Galerijā "Romas dārzs" kopš aizvadītās nedēļas ceturtdienas skatāma gleznotājas Guntas Krastiņas personālizstāde "Mainīgais naratīvs" atklāšanas. Portāls irliepaja.lv piedāvā saruna ar mākslinieci, kas noritēja īsi pirms izstādes atklāšanas.

Izstāde, kurā rādāt pēdējo divdesmit gadu laikā paveikto, apliecina, ka esat ļoti daudzveidīga, radoša un ražīga. Vai te redzams viss jūsu māksliniecisko interešu spektrs?
Lai es parādītu visu, kas man ir, būtu vajadzīga visa šī galerija, nevis tikai dažas telpas (smejas). Lielu daļu aizvedu mājās.


Bet gleznu cikli? Vai šeit pārstāvēti visi?
Atlasīju pamatciklus. Senākais no tiem un pamats visam pārējam ir – "Čūskas ceļš". Blakus gleznām ir apraksts – kurš vēlas, var izlasīt! Teikšu tikai, ka tas neatstāja vienaldzīgu nevienu – gan patika, gan tracināja. Nākamais lielais cikls bija "Jūras impresijas". Gribēju, lai tās ir absolūti autentiskas.


Medūzas?
Jā, arī medūzas. Braucu ar riteni gar jūru, un ieraudzīju izskalotās medūzas. Lai gan patiesībā medūzu jau tur nemaz nav, tikai sajūtas, atspulgi – krāsa un forma. Pētīju arī smiltis – ņēmu smiltis, skatījos, cik daudz un kādas krāsas tur ir. Ir cilvēki, kas taustījuši, vai uz gleznas ir smiltis sabērtas. Nav tās smiltis! Eļļas krāsas. Vispār izstādē lielākoties ir darbi, kas gleznoti ar eļļas krāsām. Dabu nespēju gleznot ar akrilu, tas ir pārāk statisks. Tikai vienam ciklam – "Neolai" – ir izmantots akrils.


Nākamais lielais cikls ir "Indigo", un tas man jau sāk ieiet bezgalībā. Es viņu nespēju pabeigt. Tā ir debesu krāsa, kosmoss,


un es uzskatu, ka idejas saņemu no kosmosa, nesēžu un neizdomāju, ko es rīt uzgleznošu! Nu, nē taču!

Idejas vienkārši atnāk. Nesēdēju un nedomāju, ka gleznošu čūskas. Vai medūzas. Kad ieraudzīju uz ceļa sabrauktos zalkšus, man bija jāuzglezno. Es pat sajutu, kā tas jādara. Un, kad gleznas bija gatavas, es pēkšņi ieraudzīju – tā ir sieviete, un tas ir vīrietis! Tāda mistika!


Kopā ar Ilvu Magazeinu, Liepājas Universitātes datordizaina pasniedzēju, izstādes plakāta līdzautori izstādes atklāšanā starp cikla "Indigo" darbiem. Jāņa Vecbrāļa foto.


Pēc "Indigo" lielais cikls ir daba, vai kā es to nosaucu – "Tava un mana Latvija". Tas tapa 2008. gadā, bet kopš tā laika daudz darbu ir nākuši klāt.


Dabu man patīk gleznot atslodzei. Jūru ir ļoti maz, tās visas nopērk – laikam jau tiem, kuri dzīvo pie jūras, vajag to jūru arī mājās. Šeit esmu gleznojusi Dunikas purvu. Tas viss ir izpilināts ar maziem pilieniem, nav otas vilcienu.


Dabu gleznojat reālisma manierē?
Man patīk reālisms, arī tā ir atslodze. Es atpūšos, izbaudu.


Nākamais cikls ir "Filips". Cikls aizsākās ar kaķi, ko uzgleznoju, nedomājot par to, ka gleznošanu savu kaķi Filipu. Uzgleznoju, un man vienkārši kļuva priecīgi. Turpināju gleznot kaķus, un pienāk dēls, ierauga bildes darbnīcā un saka: "Bet, mamm, tu taču esi Filipu uzgleznojusi!" Ne jau es to ieraudzīju! Dēls ieraudzīja. Tātad mana zemapziņa glezno manu kaķi! Un jocīgākais ir tas, ka mana zemapziņa strādā uz nākotni. Saka, ka zemapziņai ir saistība ar pagātni – nē, tā nav taisnība. Es kā māksliniece esmu izsecinājusi, ka redzu nākotnes notikumus. Arī savu nākamo kaķi, ko paņēmām no patversmes pēc tam, kad Filips nomira, es jau biju uzgleznojusi!


Vai jūsu gleznām nav nosaukumu?
Ir, bet es speciāli neliku. Ir tikai ciklu apraksti.


Jāņa Vecbrāļa foto.


Ko varat teikt par ciklu "Cilvēks" – portretiem jūsu iemīļotajā indigo krāsā?
Tas ir visjaunākais cikls, šo nolakoju burtiski pirms vešanas uz galeriju, un te tiešām ir tikai indigo krāsa, mazliet atjaukšanai – baltais. Oriģināltehnika. Nav tikai ar otiņu krāsots. Tas ir mans portrets, mans tēvs, vīrs – Ivars Krastiņš, mans dēls, mana meita, notikumu kontekstā – Zeļenska portrets, kāds viņš ir šodien, un pirms visām šausmām, ar priecīgām acīm. Man viņš ir sirdī un plēšas [ārā], un tad es varu uzgleznot. Abiem Zeļenska portretiem pa vidu es bērnībā. Ieliku to bērniņu – nu, glāb mani!


Esat uzņēmusi Ukrainas prezidentu savā ģimenē.
Tā arī jūtos! Nebūtu šī vīrišķīgā spēka, šaubos, vai agresorus kāds apstādinātu. Un visas tās runas, ka mūs aizstāvēt jānāk kādam citam, es neiešu... Ja es būtu jaunāka, noteikti ietu. Tāpēc, ka mani aizstāvēt nav pienākums nevienam no malas. Mani ir jāaizstāv manai ģimenei, un man ir jāaizstāv mani bērni. Nav jāprasa – o, kaimiņ, nāc man palīgā! Es uzskatu, ka tas ir zemiski un negodīgi pret tiem cilvēkiem, kuri šobrīd mirst.


Vai cikls ir pabeigts?
Nezinu, kad beigsies. Sērija būs liela. Mammu nepaspēju uzgleznot...


Par izstādes nosaukumu "Mainīgais naratīvs" – kā šajā gadījumā to tulkojat?
Man ļoti patīk šis vārds – "naratīvs". Šobrīd visur viņu lieto – pa labi un kreisi. Es varēju arī citu vārdu lietot, bet tā ir tāda mana ironija, lai sanāk priecīgāk. Loģiski, ka šis ir stāstījums. Cik man te ir stāstu? Un viņi mainās. Katrs cikls ir savādāks, līdz ar to ir mainīgais stāstījums. No vienas zāles aizejot otrā, visu laiku mainās. Tāpēc ir "Mainīgais naratīvs". Labi skan. Nosaukumam arī ir jābūt kā gleznai, kā skaistumam. Nosaukumam ir jābūt īpašam.


Kad sākāt gleznot?
No divu gadu vecuma. Es nebiju vēl piedzimusi, kad mamma bija izdomājusi – mana meita būs gleznotāja. Kāpēc, pasakiet? Atkal tas ir kosmoss. Mamma ir meitene no laukiem, bērnībā nevienu gleznu nebija redzējusi.


Kā sāku sēdēt, man priekšā bija krāsu kaste, baltas lapas, ota, ūdens.


Spilgtākā atmiņa no bērnības – sēžu pie virtuves galda, mamma kaut ko dara, man priekšā melna kaste un tur iekšā tādas spīdīgas akvareļkrāsas.

Atceros to sajūtu, kad atveru vaļā... Visu atceros! Brīnuma sajūta, tik skaisti! Nākamais moments, ko atceros – skatos uz to kasti, kur bija tas lielais, milzīgais skaistums, un ir tikai dubļi...


Kā jūsu darbi iedzīvojušies zem Romas dārza velvēm?
Te ir pietiekami daudz telpu, un tās ir ļoti piemērotas, lai parādītu gadu gaitā radušos ciklos kopumā. Katrs ir redzējis šo to, bet ne mani kopumā. Un tāds bija uzstādījums – parādīt šo manu stāstu kopumā.


Pirms gadiem astoņiem teicāt: vienīgais, kas Liepājā pietrūkst, ir mākslas galerija. Kā domājat tagad?
Re, kur ir galerija! Tajā laikā nebija.


Jāņa Vecbrāļa foto.


Jūsu dzīvesbiedrs ārsts Ivars Krastiņš reiz ļoti skaisti jūs raksturoja: "Gunta ir cilvēks, kas ļoti atbilst savam vārdam, viņa ir pilna enerģijas, viņa deg".
Man arī pirmais uzvārds bija tāds, kas deg, – papiņa uzvārds bija Sinepe.


Nu, kā jums šķiet, no kurienes es te degu? Gunta Sinepe. Kā var nededzināt?

Bet enerģija? No kurienes tā?
Katrs cilvēks piedzimst ar kaut kādu enerģijas potenciālu. Ir 20, 30, 40 gadus veci cilvēki, kas knapi velkas, knapi dzīvo. Nevaru teikt, ka es kaut ko speciāli daru, bet es dzīvē ļoti cenšos pēc prieka. Ja nav prieka, vispār nav dzīves. Dzīvē ir jābūt priekam. Priekam! Man sagādā prieku mans dārzs. Mans kaķis. Bērni. Vīrs. Ir jāmeklē prieku! Pozitīvismu. Tad tu uzlādējies. Nav tādas lietas, ko mans dēls nepavērstu tā, lai tajā ieraudzītu pozitīvo, pat, ja notiek kaut kas šausmīgi slikts. Mēs visi no viņa mācāmies. Nečinkstēt, nekunkstēt, un to melno – no sevis projām! Rast balansu arī bēdās. Ja es izstāstītu savu dzīvi, jūs teiktu – tā nevar būt. Bet, vai tad var redzēt? Nevar redzēt. Es uzrakstītu grāmatu, teiktu – izdomājums. Nē, nav izdomājums. Ir bijis šausmīgi smagi, šausmīgi grūti. Briesmīgi ir bijis. Bet tu ej un lūdz, lai no augšas nāk palīdzība, un viņa ir. Tā ir tā enerģija – kad nav, Dievs, dod spēku izturēt, dod spēku iet tālāk. Arī prieks dod enerģiju, piemēram, prieks, ka man ir studenti, ka ir bērni, kuri grib mācīties.


Kā svinēsiet apaļo dzimšanas dienu?
Šī arī ir tā svinēšana.