Ints Dālderis bija pirmais SIA "Lielais Dzintars" vadītājs, koncertzāles atklāšanu "iesildošā" foruma "Atklāj savu dzintaru! " un atklāšanas koncertu programmas veidotājs.

Šī misija beigusies. Vismaz ikdienā klātesot visām norisēm "Lielajā dzintarā", kā tas bija kopš 2011.gada decembra. Toreiz Liepājas mērs Uldis Sesks teica: "Dālderis kā bijušais kultūras ministrs zina, kā šie jautājumi būtu kārtojami gan valdības, gan Kultūras ministrijas līmenī. Dālderis ir aktīvs menedžeris, un viņa klātbūtne pie šī projekta virzības ir liels ieguvums."

"Īsti nav laika, bet kādreiz gribētu uzrakstīt garāku grāmatu par visu šo procesu – no kura brīža sāku un ko esmu darījis," smejas Ints Dālderis, vaicāts, kā vērtē gandrīz četrus ar "Lielo dzintaru" saistītos gadus savā dzīvē?

"Lasot un dzirdot, ko cilvēki domā, ir skaidrs, ka tādas īstas sapratnes nav," saka Dālderis. "Tagad, kad māja ir uzbūvēta, varētu runāt daudz atklātāk, ar mierīgāku skatu uz visu atskatoties – neviens vārds vai pārprasta frāze procesu ietekmēt vairs nevar, nekādu juridisku vai finansiālu saistību ar šo māju arī vairs nav, tikai emocionāla..."

Diskusijas par to, ko liepājnieki ar šo māju ir ieguvuši, nerismtas...
Pats galvenais aspekts, izejas punkts ir, ka tas laika "logs", kad bija pieejama Eiropas nauda, laika ziņā bija pietiekami šaurs. Tieši tas bija noteicošais visu lēmumu pieņemšanā. Bieži vien cilvēki domā, ka varējām nebūvēt šo, varējām būvēt citu koncertzāli, varējām būvēt citā vietā. Diemžēl tādas iespējas nebija. Nebija laika, iespēju, lai uzprojektētu kaut ko citu, lai uztaisītu kaut ko citu, jo bija jāiekļaujas termiņā, kurš noslēdzās šā gada 1.jūlijā. Ļoti vienkāršojot, Eiropas nauda ir pieejama tādā veidā, ka būvētājs, šajā gadījumā pilsēta, aizņemas naudu, uzbūvē, un tad, kad ir gatavs, dabū atpakaļ. Ja līdz 1.jūlijam būvniecība nebūtu pabeigta, pilsētai viss šis aizņēmums būtu jāsedz no saviem līdzekļiem. Līdz ar to visās problēmsituācijās atslēgas jautājums bija: kā tas ietekmēs termiņu? Un, protams, finanses. Tas lielā mērā noņem daudzus jautājumus, par kuriem tagad mēģinām diskutēt. Ja būtu cits finansējuma avots, mēs varētu runāt par to, vai varēja tā vai citādi. Bet bez Eiropas finansējuma simtprocentīgi varu uzskatīt, ka nekādas koncertzāles šajā gadsimtā Liepājā nebūtu! Ir jāsaprot, ka pilsēta šādai vajadzībai nekad nevarētu atvēlēt 30 miljonus eiro.

Starp citu, kāda īsti ir kopējā summa, cik izmaksāja koncertzāle? Figurē dažādi skaitļi...
Summas atšķiras tāpēc, ka var runāt gan par tiešajām būvniecības izmaksām, gan par būvniecības, pirmsprojektēšanas un projektēšanas izmaksām kopā. Būvniecības līgums bija ļoti konkrēts – 22 miljoni latu. Līdz tam bija ieguldīti vēl pieci miljoni eiro, kurus piešķīra valsts. Nupat pašvaldība no Valsts kases aizņēmuma piešķīra vēl gandrīz pusotru miljonu eiro interjera iekārtošanai, klavieru, aprīkojuma iegādei.

Atskatoties un arī joprojām esot klāt “Lielā dzintara" atklāšanas koncertu sērijai, vai ir prieks par programmu, tās norisi?
Ir prieks, ka esmu varējis izmantot visas savas iespējas, kontaktus un zināšanas, lai ko tādu realizētu. Divu mēnešu koncertu sērija dažādām gaumēm, dažādiem klausītājiem tiešām ir izdevusies tuvu iecerētajam ideālam, sākot ar kamerzāli, eksperimentālo skatuvi, pēc tam lielās zāles simfoniskais koncerts, opermūzikas koncerts, vieglās mūzikas koncerts vienlaikus ar Jēkaba Ozoliņa jubilejas koncertu, Liepājas orķestra baroka mūzikas koncerts un protams, Jaunā gada koncerts, kas atkal ir pavisam cits žanrs. Nupat izskanējušais jaunā kamerzāles flīģeļa ieskandināšanas koncerts ar Osokiniem bija izcils, un tas, ka visi trīs vienā vakarā bija šeit, ir unikāls gadījums, jo visi ir ļoti aizņemti. Kad ieplānojām šo koncertu, abu jauno Osokinu spožie starptautiskie panākumi vēl tik dzirdami nebija.

Runājot ar daudziem par atklāšanas koncertu programmu vai izpildījuma kvalitāti, līdz šim nav nācies dzirdēt neviena kritiska vārda. Katram koncertam bija sava nozīme, sava jēga un savi izpildītāji. Jā, diezgan unikāls gadījums bija arī tas, ka vienā laikā uz vienas skatuves Liepājā bija Imants Kalniņš un Raimonds Pauls – kas tāds pieredzēts laikam tikai Dziesmu svētkos. Varam tikai priecāties, ka mēs šajā laikā dzīvojam.

Ņemot vērā, ka vienlaikus ar atklāšanas koncertiem notika, ja tā var teikt, iedzīvošanās "Lielā dzintara" mājā, jābrīnās, ka rezultāts bija tik cienījams.
Viegli tiešām nebija, arī man pašam nācās iesaistīties vissīkākajās tehniskajās detaļās, lai šos koncertus noorganizētu – braucot solistiem pakaļ uz lidostu, kārtojot pultis un krēslus uz skatuves, rakstot reklāmas tekstus, vēstules, tāmes, iepirkumu specifikācijas un darot dažādas citas lietas. Taču, nav ko žēloties, tā tam arī jābūt.

Runājot par koncertu saturu, tas tiešām bija lielisks, man pat šķiet, ka neko skaistāku par Marinas Rebekas koncertu neesmu dzirdējusi. Acīmredzot izšķiroša nozīme ir producentam?
Šajā biznesā, ja to tā var saukt, vissvarīgākais ir kontakti un reputācija. Un, protams, spēja piesaistīt līdzekļus. "Lielā dzintara" atklāšanas koncertu mākslinieciskajā programmā nav ieguldīts ne santīms, ne cents Liepājas pašvaldības naudas. Tā tika piesaistīta, izmantojot manas zināšanas un kontaktus, rakstot vēstules Kultūras ministrijai, pierunājot māksliniekus uzstāties par ievērojami mazākiem honorāriem, nekā citur.

Pašvaldība darīja visu, lai sakārtotu māju, jo projektā nebija sadaļas – interjers, tāpēc bija tas bija jāprojektē, mēbeles, klavieres jāpērk. Tagad gan ir panākts, ka šo aizņēmumu – 1,2 miljonu eiro – dzēsīs Valsts kase.

Marinas Rebekas koncerts tiešām bija visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, visizcilākais, ko no viņas esmu dzirdējis. Liepājas orķestris tajā laikā bija aizņemts, tāpēc šai programmai speciāli no sešiem Latvijas profesionālajiem orķestriem tika izveidots festivāla orķestris, tas bija liels un sarežģīts uzdevums.

Par to, ka atklāšanas koncerti ir bijuši labi organizēti, liecina tas, ka daudzi visaugstākā līmeņa mākslinieki ir izrādījuši interesi atkal braukt uzstāties, Berlīnes filharmoniķi, kas muzicēja kamerzālē, ir izrādījuši gatavību sadarboties nākotnē.
Tikai jāņem vērā, ka pasaules līmeņa mākslinieki plāno savus koncertus ar trīs, četru gadu perspektīvu. Kas uzstāsies, spēlēs atklāšanas koncertos un kuros datumos, zināju jau tad, kad vēl koncertzāles pāļi nebija iedzīti – pirms diviem gadiem.

Bet jūsu darbs "Lielajā dzintarā" ir beidzies?
Tā ir. Līdz Jaunajam gadam būšu klāt atklāšanas koncertos, jo man tas ir svarīgi, gandrīz visi, kas tajos piedalās, ir cilvēki, kurus personīgi esmu uzrunājis, bet tālāk pašvaldībai ir jātiek galā.

Ja būtu savstarpēja ieinteresētība (pusotru mēnesi man gan tā arī nav izdevies sarunāt tikšanos ar pilsētas mēru, lai apspriestu iespējamo sadarbību), es labprāt turpinātu organizēt šāda līmeņa koncertus "Lielajā dzintarā" arī kā neatkarīgs producents, ieceres ir daudz. Piemēram, kopā ar vācu kolēģiem esmu uzrakstījis lielu, ES programmas "Radošā Eiropa" koncertu cikla projektu tā sauktajam jaunās Hanzas pilsētu tīklam ap Baltijas jūru, kurā varētu būt iesaistīts arī "Lielais dzintars".

Vieta ir lieliska, arī citi apstākļi potenciāli ir ļoti labi, tāpat Liepāja ģeogrāfiski atrodas ļoti labā vietā. Jautājums, cik profesionāla būs komanda šeit, uz vietas. Berlīnes filharmoniķu koncertam, piemēram, nebija ne afišas, ne programmiņas, un tas nebija izpārdots. Jaunas organizācijas grūtības ir viena lieta, bet turpmāk vairs to pieļaut nevar. Lai varētu runāt par "Lielā dzintara" nākotnes attīstību, par nākotnes vīzijas iedzīvināšanu, ir nopietni jāpiestrādā.

Es ieteiktu Liepājas domei izsludināt konkursu, lai atrastu tādu koncertzāles māksliniecisko un administratīvo vadītāju, kas tiešām zina kas ir akadēmiska koncertzāle, kas var piedāvāt savu ilgtermiņa attīstības vīziju, un virzīt šo attīstību starptautiski.

Bet, lai ēka vislabāk dzīvotu, manuprāt, būtu jāveido kopīgs valsts un pašvaldības uzņēmums, kas to apsaimnieko. Jo vairāk tāpēc, ka tikpat, cik lielu finansējumu nākamgad paredzējusi pašvaldība, dod arī valsts. Ēka, protams, ir un paliek pašvaldības īpašums, ko piecus gadus nedrīkst atsavināt.

Vēl mazliet atskatoties, manuprāt izdevies bija arī "Lielā dzintara" atklāšanu "iesildošais" forums "Atklāj savu dzintaru!" – koncerti Romas dārzā, Karostas manēžas atdzīvināšana, mākslas objekti pilsētvidē...
Domāju, ka Romas dārzu vasarā būtu vērts šādi izmantot, varbūt jāpadomā par skatuvīti, gaismām, lai vienmēr nav jāīrē. Sakārtot Karostas veco manēžu tā, lai tur var spēlēt izrādi, nebija viegli, bet mums izdevās. Vai to varēs arī turpmāk, jāskatās. Kas attiecas uz izstādēm pilsētvidē, tad Andrim Vītoliņam, ar kuru kopā to visu izdomājām, ir plāni, un es ceru, nākamgad tos izdosies realizēt.

Jā, arī šim mākslas forumam netika izmantota pilsētas nauda, tas bija Kultūras ministrijas finansējums, lai veicinātu profesionālās mākslas pieejamību reģionos.

Šķiet, finansējuma piesaiste koncertzāles projektiem lielā mērā saistīta ar jūsu vārdu?
Varu izstāstīt, ko konkrēti esmu darījis. Pirmie bija 6 miljoni latu, ko Kultūras ministrija piešķīra būvniecībai – zem Ministru kabineta noteikumiem, uz kuru pamata tika šī nauda piešķirta stāv Valda Dombrovska un Dāldera paraksti, jo tolaik vēl biju kultūras ministrs. Nebija tā, ka šī nauda automātiski pienācās Liepājai, tie bija Eiropas fondi, un šo nauda dala valdība, par to bija nopietni jācīnās, jo Finanšu ministrija jau virzīja valdības lēmumu, kas paredzēja neuzsākt reģionālo koncertzāļu programmu.  Vēlāk bija vēl 3 miljoni latu no tā sauktajām Eiropas fondu virssaisībām, ko man izdevās panākt laikā, kad biju premjera padomnieks. Pirms svarīga Saeimas balsojuma zvanīju Liepājas mēram un jautāju, kas tad ir Liepājas partijas prioritates, un, gods kam gods, viņš pirmo nosauca "Lielo dzintaru".

Kad jau bija jāpieņem lēmums, ka varētu sākt būvēt, Liepāja vilcinājās, jo baidījās no pārāk lielām saistībām. Toreiz gāju uz Finanšu ministriju runāt, vai nevaram vēl kaut kā palīdzēt, un šo sarunu rezultātā valdība lēma samazināt Liepājas pilsētas parādu Valsts kasē par 2 miljoniem. Vēl pieci miljoni latu tika iegūti, panākot, ka būvniecības laikā PVN maksājums tiek atlikts, un pakāpeniski jānomaksā desmit gadu laikā pēc tam, kad koncertzāle jau būs sākusi pelnīt. Šāda kārtība tika piemērota pirmo reizi, un mans uzdevums bija to saskaņot neskaitāmās institūcijās.

Ļoti nopietni nācās strādāt kopā ar Kultūras ministrijas valsts sekretāru Puķīša kungu un Valdi Dombrovski, lai katru gadu būtu vismaz 600 000 eiro profesionālās mākslas pieejamībai reģionos, un lai arī Liepājai būtu viena no pieciem pretendentiem uz šo finansējumu.

Cita starpā panācu arī, ka paredzētā Mežaparka sporta centra paplašināšanas nerealizētā projekta naudu – 2 miljonus latu – arī piešķīra Liepājai, vieglatlētikas manēžas būvniecībai. Nerunājot par jaunajiem tramvajiem, kas būs nākamajā periodā, – tie ir vēl 10 miljoni klāt. Kā premjera biroja atbildīgais par struktūrfondu plānošanu es regulāri braucu uz sarunām Briselē, un, redzot, ka ir ieplānoti ap 100 miljoniem tramvaja attīstībai tikai Rīgā, sarunās ar Satiksmes ministrijas struktūrfondu plānotājiem panācu, ka jauni tramvaji būs arī Daugavpilij un Liepājai.

Jūsu pamatdarbs ir Rīgā, pastāstiet mazliet, ar ko esat aizņemts šobrīd.
Man ir prieks, ka pa brīvdienām esmu Liepājā (saruna notika pēc viena no "Lielā dzintara" atklāšanas koncertiem – S.P.), bet faktiski esmu fokusējies pavisam uz citiem jautājumiem. Šobrīd norit valdības veidošana, aktīvs darbs Saeimā – pats esmu iesniedzis daudzus priekšlikumus augstākās izglītības reformai, Augstskolu likumā, tāpat nodokļu sistēmas pilnveidei, par ko nākamajā gadā, neskatoties uz vienu vai otru valdību, būs lielas debates. Domāju, tā jāveido līdzīgi kā Vācijā, Skandināvijā, kur ir progresīvas vienotas likmes visa veida ienākumiem.

Paralēli Liepājas stāstam esmu darbojies dažādās institūcijās arī, lai taptu Rīgas koncertzāle, jo Rīga ir vienīgais reģions, kurā nav savas koncertzāles, tam ES fondu finanses ir "aizķertas".

Ja izdevās Liepājā, tad izdosies arī Rīgā. Liepājā brīžiem bija pilnīgi bezcerīgas situācijas, strīdi starp pašvaldību un arhitektu, starp Gīnkes kungu un viņa Latvijas partneriem, starp Gīnki un akustikas firmu, kurai viņš bija palicis parādā...

Turklāt sākumā nebija arī sajūtas, ka visiem šo koncertzāli ļoti vajag.

"Lielā dzintara" būve saņēmusi ļoti daudz kritikas. Kāds ir jūsu skatījums uz to?
Arī man pašam ir diezgan kritisks skatījums uz daudzām lietām, kas varēja būt savādākas šajā ēkā. Taču, kā teica mans draugs, arhitekts Jānis Dripe, daudzkas ir tā vai šā, bet ir divas labas lietas: no ārpuses izskatās labi, īpaši tumsā, un akustika ir superīga. Un tas ir galvenais. Lielā mērā varu pievienoties šim viedoklim.

Arī mākslinieki, kas uzstājušies labākajās pasaules vietās, par pašu koncertzāli saka: ļoti labi. Tāpat bērni ar prieku nāk uz turieni mācīties. Un priekš tiem cilvēkiem jau tas viss arī ir. Tās neērtības, kas ir skatītājiem, lielā mērā radušās tāpēc, ka savulaik bija diezgan strikts nosacījums Gīnkes kungam – iesaistīt projektēšanā arī Latvijas pusi, par ko viņš nebija pārāk priecīgs, un vienota komanda neveidojās. Mums paveicās ar būvnieku, kas bija ļoti spējīgs pats piedāvāt savus risinājumus problēmām, un iet uz priekšu. Paldies jāsaka arī Liepājas domes izpilddirektora vietniekam Didzim Jēriņam, kas vienpadsmit gadus strādāja pie šī projekta, un darīja visu, kas viņa spēkos.

Jebkurā gadījumā ieguvumi ir daudz daudz lielāki par problēmām, kas šajā mājā ir, sākot ar skatuves durvīm, kas ir par šauru, lai klavieres dabūtu cauri, un ļoti sarežģīto sistēmu, kā nogādāt uz skatuves nepieciešamo inventāru, beidzot ar to, ka publiskā zonā nav nodalīta no dienesta un saimnieciskās zonas, un tā tālāk. Ar visu to plusu ir nesalīdzināmi vairāk kā mīnusu. Tas ir jāsaprot.

Tagad galvenais ir, kā no šīs lielās investīcijas iegūt vislielāko labumu pilsētai. Skaidrs, ka Liepājas simfoniskais orķestris tur spēlēs, un spēlēs arvien labāk, būs labi koncerti – par to esmu pārliecināts. Bet ar to būs drusciņ par maz, lai panāktu to pievienoto vērtību, ko Liepāja ir cerējusi no šīs ēkas iegūt. Jautājums ir, kā šeit notiks visaugstākā līmeņa pasaules mēroga pasākumi, kā "Lielais dzintars" iekļausies starptautiskajā apritē, kāda būs tā starptautiskā publicitāte un reputācija. Ar šābrīža pagaidu menedžmentu tas nebūs iespējams.

Bet ticu, ka tas viss jau ir tikai laika jautājums, jo "Lielais dzintars" ir, un tas pārdzīvos mūs visus.