Piektdien, 24.februārī, koncertzālē "Lielais dzintars" notiks pirmizrāde Klāva Elsberga dzejas iestudējumam "Par mīlestību", kura režisors ir Liepājas teātra aktieris Leons Leščinskis.

Kā nonācāt līdz izvēlei iestudēt Klāva Elsberga dzeju? Vai tāpēc, ka aprit 30 gadi, kopš dzejnieka aiziešanas mūžībā?
Šausmīgi vienkārši, laba dzeja un gribās to taisīt. Kaut kā tā.

Nē, tas kā reizi neskar to, vai tur aprit vai neaprit [gadskārta]. Tad, kad viņš gāja bojā, viņam bija tikai 28 gadi, tas, kas no viņa palicis, ir maza, maza grāmatiņa. Respektīvi, viss, ko viņš ir sarakstījis, ir tādā mazā, nesen izdotā grāmatā. Jocīgi, ka cilvēks, kurš nodzīvo tikai 28 gadus, uzraksta visu to, ko uzraksta...

Ar kādām grūtībām saskārāties veidojot kameriestudējumu?
Nezinu, kas ir tas grūtākais, bet dzeja vispār nav viegla lieta. Trāpīt uz to, ko viņš ir gribējis pateikt, lai tas kaut kā sakrīt ar to, kas notiek tevī, un ar to, ko skatītājs dabūs no tā visa. Šos visus punktus, kaut kā sakābelēt kopā – tas ir diezgan sarežģīti.

Jūsu pamatprofesija ir aktieris, kā nonācāt līdz lugu tulkošanai un režisēšanai?
Līdz lugu tulkošanai... Patiesībā tā sākumā bija nejaušība, jo Gruzdovs [Mihails Gruzdovs] taisīja, gribēja taisīt Liepājā Josifa Brodska "Marmors", bet nebija, kas īsti tulko, un tad viņš mani pierunāja. Beigās sanāca tā, ka viņš lugu taisīja Dailē [Dailes teātrī].

Bet patiesībā režija ir nenormāli interesants process, jo tas ir pilnīgi savādāk nekā tas, ar ko nodarbojos pamatā. Tā ir pilnīgi cita pasaule, kas ir ārkārtīgi interesanta.

Ar režiju ir šausmīgi vienkārši – ja tevi 30 gadus no vietas regulē, agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tu pats gribi kādu paregulēt.

Ko labāk izvēlaties – būt aktieris vai režisors? Kas ir vieglāk?
Aktieris, protams, ir labākā profesija, jo tev vienmēr ir iespējas, kaut ko mainīt, bet režijā ir tā, ka, tajā brīdī, kad sēdi zālē un redzi, ko viņi uz skatuves dara, saproti, ka tu neko vairs nevari iespaidot. Un nezini vai plēst sev matus vai lamāt pašam sevi... Tad tas ir grūtāk laikam. Bet aktiera profesija viennozīmīgi ir labāka.

Neviena ne otra profesija nav viegla. Režijā tās iespējas kaut kādā mērā ir plašākas. Un katrā ir savi plusi un mīnusi, tā ir grūti pateikt... Es nevaru katrā ziņā.

Jums ir interesanti vaļasprieki – adīšana, šaušana ar kaķenēm un loku.
Ar adīšanu ir šausmīgi vienkārši. Tur mani uzsēdināja Mārtiņš Eihe. Mēs taisījām variācijas [kamerizrāde – "Noslēpumainās variācijas"], un biju spiests to darīt, jo tur vajadzēja adīt, tā es iemācījos. Vainīgs Mārtiņš Eihe.

Loks, man liekas, Liepājā šobrīd ir ārkārtīgi populārs un attīstās. Es gan to daru absolūti individuāli un katrā normālā vīrietī dzīvo kaut kādi atavismi, kas saistās ar makšķerēšanu, medībām un šaušanu. Un man tas atavisms izpaužas tādā veidā.

Nedomāju, ka loka šaušana ir kaut kas īpašs. Tajā brīdī, kad sāku to darīt, tas bija ārkārtīgi sarežģīti tādā ziņā, ka to nedarīja, vismaz es neatradu nevienu, kas ar to nodarbotos. Šobrīd tas ir attīstījies, un cilvēkiem ir vēlēšanās to darīt. Ir tāds Jānis Bružis, kas organizē šaušanu, un, cik zinu, viņam izdodas gan organizēt, gan pašam šaut.