Pirmais portāla jaunās stāstu sērijas "Bez viņiem Liepāja būtu citādāka" raksts veltīts inženierim Janam Heidatelam, kura loma Liepājas attīstībā ir nenovērtēta un daudziem maz zināma.

"Šis vārds Liepājas vēsturē pelnījis īpašu uzmanību. Ja pie mums tiktu veikta ielu pārdēvēšana, tad inženierim Hejdatela (Gaidatel) kungam ir pilnas tiesības uz to, lai viena no galvenajām ielām tiktu nosaukta viņa vārdā" – rakstīts "Libausche Zeitung" 1924.gadā.1

Janam Hejdatelam2, par kuru šeit runa, bija izšķiroša ietekme uz cara valdības lēmumu, lai tieši Liepāju izvēlētos par to Baltijas ostu, kuru dzelzceļš savienos ar centrālajām Krievijas impērijas daļām, tādā veidā Liepājai kļūstot par Krievijas tirdzniecības, īpaši labības eksporta "logu uz pasauli". Tieši inženiera Hejdatela, toreiz uzskatīta par vislielāko autoritāti hidroloģijas un ostu būvniecības jomā cariskajā Krievijā, veiktā ekspertīze nosvēra svaru kausus par labu Liepājas, nevis Venspils ostai. Hejdatels izstrādāja Liepājas ostas pārbūvēšanas projektu un pats pārraudzīja darbus, vadīdams cara valdības izveidoto Liepājas ostas būvniecības lietu komiteju.

Jans Hejdatels de Rotvils (Jan Heydatel de Rothville) bija franču emigranta un polietes Marijas Korbackas (Maria Korbacka) dēls. Viņa tēvs, Juzefs Hejdatels (Józef Heydatel) 1783.gadā ieradās Polijā no Bādenes pilsētiņas Rotveilas (Rotweil) franču–vācu pierobežā. Viņš bija ārsts, dabaszinātņu doktors, tolaik medicīnas zinātņu jomā ievērojamās Bonnas universitātes absolvents. Podlases Semjatičē (Siemiatycze) dibinājis akušieru institūtu – vienu no pirmajām vecmāšu skolām tā laika Polijā. Semjatičē 1800.gada 27.decembrī pasaulē nāca Jans.

Nākamais inženieris mācījās Belostokas (Białystok) ģimnāzijā, vēlāk studēja Viļņas universitātes Fizikas – matemātikas nodaļā, kur 1824.gadā ieguva matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Pēc tam viņš turpināja mācības Pedagoģiskajā institūtā. Studiju laikā Hejdatels draudzējās ar Ādamu Mickēviču (Adam Mickiewicz), abi darbojās slepenā poļu patriotiskās jaunatnes organizācijā (Filaretu biedrība, Zgromadzenie Filaretów). Cara valdība atklāja biedrību, sekoja aresti. Procesa rezultātā daudzus studentus izsūtīja uz Krievijas iekšieni, to vidū arī Ādamu Mickēviču un Janu Hejdatelu. Hejdatels nokļuva Arhangeļskas guberņā, kur pēc paša lūguma tika norīkots inženierijas dienestā (komunikācijas inženieru korpusā)3. Pēc dažiem dienesta gadiem Arhangeļskā viņš pabeidza Komunikācijas inženieru institūtu Pēterburgā ar izcilību un ieguva inženiera–poručika grādu. Sākās ūdens inženiera spožā karjera. 1837.gadā viņš izstrādāja Bugas – Dņepras kanāla modernizācijas plānu un dažus turpmākos gadus vadīja darbus pie kanāla veidošanas. Pēc šīs milzīgās investīcijas pabeigšanas ar panākumiem viņam tika uzticēta jūras ostu būvēšana Ventspilī un Pērnavā. Hejdatels piedalījās arī Rīgas ostas pārbūvēšanā.

XIX gadsimta vidū brieda plāni, kā labāk izmantot faktu, ka Liepājas un Ventspils ostas praktiski neaizsalst. Cara valdība nolēma vienu no šīm ostām savienot ar Krievijas dzelzceļu. Krievijas Dzelzceļu galvenā sabiedrība bija gatava būvēt jaunu dzelzceļa līniju, ja iepriekš tiks pārbūvēta izvēlētā osta. Izvēle starp Liepāju un Ventspili 1856.gadā tika uzticēta inženierim–pulkvedim Hejdatelam. 1857.gadā Hejdatels iepazīstināja ar ekspertīzes rezultātiem, pamatojot Liepājas ostas izvēli, par argumentiem izvēloties citu starpā faktus, ka šī osta īsāku laiku nekā Ventspils osta ir aizsalusi (parasti tikai dažas dienas gadā), kā arī atrodas tuvāk Eiropas tirdzniecības centriem. Pēc tam Hejdatels izstrādāja ostas pārbūves projektu.

1859.gada rudenī tika izveidota viņa vadītā Liepājas ostas būvniecības lietu komiteja. Svinīgs ostas būvdarbu sākums notika 1861.gadā. Darbi tika pabeigti pēc 7 gadiem, 1868.gada vēlā rudenī. Ostas būvdarbu ietvaros tika uzcelti masīvi akmens moli, padziļināts un paplašināts ostas kanāls4, lai bez problēmām tajā varētu ienākt vienības ar 400, pat 500 tonnām kravas. Tika uzceltas arī divas jūras bākas, no tām galvenā 103 pēdu augstumā, tās gaismas signāls bija redzams 12 jūras jūdžu attālumā. Darbu laikā Hejdatels izmantoja paša izgudrotas rakšanas mašīnas un pirmais Krievijā lietoja dinamītu zemūdens darbu veikšanā. Liepāja nešaubīgi bija ieguvusi vienu no skaistākajām un ērtākajām ostām ne tikai Krievijas, bet arī visā Baltijas jūras piekrastē.

Liepājas ostas pārbūvei, ņemot vērā sākotnējos plānus, bija jāilgst 4 gadus, tomēr tā ievilkās divreiz garāka, uz ko liela ietekme bija 1863.gada notikumiem Polijā un Lietuvā – 1863.gada janvārī tur notika sacelšanās pret carisko Krieviju. Par sacelšanās dalībniekiem izrādītajām simpātijām Hejdatels tika atsaukts no Liepājas uz Pēterburgu, zaudējot ģenerāļa pakāpi, un pārcelts uz darbu Komunikāciju ministrijā kā vienkāršs ierēdnis5. Vēlāk viņš tika izsūtīts uz Kaukāzu, kur nodarbojās ar Terekas upes regulāciju Kizlaras pilsētas rajonā. Kad Liepājas ostas celtniecības darbos radās sarežģījumi, 1866.gadā Hejdatels tika nosūtīts atpakaļ pabeigt darbus. Viņam tika atdota ģenerāļa pakāpe, piešķirts amats Kauņā un vadītāja postenis Liepājā. Pēc šīs investīcijas pabeigšanas inzenieris–ģenerālis Hejdatels 1869.gadā atstāja Liepāju.

Dzīves atlikušajā laikā viņš nodarbojās ar Volgas deltas regulāciju Astrahaņā, kur, starp citu, darbus nepabeidza, bet, pasliktinoties veselībai, bija spiests atgriezties Pēterburgā. Hejdatels miris Varšavā 1871.gada 1. aprīlī. Viņš atstāja sievu Helēnu un dēlus Henriku un Edmundu. Tajā pašā 1871.gadā Liepājā tika atklāta ilgi gaidītā dzelzceļa līnija.

Liepājas osta tikusi vairākreiz parbūvēta, taču inženiera Hejdatela vadībā paveiktajam XIX gadsimta 60.gados bijusi būtiska nozīme pilsētas attīstībā. Pirms pārbūves ostā bija vērojams attīstības trūkums un stagnācija, tā nespēja konkurēt ar Prūsijas ostām Klaipēdā un Kēnigsbergā. Ienākošo kuģu skaits svārstoties sasniedza ap 200 gadā. Pēc pārbūvēšanas Liepājas osta kļuva ievērojami atraktīvāka – 1876.gadā ostā ienāca 586 kuģi, tas ir, gandrīz trīsreiz vairāk nekā pirms darbu sākšanas. Līdz 1870.gadam ostas tirdzniecības apgrozījums bija apm. 1,5 miljoni rubļu gadā, bet jau 1875.gadā tas trīskāršojās, sasniedzot 4,5 miljonus rubļu. Tāpēc neizbrīna, ka teksta ievadā minētajā "Libausche Zeitung" rakstā par "Liepājas attīstības pamatakmeni" nosaukts 1857.gada marts, kad inženieris Hejdatels iepazīstināja ar savas ekspertīzes iznākumu – Liepājas izvēli par nākamo ostas–dzelzceļa investīciju. Diemžēl inženiera Hejdatela nopelni, gadiem ejot, tikuši nedaudz piemirsti, par ko lai liecina kaut vai viņa vārdā nosauktas ielas trūkums. Taču pirms 1914.gada viens no kuģiem Liepājas ostā nesa inženiera Hejdatela vārdu (tvaikonis "Geidatel" laikā no 1902. – 1914.gadam).

Nobeigumā laikabiedru viedokļi par Hejdatelu:
"Hejdatela personība bija īpaša, pat izcila. Vismazākās prasības, ja runa par paša labumu, gatavs vienmēr palīdzēt visiem, konkrēti nabadzīgajiem, apspiestajiem un nelaimīgajiem, nekad viņam nerūpēja paša ērtības, neskatoties uz nozīmīgo ieņemamo amatu. Tas bija pieticīgs cilvēks, vienlaicīgi cienīts un mīlēts ne tikai zemāko slāņu, bet arī visaugstākstāvošo personu vidū, kaut gan nekad pēc tā netika tiecies"6.

*    *    *
Apmēram ceturtdaļgadsimtu pēc tam, kad inženieris Hejdatels izstrādāja tirdzniecības ostas pārbūves projektu, citam inženierim, pulkvedim Janam Makdonaldam (Jan Mac–Donald) tika uzticēta Liepājas militārās ostas projektēšana. Jana Makdonalda nopelni Liepājā ir daudz labāk zināmi nekā Hejdatela, galvenokārt pateicoties vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa pētījumiem.

Abi atdusas vienā no nozīmīgākajām Polijas nekropolēm – Povonzku (Powązki) kapsētā Varšavā. Abi ir XVIII–XIX gadsimtā Polijā uz dzīvi pārcēlušos emigrantu pēcteči.

Par Janu Makdonaldu plānots nākamais šīs sērijas stāsts.


1. J. Hahn, Libaus Entwickelung als Hafen–und Handelsstadt, "Libausche Zeitung", nr 220 (27.09.1924.)

2. Sastopami dažādi uzvārda rakstības veidi: Geidatel, Gaidatel, Heidatel, Heidatelis.

3. Arestēšanas laikā Hejdatels bija Pedagoģiskā institūta students ar valdības stipendiju, tāpēc spriedumā bija minēts, ka viņam izsūtījuma laikā jāstrādā skolā.

4. Pēc pārbūves kanāla platums bija līdz 106 metriem, bet dziļums pie ieejas ostā sasniedza 6 m, pašā ostā apm. 5,5 m.

5. Kopš 1862.gada Hejdatels bija arī Kauņas IX Komunikāciju apgabala vadītājs ar ģenerālmajora rangu. Šis apgabals ietvēra pašreizējo Baltijas valstu teritoriju un Baltkrieviju. Šajā amatā esot, viņš pārraudzīja citu starpā arī Rīgas ostas pārbūvi.

6. J. Sporny, Jan Heydatel, "Tygodnik Ilustrowany", nr 80, 1884.