Šās nedēļas vidū – 6. jūlijā – pārkāpis 90. gadskārtas slieksni, Buclera prēmijas laureāts, AFIAP fotomākslinieks Gunārs Kopštāls ir tik mundrs, darbīgs un ar tik skaidru prātu, kādu varētu apskaust arī par viņu daudz jaunāki cilvēki. Protams, netrūkst jau arī visādu vecuma un citu kaišu, tostarp diabēts un vairāki stenti asinsvados, bet meita Daiga, kura strādā slimnīcā Reikjavīkā, pēc kovidpotes diagnosticēju "aizšautā gulbja sindromu" – kādu laiku sāpējusi roka.

Taču nekas nekavē Gunāru ik dienu doties nūjot vai pastaigāties gar jūras malu vai strādāt pie atmiņu rakstīšanas un bilžu kārtošanas jubilejas izstādei septembrī Latviešu biedrības namā. Bildes tajā būšot "pēc iespējas jaunākas", jo jubilārs joprojām gan fotografē, gan pafilmē – "Rīgas dēls" Aldis datorā ielicis tādu pašu video montēšanas programmu, ar kādu strādā pats.

"Dienā jāpaspēj arī ieskatīties feisbukā – ko citi dara, tad "iekrītu" jutubē, jo tur ir par aviāciju, par to pašu Masku – ko tas dara ar savām raķetēm.

Tad ir jālasa, pašreiz lasu Viļa Lapenieka grāmatu "Dullā Daukas piezīmes"..."

Fotomeistars ir paturējis sev tikai vienu skolnieci – "kura to apzinās un atzīst mani par savu skolotāju" un "kura aug un iet uz priekšu". Tā ir Sandra Ūpe, kura uz 15.vidusskolu, kur Gunārs vadīja foto pulciņu, sākusi nākt vēl tad, kad spēlēja vijoli Liepājas simfoniskajā orķestrī. Tagad Sandra dzīvo Norvēģijā, bet joprojām sūta savus darbus skolotājam un, kad atbrauc, tad abi līdz vēlam vakaram sēž un analizē tos.

Mūsu saruna, kas aizsākās pērnās vasaras nogalē, lai arī gara, ir tikai tāds neliels un ne hronoloģiskā secībā sakārtots ieskats apbrīnojami daudzpusīgā Gunāra Kopštāla patiesi raibajā, aizraujošajā, bet ne reti arī īstām grūtībām un nedaudz – grūtsirdības – pārpilnajā dzīvesstāstā. Starp citu, visas Gunāra Kopštāla atmiņas ir saistītas ar viņa dzimto Liepāju. Portāls irliepaja.lv tās publicēs pa daļām, reizi nedēļā.

Tiekamies Kopštālu dzīvoklī Uliha ielā. Mans sarunbiedrs sēž pie datora un ik pa laikam aicina apskatīt kādu fotogrāfiju. Apbrīnoju darbistabas pārpildītos grāmatplauktus, kuros redzama visdažādākā literatūra, no Agatas Kristi detektīvromāniem (iespējams, tie te ir tikai tāpēc, ka grāmatu noformējumam roku pielicis Gunāra vecākais dēls Aldis) līdz foto un kino literatūrai, – kā jau tas pieklājas fotogrāfa, kinoamatiera un Latvijas televīzijas Liepājas studijas dibinātāja dzīvoklī. Taču man par pārsteigumu namatēvs norāda uz dažām mēbelēm, sakot: "Esmu 6.kategorijas galdnieks-koktēlnieks! Ar izcilību beidzis mākslas skolu. Šis man pat Rīgā izstādē bija. Vajadzēja vēl vienu izstādi, un es būtu Mākslinieku savienībā".

Iespējams, no Gunāra Kopštāla būtu iznācis labs mūziķis – spēlēt klavieres un ģitāru viņš bija iemācījies pat bez mūzikas skolas. Arī lidotājs viņš būtu varējis kļūt – ar planieriem tepat, Cīravā, lidoja līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām. Taču ne mūziķis, ne lidotājs, ne koktēlnieks, ne Mākslinieku savienības biedrs no Gunāra Kopštāla neiznāca, lai gan savas koktēlnieka prasmes viņš ir licis lietā – savulaik uzbūvējis gan laivas, gan jahtu un pat planieri. Taču – "foto ņēma virsroku!".

Televīzija
Viens plaukts atvēlēts plānām, apaļām metāla kārbām jeb "bundžām", kā saka Gunārs. Tajās divās kārtās glabājas viss safilmētais Latvijas TV arhīvs, no kura raidījumos izmantota labi ja trešā daļa.

"Divpadsmit gadi televīzijā. Strādāju "Panorāmai" un citām redakcijām, biju Valsts radio un televīzijas ārštata kors [korespondents], PSRS Žurnālistu savienības biedrs. Lauku redakcijā Rīgā redaktore bija tāda Utkina, un es uztaisīju vienu pavasara sēju Rucavā vai Nīcā – par cik te jau tāds siltāks. Aizbraucām kopā ar "Ļeņina Ceļa" Fricīti [Fricis Plostnieks], bāzējos pie viņiem, jo man nebija mašīnas. Un par tik operatīvu materiālu televīzija man piešķīra komandējumu uz Moldāviju."
Ir arī lieli gatavu sižetu ruļļi no TV Liepājas redakcijas laikiem.

"Visu uzņēmu, attīstīju, montēju un sūtīju uz Rīgu. Liepājas raidījuma laikā viņi no Rīgas to filmu iestarpināja.

Mums pašiem nebija iespējas parādīt. Tas bija mūsu materiāls, un pēc tam viņi to atdeva atpakaļ. Tie man visi saglabājušies tādi, kā toreiz, ar visiem uzrakstiem otrā pusē. Nezinu, ko ar to visu iesākt. Vairāki man ir teikuši, lai atdodu kinofotofonodokumentu arhīvam, bet ko viņi ar to darīs? Man ir mape, kurā rakstīts datums, cikos ar lidmašīnu uz Rīgu aizsūtīts un kad "gājis gaisā". Bet tur man nav uzrakstīts pat gads! Tajā laikā par to neiedomājos, un tagad, kad paskatās – bet, pag, kad tad tas bija? Tas pats jau arī ar planieriem – neatceros, kad mums tās pirmās Baltijas meistarsacīkstes Kulautuvā, pie Kauņas notika. Tikai vēlāk atradu "Padomju Jaunatnē" – bija raksts iekšā... Tās, pirmkārt, ir tās ziepes, ka vienai daļai nav gads virsū. Tas ir tikai vēsturisks vizuāls materiāls – kolhozi, fabrikas, ko, kaut kur kaut ko taisot, var iestarpināt iekšā. Kādas divas trešdaļas ir par laukiem, par pilsētu mazāk, jo lauki bija foršāki".

(Turpinājums sekos)