Komponistam Imantam Kalniņam 26.maijā – 75. Tiekamies dažas dienas pirms jubilejas Peldu ielas dzīvoklī Liepājā, kur Kalniņi mīt jau septiņpadsmito gadu.

Mani sagaida komponista dzīvesbiedre Agra un orientāliete Fatima – slaida, melna kaķenīte garām gājām. Komponists pieceļas no sava darbagalda un ieņem vietu man pretī pie zema galdiņa. Nav ne fanātiska musulmaņa, ne dedzīga Putina drauga, lai gan pirmsjubilejas sarunā pieskaramies arī šiem tematiem. Vispār ar Imantu Kalniņu runājot, no pavisam piezemētiem jautājumiem mirklī var nonākt pie atbildēm uz "lielajiem jautājumiem", kā saka viņš pats.

Runā, ka pirmā īstā jubileja cilvēkam ir 75. Šķiet, ka arī jūs tā uzskatāt – esat ņēmis to nopietni: simfonijas pirmatskaņojums, jaunas dziesmas, koncerti, arī Imantdienas šogad būšot īpašas.
Cipariem nav nekādas dižas nozīmes... Un es negribētu piekrist, ka šī nu ir tā reize, kad Imants Kalniņš kaut ko speciāli atzīmē. Drīzāk izskatās, ka citi cilvēki to tā ņem un grib speciāli atzīmēt. Domāju, ka tas ir daudz tuvāk patiesībai. Bet uzreiz ir jāazīstas, ka man tas nav nepatīkami... Jā, simfonisko darbu pirmatskaņojums Liepājas jaunajā koncertzālē ar Liepājas simfonisko orķestri, to es tik tiešām uztveru kā brīnišķīgu savas pilsētas dāvanu. Man.

Ar šo koncertu 29.janvārī arī sākās jubilejas gada notikumu hronika. Ko vēl Kalniņa mūzikas cienītāji šogad var gaidīt?
Jubilejas sakarā stāv priekšā vēl viens koncerts Liepājas koncertzālē – 28.maijā. To es uzskatu par tādu īstu dzimšanas dienas koncertu. Tur piedalīsies Liepājas simfoniskais orķestris un divas manas grupas – "Autobuss debesīs” un "Turaidas roze”. Tieši dzimšanas dienā – 26.maijā – Rīgā, mūzikas namā "Daile” arī būs viens koncerts, ko rīko Daumants Kalniņš un Kaspars Zemītis. Ja runājam par visu gadu, tad, protams, Imantdienas, kurām arī šogad ir jubileja – 40 gadi, pirmās notika 1976.gadā.

Vai 7.simfonija tā nejauši uzrakstījās?
Nekas jau nav tā nejauši. Simfoniju uzrakstīju tādēļ, ka tas ir mans pamatdarbs – raktīt notis, rakstīt gan simfonijas, gan dziesmas. No rīta ceļos, un tad ir jāiet pie dārba, kā liepājnieki saka. Tad arī viss notiek.

Un kā tad ar Mūzu? Vai nav jāsagaida, kad tā atnāks?
(Smejas) Man šķiet, ka es neatšķiros no jebkura cita tajā ziņā, ka, tad, kad jūtu, ka ir kas sakāms, tad es arī mēģinu to uzrakstīt, uzrakstu un izdaru to darbiņu. Mūza... Tas ir atsevišķs jautājums. Par Mūzas tēmu var runāt bezgalīgi, un katram būs savs stāsts par viņu. Vispār tas ir ļoti skaists stāsts un pietiekoši iedvesmojošs, bet realitātē ir darbs, kuru tu gribi izdarīt un kuru tu izdari. Ja izdodas, ja tev patīk, ja citiem cilvēkiem arī tas ir pieņemams un patīkams, tad droši vien var sacīt, jā, laikam Mūza ir stāvējusi klāt. Vai lidinājusies pāri.

Bet patiesībā tas ir darbs. Tas ir ikdienas darbs. Ja cilvēks ir mācījies darīt tādu darbu, tad tas viņam ir jādara.

Pirms brīža jūs strādājāt. Kas tagad ir dienas kārtībā?
Pamatā gatavojos Imantdienām. Katru gadu tām jāraksta jauna mūzika, jaunas dziesmas, jo katrā Imantdienā ir jābūt pirmatskaņojumiem.

Imantdienas nav tikai koncerts, tas ir vesels uzvedums, izrāde.
Par koncertu tradicionālajā izpratnē tās nosaukt grūti. Tā ir tāda notikšana, kad cilvēki sanāk, sapulcējas – ne velti es tās saucu par sapulcēm, un tad mēs dziedam un spēlējam. Jo publika arī pieder pie izpildītājiem – tā ir izrāde, kur publika arī ir personāžs.

Esat sadarbojies ar daudziem mūziķiem. Ar ko jums bijis un šobrīd ir interesanti strādāt?
Jau ilgu laiku es būtībā strādāju ar vieniem un tiem pašiem kolektīviem – "Turaidas rozi”, "Autobuss debesīs”, par "Menuetu” nemaz nerunājot. Šajā ziņā es uzrādu apbrīnojamu konservatīvismu.

Savulaik kļuvāt populārs ar teātra un kino mūziku – dziesmas no izrādes "Princis un ubaga zēns" dziedāja visi. Šobrīd vairs nerakstāt teātriem?
Dažām izrādēm pēdējo gadu laikā esmu uzrakstījis mūziku, bet maz. Bet toreiz vispār radošā dzīve valstī bija intensīvāka. Formāciju nomaiņa ir prasījusi savu. Vēl jau arī tas, ka teātrī, kino ir dziesmas, un tās ātri "aiziet”, akadēmiskā mūzika – simfonijas, koncerti, operas, oratorijas – nav žanrs, kas ātri "aizies” un kļūs zināms. Un, ja salīdzina akdēmiskās un neakadēmiskās mūzikas auditoriju, tad pirmajai tā ir ļoti neliela.

Liepājas koncertzāle gan nemēdz būt tukša.
Tas ir skaisti! Tas dod cerību, ka šī auditorija ar laiku palielināsies.

Ja reiz pieminējām "Lielo dzintaru", kā jūtaties jaunajā zālē?
Zālē labi jūtos. Man patīk zāle. Patīk, kā skan. Izejot ārā, es tik labi nejūtos.

Vai jubilejas gadā esat domājis arī par savām saknēm un atvasēm?
Saknes un atvases! Tas jau ir tas, no kā katra dzīva radība sastāv.

No kurienes nāk Imants Kalniņš? Rīga, Zvaigžņu iela – to mēs zinām, bet dziļākas saknes?
Man ir interesantas saknes – gan Kurzemē, gan Vidzemē. No mātes puses es nāku no Dundagas, mana vecāmāte bija dundadzniece. Tēvs nāk no Vidzemes, no Augstrozes, un tie ir Limbaži. Mans tēvs un mana māmiņa pa dažādiem ceļiem nonāca Rīgā, tur satikās, un tad mēs ar brāli nācām pasaulē. Tā kā manas dzimtas saknes būtībā aptver visu Latviju.

Bet, runājot par mums, par latviešiem, – kas tikai mēs visi neesam! Vispirms jau neaizmirsīsim, ka esam ļoti interesanta ģenēze no divām ļoti dažādām tautu grupām – baltiem un somugriem. To cik daudz mūsu dzīslās ir vienu vai otru asiņu, mēs nevaram izsvērt. Un, ja vēl paskatās vēsturē, kādi ļaudis tikai te pāri nav gājuši! Es domāju, te ir ārkārtīgi liela krāsainība. No vienas puses tas ir skaisti, no otras – tas varbūt ir tas, kas dara mūs par tādām pietiekoši nemierīgām būtnēm, un gluži elementāru lietu kārtošanu padara stipri sarežģītu.

Vai netop autobiogrāfija, dzīvesstāsts vai romāns no sērijas "Ievērojamu cilvēku dzīve"?
Nezinu... Par to es nedomāju. Man šķiet, ka tās ir tādas absolūti nebūtiskas lietas. Ja laiks būs pienācis, gan jau tad kāds arī uzrakstīs. Kāds, kuram patīk Imanta Kalniņa mūzika, kurš ar labvēlību attiecas pret šo būtni, kuru sauc Imants Kalniņš...

Bet ne jūs pats?
Pats noteikti nē. No vienas puses ir labi, ja cilvēks pats par sevi var liecināt, likt domāt, ka ir tieši tā, kā viņš saka. Bet nav nekādas garantijas, ka ir tā, kā viņš saka. Mans subjektīvais viedoklis var nospēlēt nepareizu spēli.

Nē, nav man tādas domas. Ja kāds grib kaut ko par mani uzzināt, lai paklausās mūziku – tur absolūti viss ir pateikts. Tur es runāju pilnīgi atklāti, neslēpju neko. Tur es esmu tāds, kāds es esmu.

Vai pats lasāt kaut ko?
Jā, lasu. Nupat mēs izlasījām "Debesis aiztur elpu" – Andreja Miglas un Valda Rūmnieka grāmatu.

Viens no autoriem teica, ka šis romāns ir rakstīts jaunatnei...
(Kalniņš smejas)

Agra: Imkiņš mūžam ir jauns...

Kalniņš: Es domāju, ka šī ir ļoti laba grāmata – autori dod ļoti daudz vēsturiskas, adekvātas, dokumentālas liecības. Tas ir fantastiski!

Es lasu. Mani interesē grāmatas par Latviju. Izlasīju par Eduardu Bērziņu. Fantastiska grāmata. Mani interesē to latviešu liktenis, kuru darbība bijusi saistīta ar Krieviju. Reizēm ļoti traģisks liktenis. Vispār Latvijas vēsture dod ļoti pamācošu materiālu. Atver acis uz daudzko. Norauj tos melu plīvurus, kas politiskās konjuktūras labad tiek izplatīti. Tāpēc ir ļoti labi, ka ir tādas grāmatas kā "Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags". Par šīm traģiskajām mūsu tautas gaitām maz ir runāts, maz sacīts.

Vienmēr esmu gribējusi pajautāt, vai Korānu tulkojāt sevis dēļ?
Arī sevis dēļ, protams. Tas gandrīz ir tāds detektīvstāsts. Vienu brīdi man radās liela interese par senās Ēģiptes vēsturi, kultūru, reliģiju, un es sāku iedziļināties, lasīt piramīdu tekstus. Vienā no tiem es uzgāju norādi uz to, ka cilvēka dvēselei pēc nāves tiek uzdoti 42 jautājumi – vai to tu darīji, vai to tu darīji, vai esi darījis kaut ko tādu, ka bērnam tevis dēļ ir bijis jāraud... Tas man sasaistījās ar desmit baušļiem, un es saredzēju interesantu sakarību – vēlākais pravietis Mozus bija audzis un izglītojies Ēģiptes faraona ģimenē, tātad viņš varēja zināt, viņam bija jāzina. Kad Mozus devās prom no Ēģiptes, viņš deva savai tautai baušļus.

Mozus bija pirmais, bet Vecā derība runā par daudziem praviešiem, kas pēc viņa nākuši. Taču nerunā neko par pēdējo, par pravieti Muhamedu. Tad es sapratu, ka pats arī neko nezinu ne par pravieti Muhamedu, ne par islamu, bet pasaulē islamticīgo skaits jau tuvojas pusotram miljardam, un tā ir otra lielākā reliģija.

Sāku meklēt literatūru, lai iepazītos ar islama reliģiju – kā tā definē sevi, kas tā ir par orientieru sistēmu. Un atklāju, ka islama galvenais dokuments latviešu valodā nemaz nav pārtulkots. Zināmā mērā tas bija šoks. 1300 gadus pēc tam, kad pravietis Muhameds cilvēkiem darījis zināmu Dieva vēsti, latviešu valodā tas vēl nav pārtulkots! Es to ieraudzīju un sapratu kā lielu trūkumu. Pirmkārt attiecībā uz sevi, kā savu trūkumu, bedri, neziņu, nezināšanu.

Sāku apgūt arābu valodu, un, kad jutu, ka varu sākt ķerties klāt, pārtulkoju, un šo kļūdu laboju.

Ko jūs atklājāt, lasot un tulkojot Korānu?
Agra: Ar Korānu jau tāpat kā ar Bībeli – katrs ierauga to, kam viņš ir gatavs.

Kalniņš: Interesanti ir tas, ka jūdaisms, kristietība un islams ir vienas saknes, monoteiskas reliģijas, kuru pamatā ir viens Dievs, pasaules radītājs. Līdzīgā tur ir ļoti daudz. Arī seno Ēģiptiešu reliģijā bija viens Dievs un reliģija, par kuru var nojaust, lasot latviešu dainas, – arī tur ir viens Dievs, pasaules radītājs. Ēģiptiešu dievam Ra, pasauli radot, blakus bija divi principi – Tots, kas nozīmē gudrību, un Maata, kas nozīmē taisnīgumu. Latviešiem arī ir Māra un Laima – dzīvības devēja un liktens noteicēja. Nav jāiet nekur tālu prom no mums pašiem.

Kādas ir jūsu attiecības ar ezotērisko, ar astroloģiju, vai jūtat sevī Dvīni?
Esmu pietiekoši ziņkārīga būtne, un, ja man stāsta, ka pastāv Zodiaks un Zodiaka zīmes, tad ar lielu interesi izlasu, kas ir rakstīts, bet es to nelieku par savas pasaules izjūtas pamatu. Nekādā gadījumā.

Savukārt runājot par ezotēriskām lietām, es uzskatu, ka ir redzamā pasaule – tas, ko redzam, dzirdam, sajūtam, un ir neredzamā pasaule, par kuru neko īpaši daudz nevaram uzzināt – tādēļ jau tā ir neredzama. Tas, ka šīs divas pasaules pastāv viena otrai blakus vai viena otrā, tas gan man ir pieņemams. Es taču nevaru teikt, ka mani sapņi, manas iedomas, manas fantāzijas pieder pie realitātes. Es pats tam nevaru noticēt.

Ja to, ka es ticu, ka cilvēks ir radīts vairot labo, ka cilvēks var darīt ļoti daudz šajā pasaulē, var nosaukt par ezotērisku fenomenu, tad es esmu ezotēriķis. Bet es neticu tādu pārdabisku faktoru, spēku ietekmei uz cilvēku, kuri izraisa bailes, kuriem es nespēju pretoties. Tam es neticu.

Kas ir jūsu pasaules uzskata pamatā?
Es to saucu citādāk – par pasaules izjūtu. Pasaules uzskats man vairāk saistās ar filozofiju, ar mācību par materiālistisko un ideālistisko pasaules uzskatu. Manas pasaules izjūtas pamatā ir apziņa, ka pasaule ir radīta ar mērķi būt gudrai un taisnīgai.

Tātad ideālistisks pasaules uzskats...
Jā, pēc agrāko laiku mērauklas tā varētu būt.

Manas pasaules izjūtas pamatā ir uzskats, ka pasaule nav ne no kā, pēkšņi uzradusies tukšumā. Pasaule ir radīta, un radīta ar mērķi būt gudrai un taisnīgai.

Cerēsim, ka pasaule virzās uz šo mērķi.
Izskatās, ka mūsu ceļš ir grūts un ērkšķains.

Grumbuļains...
Dziesma jau arī saka: "Uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu grumbuļains..." Varētu teikt, ka uz templi ir grumbuļains ceļš, un cilvēki labprātīgi neiet grumbuļainus ceļus.

Vai šādas domas jūs bieži nodarbina?
Nē, es nenodarbojos nepārtraukti ar šīm lietām. Mana sajūta ir tāda, ka mūsu dzīve ir ceļš, un, iedami pa šo ceļu, mēs ieraugām vienu lietu, ieraugām otru, satiekam vienu cilvēku, aprunājamies, ejam tālāk. Pamazām ejam pa šo telpu, ko sauc par pasauli, un, ja rodas kādi jautājumi, meklējam uz viņiem atbildes. Kādreiz saņemam, kādreiz ne. No tā veidojas mūsu atziņas par to, kas tad ir tas ceļš, pa kuru ejam, kas šī ir par vietu, kurai cauri iet šis ceļš.

Šīs domas mani pastāvīgi nenodarbina, bet, ja rodas jautājumi, dabiski, ka tiek meklētas atbildes.

Vai jubileja liek arī pārdomāt un vērtēt noieto ceļu, aizvadītos gadus?
Tas jau arī viss pieder pie iešanas. Nav nekādas vajadzības atskatīties, tas viss ir, mēs visu laiku nesam to līdzi. Mēs nevaram nolikt malā kaut ko no tā. Ne mēs varam padarīt par neizsacītu to, ko esam izteikuši, ne padarīt par nepadarītu to, ko esam izdarījuši. Tas viss ir šeit, kopā ar mani, un kādu to nastu tu esi savācis, tāda tev viņa ir jānes, vai tu gribi vai negribi.

Uz priekšu arī neko īpaši nevar plānot, jo tu jau nezini, kas būs pēc tam, kad būsi spēris nākamo soli.

Tādad – šodien un šeit?
Tā varētu sacīt, bet tas arī ir ļoti nosacīti. "Šeit un tagad" – šis spārnotais teiciens, kas pēdējā laikā tiek lietots gan vietā, gan nevietā... Nav jau īstenībā tāda "šeit un tagad”. Ja atceramies par ko nupatās runājām, tad tas viss, kas ir bijis, arī ir tagad. Un tas, kas būs, neizbēgami arī ir tagad. Jo es esmu tas, kas manifestēs to, kas būs. Nav iespējams piešķirt nozīmi ne pagātnei, ne tagadnei, ne nākotnei, jo runa ir par to, kā tu, cilvēks, jūties šajā pasaulē, kā attiecies pret tiem, kas tev dzīvo blakus...

Vai šajā, attieksmes ziņā laika gaitā kaut kas ir mainījies?
Runa var būt tikai par to, kas manī ir mainījies, ejot pa šo ceļu. Man acis ir kļuvušas gaišākas. Gaišākas tajā ziņā, ka – vismaz šobrīd man tā šķiet – es varu noteikt lietu un parādību vērtību, es saprotu un redzu, ar ko man ir darīšana. Varētu pat sacīt tā, ka – ne jau visa, bet  liela daļa no pasaules man ir kļuvusi pazīstama. Nav vairs daudz tādu lietu, kas mani varētu pārsteigt vai nobaidīt, vai likt vilties. Un tas manis acis padara vēl gaišākas. Tās ir zināšanas un pieredze, kas ar laiku pārvēršas programmā, kura tevi vada.

Ja viss ir pazīstams, nekas nepārsteidz, vai ir interesanti?
Tā jau gluži nav. Kā mani var nepārsteigt tas, ka es no rīta atkal pamostos un atkal ieraugu šo brīnišķīgo pasauli. Katru rītu tas mani pārsteidz! Un man priekšā ir vesela diena, un es jau nezinu, kādi brīnumi, kas ar mani šodien notiks, ko es piedzīvošu. Katra diena ir kā brīnums, kā iespēja, par kuru tu neko nezini.