Muzejā skatāma Guntas Krastiņas personālizstāde "Ieziedēt mīlestībā". Ventspilī dzimusī māksliniece Liepājā dzīvo tikai astoņus gadus, taču tieši Liepāju viņa sauc par savām mājām.

Gunta atzīst, ka iemīlējusi šo pilsētu tik ļoti, ka nespēj iedomāties dzīvi citur.

Kur top jūsu darbi?
Man ir darbnīca. Bet savulaik gleznoju mājās – bērni mazi, darbnīca dzīvoklī. Nolieku bērnus gulēt, un tad no desmitiem līdz trijiem naktī... Tagad skatos un nesaprotu, kā naktī varēju tos uztaisīt. Varbūt lomu nospēlēja nakts klusums un miers, tā izraušanās – nu tik es tagad mālēšu! Toreiz gleznoju "kā visi", tie bija mani reālistiskie darbi, kas savulaik bija redzami izstādē "Manai un tavai Latvijai" Latviešu biedrības namā.

Tagad man ir laba darbnīca, spoža saule, plašs skats uz ezeru no piektā stāva. Ezers tiešām dod iedvesmu, tā kā atrauj vaļā kaut ko. Dzīvoju turpat blakām, un, kā no rīta pieceļos, tā skriešus uz darbnīcu. Sagribas ēst, aizskrienu uz mājām. Skrienu atpakaļ.

Bērni lieli, mācās augstskolā, un sievietei tas ir ļoti no svara – bērni izauguši, vīrs saprotošs, atbalsta tevi. Ja vīrs nebūtu tik saprotošs, nebūtu vai nu viņa vai mākslas...

Vai nododaties tikai glezniecībai?
Tā ir. Mākslas studija Rucavā, kur bērniem mācu zīmēšanu, man ir kā sirdsdarbs. Liepājā esmu samērā nesen. Sākumā man vispār nebija kontaktu, bet lēnām Dievs pavēra tos ceļus. No māksliniekiem pazinu tikai Universitātes pasniedzējus Aldi Kļaviņu, Andri Milleru. Andrim esmu bezgala pateicīga gan par palīdzību iekārtojot šo izstādi, gan par maģistra darbu, no kura aizsākās tehnika, kas redzama šajos izstādes darbos.

Izstādes apmeklētāji par jūsu darbiem saka: var piekrist, var nepiekrist, var patikt, var nepatikt, bet otru tādu rokrakstu viņi neesot redzējuši.
Jā, arī profesors Rolands Gross teica, ka neko tamlīdzīgu neesot redzējis. Un, ja to saka profesors, es to pieņemu. Neesmu šo tehniku ne noskatījusi, ne arī no kāda mācījusies. Tie ir elementi no kaut kādām tehnikām – kā burti vai zilbes vārdos.

Pastāstiet, kā top jūsu darbi!
Sākumā ir doma. Piemēram, "Atklāsme". Bet negribēju, lai darbs ir triviāls, kaut kādām dogmām pakļauts. Iekšējā sajūta bija – gribu, lai tas kustas, lai ir kustība!

Šķiet, varētu pat teikt – sprādziens...
Jā, enerģija... "Atklāsme" sākumā ir mierīga, bet, kad sprāgst, tad dzirksteles lido līdzpat kosmosam.

 "Vasaras ziedi". Kāpēc debesīs? Tāpēc, ka tie iezied debesīs! Iezied, aiziet debesīs, bet nāk nākamie.

Šeit it kā liekas, ka būtu atspulgs. Nav atspulgs. Tas ir par vidusmēru, par to, kā visu gribam nonivelēt, gribam "pa vidu", lai ir kaut kas vidējs – vidējā statistika, vidējais cilvēks, vidējā domāšana. Es vēlējos, lai cilvēks mazlietiņ panāk ārā no šī "vidējā", taču tas jādara viņam pašam, neviens tevi neizraus, tu pats tikai vari to izdarīt.

"Radīšana". Šis darbs bija uzgleznots, kad televīzijā redzēju "National Geographic" raidījumu par kosmosu, redzēju, ka tur ir tādās pašas krāsas! Biju šokā. Nu nevar taču tā būt! Bet, ja man bija šī ideja, tātad tā nāk kaut kur no augšas, un reizē ar to atnāca gan tehnika, gan krāsas. Varēja taisīt statiski, bet nav statiski. Arī putniņi man lido vai skrien, ātri skrien.

"Paslēpes". Ja ieskatās, tad centrālajā daļā ir suns. Lai gan šajā reizē centos no figūrām atrauties – ir gan dažas sievietes, putniņš, bet diezgan maz. Nākamajā izstādē gan būs figūras, to varu pateikt, un šie sieviešu tēli ir nākamā cikla sākums.

Profesors Aldis Kļaviņš minēja, ka jūsu darbi ir ļoti enerģētiski. No kurienes nāk šī enerģija?
Tikai no augšas. Es uzskatu, ja tu radi ar galvu – pārzinot tehniku, pārzinot perfekti krāsas, kompozīciju – bet, ja tu radi ar galvu, tas ir gar-lai-cī-gi.

Ja tu radi gaidot, no augšas tiks dots, kā to izdarīt un ko, un vai vispār to vajag. Man ir bijušas daudzas idejas, kas ir aizplēnējušas, jo acīmredzot nebija vajadzīgas... Bet tad, kad tu gaidi... Es tiešām gaidīju! Jo man vajag [sajust], kā es to gribu parādīt. Negribu, kā visi... Es tiešām negribu. Man ir bijuši reālistiski darbi pēc visiem kanoniem – portreti, dabasskati. Vīrs visu laiku saka – glezno tā, man tā ļoti patīk. Bet es saku: Ivar, visi tā var, man tas nav vajadzīgs, es negribu ne sev, ne dāvināt. Šodien ir fotoaparāts, aizej nofotografē! Bet šo [rāda uz darbiem] fotoaparāts nekad nenofotografēs, nav tāda fotoaparāta... Bet to varu es.

Šodien mākslas darbā jābūt kaut kam inovatīvam, mūsdienīgam, šodienas elpai – ātrums, kustība. Man liekas, ka sanāca... Bet, ka tik traka enerģija tur ir iekšā, es arī to nezināju. Jo tā mazā telpa, tā slāpē. Gleznas ir viltīgas, tā ir sava substance, tās dzīvo pašas savu dzīvi, un tām ļoti patīk, kad ir visas kopā izstādītas... Tā bija arī ar izstādes "Indigo" darbiem – kad bildes ir izstādītas, tās gavilē. Es to jūtu, es saņemu to enerģiju no viņām. Aiznesu uz darbnīcu, viņas atkal ir stūrī. Es to dzirdu, viņas man to saka. Tāpēc esmu spiesta šos savus bērnus ik pa laikam iznest saulītē...

Mākslinieces dzīvesbiedrs, ārsts Ivars Krastiņš:
"Atbalstu, kā nu vien es to varu, jo man ļoti patīk tas, ko viņa dara. Esmu ļoti lepns. Kad atbraucām un izlikām darbus, bija skaidrs – ir to vērts. Māksliniekam jau ir tā – sēž savā darbnīcā, brīžiem virsū nāk domas: nu kam tas viss vajadzīgs. Pāris reižu gadā mums ir tāda saruna: šis nevienam nav vajadzīgs, to gleznu ir par daudz, aizvedīšu uz dārzu un uztaisīšu lielu ugunskuru... Bet kāds pasaka labu vārdu, un tas pāriet.

Man patīk viss vai gandrīz viss. It sevišķi šis krāsainais periods. Tik krāsaina izstāde kā šī, Guntai vēl nav bijusi. Bet es neesmu objektīvs...

Profesoram Kļaviņam ir taisnība, ka iesākums bija pirms daudziem darbiem tajā maģistra darbā [Guntas Krastiņas maģistra darbs aizņem izstāžu zāles galasienu]. Tad tas kaut kur pazuda, bija spēle ar divām, trim krāsām. Nu ir atpakaļ pie krāsām, attīstot to pavisam citā pakāpē, arī tehnika ir gājusi uz priekšu.

Gunta ir cilvēks, kas ļoti atbilst savam vārdam, viņa ir pilna ar enerģiju, viņa deg."

Uzziņa
GUNTA KRASTIŅA
Dzimusi 1962.gada 16.jūlijā Ventspilī. 1986.gadā beigusi Rīgas Politehnisko institūtu auduma dizaina un tehnoloģijas specialitātē. Vienlaikus Mākslas akadēmijā beigusi fakultatīvo kursu mākslinieka-noformētāja specialitātē. 2011.gadā Liepājas Universitātē ieguvusi maģistra grādu mākslā. No 2006.gada dzīvo un strādā Liepājā. 2011.gadā dibinājusi mākslas biedrību "Impasto", un darbojas kā izstāžu kuratore. No 2012.gada vada mākslas studiju Rucavā. Bijušas vairāk kā 20 personālizstādes. Glezniecībā izkopusi savu individuālo rokrakstu, kas sniedz skatītājam plašas iztēlēs iespējas.

(No kataloga "Liepājas marīna 2014-2015")