(1.turpinājums. Sākums ŠEIT)

Kas laukos bija foršāks?
Cilvēki! Tieši cilvēki un viņu darbs. Pilsētā kaut kā tāda neatsaucība. Aizgāja uz rūpnīcu – pirmrindniece, kandidē uz Ļeņina ordeni, piemēram, un viņa tev izslēdz mašīnu un aiziet! Nē, viņa nefilmēsies, nedarīs to. Aizbrauc laukos – visi kā aktieri! Braucu mājās – kartupeļus paņem, kartupeļus paņem līdzi! Braucot uz Rīgu, labajā pusē, kur tā Rolavas leja, tur bija kartupeļu laukus uztaisījuši, bet tas viss sapropelis, jo tur kādreiz bijusi upes gultne, un burtiski šitik (rāda) lieli kartupeļi! Braucu viņiem uz kombaina līdzi un filmēju sievas, kas tos akmeņus, kaut kādus gružus lasa laukā, lai pa lenti iet tīri kartupeļi. Jā, un, mājās braucot, viena uzreiz dabū tīkliņu un divus tik lielus kartupeļus ieliek iekšā!


Ēdami?
Ēdami, un nebija tukši! Vienu kartupeli ar dēlu veselu nedēļu ēdām – toreiz divi vien bijām, dzīvojām Dedajeva ielā.


Laukos pavisam cita darīšana bija. Te man viss bija jānes kā tādam ēzelim. Laukos jau parasti vakarā, pa tumsu neko nedarīja. Iekšā arī ļoti maz filmēja, viss notika ārā, laukā. Nu varbūt kūtī, fermā kaut kas tāds bija. Augstas jutības filmu vajadzēja, bet varēja iztikt ar tām gaismām, kas ir. Man bija arī prožektori, statīvi iedoti, jo es jau tikai kādu laiciņu biju ārštatnieks, un televīzijā es nokļuvu tikai šitā planierisma dēļ.


Kā tā?
Mēs daudzus gadus būvējām planierus un lidojām. 1962. gadā beidzām būvēt divus Edvīna Viļņa konstruētos planierus. Tie bija ļoti augstas jaudas planieri, tāda tipa planieri līdz pat šai dienai ir vieni no labākajiem, tie pat ir publicēti vācu aviācijas grāmatās. Nu, un tas planieris pirmo reizi cēlās gaisā. Aizvedām viņu uz Cīravu, uz aerodromu, un, par cik es jau ar to filmēšanu nodarbojos, filmēju visu to notikumu. Galu galā tas bija tāds notikums, jo Padomju Savienībā neviens neko tādu nebūvēja, bet "nu jā, pie jums jau ir mežonīgie rietumi, jūs jau tur tik tā varat!".


Tas notikums bija tik grandiozs – mums vismaz tā likās – kāpēc lai mēs vieni paši to zinātu? Lai zina visa republika! Nofilmēju – protams, es filmēju visu laiku, arī priekš aviācijas kluba, jo vēlāk uztaisīju diezgan lielu filmu par visu klubu, nezinu, kur tā palika, kad klubu likvidējām. Samontēju to materiālu un aizbraucu uz Rīgu – ar televīzijas operatoriem biju pazīstams, arī no kinostudijas, jo viņi, braucot uz Liepāju filmēt dažādus sižetus, vienmēr vakaros atnāca arī pie manis uz kultūras namu, uz studiju. Bija pat tādi "krusttēvi", kuri padomus deva un tā, vēlāk es arī stažējos pie Gaiļa kinostudijā, pie Rudzīša.


"Pirmais sižets, filmēju riteņbraukšanas sacensības ar kameru, ko biju aizlienējis no Jāzepa Vētras." Foto no personīgā arhīva.


Tagad nu aizbraucu, tiku iekšā televīzijā – lielais fotogrāfs Gunārs Janaitis tanī laikā arī strādāja televīzijā, un tas tieši tajā dienā pie "Panorāmas" dežūrēja. Viņš paskatījās man to materiālu, piesēdināja pie montāžas galdiņa un teica: "To man te tā drusku pārmontē, īsāk – minūti un sekundes, uzraksti klāt tekstu..." Rīgā man bija radiņi, un es pie tiem biju apmeties,


laika man bija daudz, un Janaitis teica – nu, tad paliec, uzlaidīsim gaisā.

Sēdēju pie viņa, pie pults, paskatījos arī, kā tas materiāls tiek palaists, un tā mēs iepazināmies. Viņš mani sapazīstināja ar tanī laikā vienu no vecākajiem redaktoriem – Jāni Dimantu, un tas teica – strādā tikai tagad un sūti mums materiālus.


Man ir tādas vēstules no Dimanta pēc tam vēlāk, kur viņš uzrakstījis, ka par tik labiem materiāliem mūsu redaktori varētu tikai pirkstus aplaizīt. Tā es sāku tur strādāt, un nostrādāju kādus trīspadsmit gadus.

Tātad pirms televīzijas jau bija Liepājas kultūras nama kinostudija?
Vēl jau nekādas kinostudijas, nekas tamlīdzīgs nebija. Kad nobeidzu mākslas skolu, un direktors Eduards Mažeiks uzaicināja palikt par pasniedzēju, uztaisīju fotolaboratoriju – lai varētu iemūžināt audzēkņu darbiņus, sevišķi jau juvelierdarbus, diplomdarbus. Tanī laikā no armijas pārnāca Visvaldis Blankenburgs un sāka strādā par fotogrāfu laikrakstā "Komunists". Tika tur iekšā un konkursu izturēja, fotografēdams ar "Smeniņu" [Smena] – visvienkāršāko padomju aparātu! Un viņš, skraidīdams pa pilsētu, diezgan bieži ieskrēja pie manis laboratorijā. Tanī laikā, tas bija 1957.-1958.gads, dibinājās visas mākslinieku grupas, savienības, tautas studijas "Kursa", "Dzintars", visi tādi vācās čupā. Nu un mēs – vajag arī tos fotogrāfus kaut kā savākt kopā. Un savācām ar.


Vienu dienu viņš man saka: "Zini, ir viens ar fotogrāfiju baigi sakosts vecis, aiziesim pie viņa." Ejam abi divi un aizejam uz kinoteātri "Uzvara" [tagad kultūras nams "Wiktorija"], ieejam pagalmā un pa tādā metāla kāpnēm uzkāpjam otrā stāvā. Piedauza pie durvīm, durvis uzreiz atveras, iznāk viens kupliem matiem, tāds jauns, un pats uzreiz – "Huberts!" [Huberts Stankevics].


Tā tas sākās – pie Blankenburga mājās, Jaunā ielā, pie manis mākslas skolā, tad Rožu laukumā brīžiem satikāmies – sēdējām, runājām. Vācām – nu, kas vēl ir? Ā, tāds Jāzeps Vētra. Tipogrāfijā – tur tāds Andersons ir, arī ļoti daudz fotografē un aktieris... Viņš, starp citu, bija ļoti liels avīžu klišeju – bija tādas metāla plāksnītes – speciālists, viņa laikā bilde avīzē bija kā bilde, pēc tam, kad viņš aizgāja, viss aizsmērējās ciet... Ar vārdu sakot, savācāmies, un ko – uztaisīs izstādi muzejā! Aizejam uz muzeju, tanī laikā muzeju vadīja tāds tēlnieks Imants Lukažs, arī mākslas skolu beidzis – kādu gadu pirms manis, un, kad uzgāja mazajā zālītē otrā stāvā, viņš saka: "Taisiet šite!". Pa lielākai daļai visiem bija tādas A4 formāta fotogrāfijas – izejot no tā, ko tanī laikā varēja nokopēt un kādu fotopapīru varēja dabūt. Tās uzlīmēja uz biezāka papīra un pa taisno ar nagliņām pie sienas. Imants teica: "Remonts te tik un tā ir jātaisa, naglojiet klāt!". Tā bija pirmā izstāde.


Mēs ar Blankenburgu bijām vairāk orientēti uz kino, jo gribējām iet uz kinematogrāfijas institūtu, uz Maskavu prom. Sākām vadīt kinopulciņu, Huberts ar fotogrāfiem ņēmās. Tā mēs sadalījāmies.


Bet abi pulciņi bija kultūras namā?
Viss notika vienā reizē, kad dibināja, dibināja foto, kino pulciņu, un dibināja tāpēc, ka...


Muzejā vēl strādāja vecais Jānis Sudmalis, un tas teica – jā, nākat pie muzeja, un, redz, Zivju ielā, tur tie spīķeri, tur tas, tur etnogrāfija, un visu to vajag fotografēt... Cilvēki, kuri grib nodoties mākslai, – nu kas tev ies vecos pakšus fotografēt! Tātad pie muzeja nevar. Mēģina pie "Metalurga", bet tie atkal grib tikai savus strādniekus, rūpnīcu, rūpnīcu, rūpnīcu. Kultūras nama direktors toreiz bija tāds Alberts Betužs-Bertužs, ar beidzis mākslas skolu – viņš tās skolas ārējās durvis taisīja. Un kultūras namā pie zāles, kad pa kāpnēm uzgāja augšā, kreisajā pusē bija tāda maza istabiņa, divreiz trīs metri.


Kad notika balles, dežūrējošais milicis un družiņņiki gāja tur uzpīpēt.

Direktors teica: viņi var iziet arī laukā – tur uz sētas pusi bija tā kā tāda galerija gar sienu. Lai iet tur! Un iedeva mums to telpiņu. Man tajā pulciņā nodarboties ar kino nāca arī Kārlis Strautiņš, tanī laikā viņš "Metalurgā" bija lietuves cehā meistars, vēlāk pēc kāda gada vai diviem kļuva par Augstākās padomes deputātu, un tad – par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņš pats stiepa caurules, bleķus visādus no "Metalurga", lodējām un taisījām – izlietni vajadzēja, tādu vannu lielu, gandrīz kā šitais galds...


(Turpinājums sekos)