Otrdien, 10.janvārī, pulksten 16 pie Liepājas Universitātes studenti aicina uz dzejnieka Olafa Gūtmaņa 90.dzimšanas dienai veltītu zibakciju "Pašā vidū Liepājai".

Savukārt pirmdien, 9.janvārī, bibliotēkā "Vecliepājas rūķis" dižākā Liepājas dzejnieka un prozaiķa 90 gadu jubileju ieskandināja Kurzemes Humanitārais institūta pētnieki sadarbībā ar Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku. Kaut gan, kā sacīja profesors Edgars Lāms, faktiski atceres gads jau aizsākās rudenī, Kurzemes dzejas dienās, bet noslēgsies šā gada novembra sākumā konferencē "Piemares ļaudis un likteņi."

Arī šās nedēļas beigās – 14.janvārī – jau otrreiz uz Gūtmanim veltītu dzejas uzvedumu "Dzimtās zemes kārs un gaismas izslāpis" interesentus aicina Ināra Kalnarāja un Liepājas Tautas teātris.

Taču jāpiekrīt profesoram Edgaram Lāmam, ka ne jau šādi sarīkojumi ir galvenais, bet gan tas, lai cilvēki ikdienā lasītu Gūtmaņa darbus – labu un skaistu gan dzeju, gan prozu. Tomēr arī pats profesors neslēpa šaubas, "vai šodien liela sabiedrības daļa ir uzrunājama dzejas formā".

Ar publicētajiem Olafa Gūtmaņa darbiem var iepazīties bibliotēkas darbinieku izveidotajā izstādē "Piemares dziesminieks".

Nelielais sarīkojums bibliotēkā izgaismoja divas svarīgas atziņas, ko arī pauda profesors Edgars Lāms, – proti, ka gan Olafam Gūtmanim pašam vēl ir bijis ļoti daudz, ko teikt, gan ļoti daudz sakāmā vēl ir par Olafu Gūtmani.

Kad Gūtmaņa atraitne Velga un dēls Dāvis nodevis profesora rīcībā Gūtmaņa atstāto mantojumu, izrādījies, ka tie ir "rokrakstu kalni", kuros atrodama gan dzeja, gan dienasgrāmatas, gan publicistiski teksti, gan daiļdarbu ieceres, tēmas, atsevišķu darbu plānojumi. Turklāt tikai neliela daļa no tā bijusi publicēta. Cenšoties apzināt un sakārtot manuskriptus, bijis mānāms, ka arī pats dzejnieks mēģinājis klasificēt šo "radošo haosu", atzina Lāms. Par to liecina uzraksti uz mapēm vai atsevišķiem darbiem: "2.šķira", "Pārlūkojamie", "Te var ko atlasīt no vecajiem", "Apstrādei", "Vingrinājums", "Švaki" utt.

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka ar pieciem kopoto rakstu sējumiem Olafa Gūtmaņa literārais mantojums nav izsmelts. Ja ne ātrāk, tad vismaz sagaidot rakstnieka simtgadi, vai nu jātop vēl vienam sējumam vai atsevišķam krājumam, uzskata Lāms.

Iespējams, līdz dzejnieka simtgadei Liepāja parūpēsies arī par Olafa Gūtmaņa cienīgu monumentu – vai tas būs cauri Jūrmalas parkam uz jūru nopeldēties ejošais dzejnieks pats vai kā citādi mākslinieciski atrisināts piemineklis, taču ar kapu plāksni, kuras uzstādīšanai pašvaldība atvēlēja ap 400 eiro, un piemiņas plāksni pie Gūtmaņa nama, par kuru gādāja viņa kolēģis rakstnieks Ēriks Kūlis, šķiet par maz dzejniekam, kura dziesmu vārdus "Līvu" izpildījumā dārdina "Spoku koks", kurš ir Latvijas Tautas frontes himnas autors un kurš dzejā izstāstījis visu Latvijas dabu, tās vēsturi, jūru, dzintaru, krāsas, skaņas, mīlestību, cilvēkus.

Kurzemes Humanitārais institūta pētniece Karīna Krieviņa atzīmēja, ka Gūtmaņa neparasti tēlainā, krāšņā dzeja papildu vērtību iegūst, zinot tās autora dzīvesstāsta faktus. Pats Olafs Gūtmanis gan savu biogrāfiju www.makslinieki.lv ietilpinājis dažās rindās: "Es, Olafs Gūtmanis, esmu dzimis Liepājā 1927. gada 10. janvārī kalpotāju ģimenē. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem izsūtīts. Ar māti uz Kramojanskas novadu, kur trīspadsmit trimdā pavadītos gados strādāti dažādi darbi: zvejnieks, plostnieks, mednieks, kolhoznieks, tvaiku katla kurinātājs... (visus neuzskaitīt). 1947. gadā bēgts uz Latviju, pa etapu otrreiz izsūtīts 1950.gadā. Latvijā esmu strādājis par transportstrādnieku, koristu Liepājas teātra muzikālajā trupā, dispečeru zvejnieku kolhozā „Bolševiks", žurnālistu vietējās avīzes un TV, ugunsdzēsēju, RS Liepājas nodaļas vadītāju. Atmodas laikā esmu bijis LTF Liepājas nodaļas Valdes priekšsēdētājs, ievēlēts par deputātu Pilsētas deputātu padomē. Pēc Atmodas [strādājis] vien radošu darbu."

Savam tēvam veltītu dzejoli atceres pēcpusdienā nolasīja dēls Dāvis Gūtmanis, pateikdamies visiem, kas atcerējušies Olafu Gūtmani viņa jubilejā. Dēls arī pastāstīja, ka apjomīgais literārais mantojums tapis grūtā darbā, tēvam ik dienu divas trīs stundas rītā un vakarā sēžot pie varenā ozolkoka rakstāmgalda ar kafijas vai tējas krūzi, cigareti vai – mūža nogalē – bombongām blakus.

Dāvis Gūtmanis
pamāj ardievas buriniekam melnā jūrā
kas tik rāmi pret tumšo mūžību slīd
projām no baznīcu smailēm un mūriem
tavas asaras lielas kā viļņu šļakatas krīt
 
pamāj ardievas bruņiniekam kurš tālu
lielo apvāršņu bruņas kā trauslus skaliņus lauž
līdz krastam ir miljoniem sniegbaltu miglas vālu
ko lielā mūžība lēni un spītīgi auž
 
pamāj ardievas melnā jūrā
kur laimīgu kuģu ugunis tālu aiz apvāršņiem mirdz
pēdējo reizi pirms pazust aiz mūriem pamāj
viņš jau tevi no mūžības ieraudzīs

Vienā no pēdējām tikšanās reizēm ar Olafu Gūtmani