Liepājas teātra izrādē dzirdamajā dziesmiņā par to, kā pie mums varētu būt pēc "divi simti gadiem", nekas nav teikts ne par latvieša Miķeļa Valtera, ne poļa Jana Hejdatela ielu Liepājā.

Taču, iespējams, ka liepājnieki, kuri te dzīvos pēc "divi simti gadiem" pratīs novērtēt šos divus izcilos vīrus, ar kuriem lepotos jebkura cita pilsēta, un kādu no janajām (vai vecajām) ielām nosauks viena un otra vārdā. Diemžēl valsts un "Liepājas – Latvijas galvaspilsētas" simtgadē ielu ar šādiem nosaukumiem pilsētā nav.

Par Miķeļa Valtera nopelniem ir daudz runāts un rakstīts, un, jādomā, par šo vīru zina katrs skolnieks Liepājā. Par Hejdatelu gan zinās tikai tie, kuri īpaši interesējušies par Liepājas ostas vēsturi, lasa portālu irliepaja.lv vai jau pamanījušies izlasīt diplomāta un liela vēstures entuziasta Mareka Gluško nupat muzejā svinīgi atvērto apjomīgo pētījumu – grāmatu "Poļi Liepājā – zināmā, nezināmā, aizmirstā vēsture", kas, pateicoties Gluško dzīvesbiedrei, liepājniecei Lienei Gūtmanei, sastādīta gan poļu, gan latviešu valodā. Grāmata un pirms tam Sv.Jāzepa katoļu katedrāles dārzā atklātā izstāde "Poļi Liepājā" (apskatāma līdz 6.augustam) iepazīstina ar poļiem, kam bijusi īpaša loma Liepājas izaugsmē un izšķiroša – ostas un dzelzceļa infrastruktūras attīstībā. Viņu vidū viena no nozīmīgākajām personībām ir inženieris Jans Hejdatels.

Dāvinot muzejam Hejdatela portretu, grāmatas autors vēlreiz citēja "Libausche Zeitung" 1924.gadā rakstīto: "Ja pie mums tiktu veikta ielu pārdēvēšana, tad inženierim Hejdatela (Gaidatel) kungam ir pilnas tiesības uz to, lai viena no galvenajām ielām tiktu nosaukta viņa vārdā."

Kā uzsvēra Gluško, Hejdatelam "bija izšķiroša ietekme uz cara valdības lēmumu, lai tieši Liepāju izvēlētos par to Baltijas ostu, kuru dzelzceļš savienos ar centrālajām Krievijas impērijas daļām". Tas nozīmēja, ka Liepāja tika izraudzīta par Krievijas tirdzniecības, īpaši labības eksporta "logu uz pasauli".

"Hejdatela, ko uzskatīja par vislielāko autoritāti hidroloģijas un ostu būvniecības jomā cariskajā Krievijā, veiktā ekspertīze nosvēra svaru kausus par labu Liepājas, nevis Venspils ostai," saka Gluško.

Jādomā, ka Gluško pētījums, kura izdošanu atbalstīja Polijas Kultūras mantojuma ārzemēs nacionālais institūts "Polonika", ir ievērojami cēlis pašapziņu Liepājas poļiem, kuri šobrīd sastāda tikai vienu procentu no visiem liepājniekiem, un ar kuriem kopīga vēsture mums ir kopš XVII gadsimta sākuma, kad Liepāja tika iekļauta Kurzemes hercogistē. Jo viņiem patiesi ir ar ko lepoties – sākot ar Polijas pirmo prezidentu Gabrielu Narutoviču, kurš izglītības pamatus ieguva tieši Liepājas vācu ģimnāzijā, beidzot ar tiem, kuri deva neatsveramu ieguldījumu Liepājas attīstībā, kā militārās Karostas un Liepājas cietokšņa būves galvenais inženieris Jans Makdonalds, Liepājas – Romnu dzelzceļa līnijas būvniecības finansētājs, baņķieris Jans Blohs, Jūras virsnieku saieta nama arhitekts Stefans Galenzovskis, tirdzniecības ostas paplašināšanas projekta autors Jans Hejdatels.

Protams, viņi nav vienīgie ievērojamie poļi, kam ir bijusi cieša saistība ar Liepāju. 12 personības ir atspoguļotas Sv.Jāzepa katedrālās dārzā skatāmajā izstādē, bet daudz vairāk faktu un gandrīz divsimts personību, tostarp arī sabiedriskās un kultūras dzīves veidotāju, apskatīti Gluško grāmatā.

Kā apjomīgā pētījuma atvēršanā uzsvēra "Polonikas" direktore Dorota Janiševska-Jakubjaka, Mareka Gluško grāmata "pietuvina mūsu kopējo vēsturi". Gluži tāpat kā Polijas vēstnieces Monikas Mihališinas "brīnišķīgā latviešu valoda" (pilsētas mēra Jāņa Vilnīša vērtējums) izstādes atklāšanā ļāva sajust saikni ar mums tik maz zināmajiem "kopējās vēstures" līdzgaitniekiem.