Vai "Lielais dzintars" ir kļuvis par "magnētu" klausītājiem arī no tālienes? Vai redzama koncertzāles attīstība? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedza eksperti – Ints Dālderis un Dace Bluķe.

Ints Dālderis ar koncertzāli "Lielais dzintars" saistīts kopš tās būvniecības laikiem, kad bija projekta vadītājs, vēlāk – SIA "Lielais Dzintars" valdes loceklis un koncertzāles mākslinieciskās koncepcijas veidotājs, bet šobrīd ir gan klasiskās mūzikas festivālu producents, gan mūziķis, kas piedalās koncertos. Savukārt Dace Bluķe ir gan festivāla "Via Baltica" koncertu rīkotājas "Via Cultura", gan Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja.

Ko nozīme mūsdienīga moderna koncertzāle tādā skaitliski tomēr nelielā pilsētā kā Liepāja?
I.D.: Šādas koncertzāles esamība ir liela priekšrocība un ļauj Liepājai kļūt par starptautisku reģionālu klasiskās mūzikas centru.

D.B.: Eiropas mērogos skatoties, pilsēta ir skaitliski neliela, bet tā ir trešā lielākā pilsēta valstī, pilsēta ar ļoti bagātām un senām kultūras un mūzikas dzīves tradīcijām. Mums ir savs simfoniskais orķestris, profesionāls teātris un ir tikai loģiski, ka vajag būt arī koncertzālei. Līdz ar tās darbības uzsākšanu ievērojami ir palielinājusies kultūras dzīves intensitāte, piedāvājuma dažādība. Pērn Kultūras akadēmijas veiktais kultūras patēriņa pētījums parāda, ka līdz ar reģionālo koncertzāļu uzcelšanu, ievērojami ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri uz kultūras pasākumiem dodas sava reģiona centros. Tas nozīmē, ka uz Liepāju brauc no tuvējām pilsētām gan uz koncertiem, gan teātra izrādēm.

Vai koncertzāles 1000 klausītāju vietas Liepājai tomēr nav par daudz?
I.D.: Mūsdienu simfoniskā orķestra skanējums prasa noteikta apjoma telpu, tādēļ no jauna veidot koncertzāli ar mazāku vietu skaitu nav saprātīgi. Tomēr, ja man būtu bijusi iespēja piedalīties šīs zāles projektēšanas uzdevuma sastādīšanā, būtu lūdzis projektētājiem paredzēt daudzveidīgākas šīs zāles izmantošanas iespējas, līdzīgi kā tas ir Rēzeknes koncertzālē. Lai arī jau būvniecības stadijā dažādos veidos centāmies paplašināt zāles tehniskās iespējas, tomēr "Lielais dzintars" ir un būs klasiskās mūzikas koncertzāle.

D.B.: Šis ir jautājums koncertzāles vadītājam, kurš vislabāk redz, kā pasākumu producentiem izdodas piepildīt zāles 1000 vietas. Nedomāju, ka kāds jelkad lolojis cerību, ka 1000 vietas būs simtprocentīgi aizpildītas katru vakaru. Tā tas nav pat pasaules lielajās metropolēs. Pati esmu bijusi gan pasākumos, kuros zāle ir pilna, gan arī tādos, kur to objektīvu apsvērumu dēļ nav iespējams piepildīt.

Vai "Lielais dzintars" virzās pa to ceļu, kādu Ints Dālderis redzēja, būdams koncertzāles projekta vadītājs vēl būvniecības stadijā?
I.D.: Lai kļūtu par starptautiski atpazīstamu klasiskās mūzikas zīmolu "Lielajam dzintaram" vēl tāls ceļš ejams. Tāpat kā pirms vairākiem gadiem, arī tagad uzskatu, ka priekšnoteikums koncertzāles veiksmīgai darbībai ir skaidra administratīvā struktūra un vienota mākslinieciskā stratēģija. Kultūras ministrijai kopā ar pašvaldību jāizveido viens uzņēmums, kurā galvenā mākslinieciskā vienība ir Liepājas simfoniskais orķestris, kurš vienlaicīgi apsaimnieko koncertzāli un veido tās māksliniecisko "seju". Šāds modelis būtu piemērotākais salīdzinoši nelielai pilsētai.

D.B.: Man nav nācies redzēt un neesmu dzirdējusi, ka attiecībā uz "Lielo dzintaru" pilsētai būtu kāds stratēģisks nākotnes plāns pieciem, septiņiem vai desmit gadiem. Tad varētu skatīties, vai koncertzāles sūtība virzās pa pareizi ceļu vai ne. Tā, manuprāt, ir viena no lielākajām problēmām, ka pilsētai nav nākotnes redzējuma attiecībā uz koncertzāli. Zinu, ka ēkā ir atstāta vieta, kur  iebūvēt ērģeles, lai iespējams atskaņot lielas formas ērģeļdarbus. Man nav informācijas, vai pilsētas plānos ir tās kādreiz izbūvēt. Zinu, ka vēl būtu jāstrādā pie lielās zāles akustikas problēmām. Vai to kāds kādreiz darīs? Vai ar zāles saturisko programmu gribam piesaistīt Lietuvas un skandināvu apmeklētājus, vai orientējamies uz pilsētas un Kurzemes reģiona apmeklētāju? Vai tiek domāts, kā saglabāsim vai piesaistīsim jaunu apmeklētāju, kad laba koncertzāle būs arī Ventspilī? Manā ieskatā šie ir jautājumi, pie kuriem ir svarīgi strādāt. Vai tā domā koncertzāles īpašnieks – pašvaldība – man nav jausmas.

Kurš koncertzālē ir galvenais – direktors vai mākslinieciskais vadītājs? Kurš kura pārraudzībā strādā?
I.D.: Atbilstoši Komerclikumam, uzņēmuma valde atbild par uzņēmuma darbības rezultātiem pat ar savu personīgo mantu, tādēļ skaidrs, ka visos jautājumos galavārds ir tam, kurš atbild par naudu un paraksta juridiski saistošus dokumentus.

D.B: Ja jautājums ir par Liepājas koncertzāli, tad to var noskaidrot, paskatoties līgumos, kurš kuru ir pieņēmis darbā. Man ir zināms priekšstats, kā tas mēdz būt Eiropas koncertzālēs. Visās nozīmīgākajās filharmoniskā tipa koncertzālēs galvenais satura piepildītājs ir simfoniskais orķestris un saturu nosaka orķestra mākslinieciskais vadītājs, un tad ir koncertu plānošanas un mākslinieciskā daļa, kas strādā pie tā sauktajiem "ienākošajiem" koncertiem, kam ir citi producenti, un liek kopā "lielo bildi". Liepājas gadījuma ir sanācis tā, ka zāle konkurē ar savu galveno satura piepildītāju orķestri. Drīzāk būtu jāuzdod jautājums, kurš ir svarīgāks – "Lielais dzintars" vai Liepājas simfoniskais orķestris, kura dēļ vispār Imants Resnis reiz uzsāka diskusiju par koncertzāles nepieciešamību. Daudz labākus rezultātus varētu sasniegt strādājot kopā, nevis konkurējot. SIA "Lielais Dzintars" rīko lielisku Mākslas forumu, bet orķestrim tajā nav atradusies vieta.

Vai sevi ir attaisnojusi ideja pa mūzikas skolas izvietošanu koncertzāles telpās?
I.D.: Manuprāt šobrīd būtu grūti iedomāties "Lielo dzintaru" bez Melngaiļskolas bērnu čalām. Arī skolas vadība sarunās apliecina, ka vecāku un bērnu motivācija mācīties mūziku tieši jaunajās telpās ir lielāka, nekā agrāk.

D.B.: Noteikti. Par to liecina kaut vai tas, ka ir ļoti būtiski pieaudzis mūzikas vidusskolā mācīties gribētāju skaits. Tas, ka var skoloties līdzās profesionāļiem, būt blakus profesionāļu ikdienas darbam jaunajiem talantiem ir ļoti svarīgi.

Kāda Latvijā un Liepājā ir situācija ar profesionāliem koncertzāļu darbiniekiem. Vai tādu ir pietiekami, vai tādus pie mums sagatavo, vai arī jāmācās pieredzes ceļā? Kāda ir jūsu pieredze, kā tas notiek citur pasaulē?
I.D.: Kultūras jomas administratīvos darbiniekus gatavo vairākas mācību iestādes Latvijā, tomēr, manuprāt, šīs programmas ir pārāk teorētiskas un praktiskam darbam sagatavo nepietiekami. Situācija nav spīdoša. Darbs klasiskās mūzikas koncertzālē ir ļoti specifiska un reta profesija, kas prasa attiecīgas zināšanas un prasmes. Labākie darbinieki, kurus pazīstu gan Latvijā un arī ārzemēs, gandrīz visi tomēr ir bijušie vai esošie mūziķi, kas menedžmenta zināšanas pārsvarā apguvuši praksē.  Tomēr ir arī izņēmumi. Pārsvarā par koncertzāļu vadītājiem, kļūst jau kādu laiku mūzikas menedžmentā strādājuši cilvēki.

D.B.: Mazu valstu, tajā skaitā Latvijas, specifika ir tāda, ka mums ir pārāk maz orķestru un filharmonisko koncertzāļu, lai kāda augstskola speciāli sagatavotu jaunos profesionāļus klasiskās mūzikas jomai. Ir labi, ja ir studēts kultūras menedžments vai kultūra vadība. Tad šim cilvēkam vismaz ir priekšstats ar ko, piemēram, koncerta pārdošana atšķiras no maizes vai kurpju pārdošanas. Tālāk seko mācīšanās no pieredzes. Ne visi to spēj. Lielajās valstīs, kurās ir sena operas un orķestru vēsture ir savādāk. Vācijā var studēt ļoti  specifikās progrmmās operas režiju, orķestra vai teātru menedžmentu, mākslinieku menedžmentu utml. Tad ir iespējams jau studiju gados saprast vai esi izvēlējies īsto jomu. Pie mums ne reti sanāk to secināt tikai darba procesā. Kā jebkurā jomā, arī kultūrā konkurence ceļ kvalitāti un konkurences mums šobrīd pietrūkst.