Starp nedaudzajām piemiņas vietām, kas atgādina par pagājušā gadsimta sākuma revolūcijas notikumiem, ir akmens zīme Jūrmalas parkā netālu no Vecās slimnīcas.

Tagad gan tūristu pieturzīmēs kautrīgi noklusēta, taču pārvērtību laiku saudzēta un pat labiekārtota. Piemiņas akmens ar 1905.gadskaitli vēsta, ka šeit, 16.janvārī notika liepājnieku solidaritātes demonstrācija pret cariskās patvaldības

organizētajām cilvēku slepkavībām 9. janvārī Pēterburgā, Ziemas pils laukumā un 13.janvārī Rīgā pie Dzelzs tilta. Pēc Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Liepājas Apvienotās komitejas aicinājuma (vadītājs Jānis Luters–Bobis, 1883.–1938.g.) ap 2000 strādnieki, pilsētas amatnieki, zēnu un meiteņu ģimnāziju skolnieki devās gājienā cauri pilsētai uz mītiņu Jaunās jūrmalas ielas galā. Sašutušie runātāji, no kuriem liela daļa bija vēlākie revolucionāri un krievu cara atriebības upuri, mītiņotājiem atgādināja ne tikai par janvāra neģēlībām, bet uzstājās arī pret Krievijas – Japānas karu, atgādināja par smago algoto strādnieku likteni un nožēlojamo lielas daļas pilsētnieku sociālo situāciju. Mītiņš nebija ne domes, ne gubernatora, ne Liepājas žandarmērijas pārvaldes, ne garnizona komandiera atļauts, tādēļ pēc pusstundas gan no pilsētas, gan pludmales puses to bija ielenkuši Karostā un tepat Bernātu un Bārtas ielu kazarmās izvietotie dragūni, zaldāti, žandarmu komandas un arī pilsētas policisti. Dragūni, sitot ar nagaikām*, zirgus dzina pūlī, izcēlās panika, bēgošajiem sabradājot pakritušos. Vienīgais glābšanās ceļš atlika, pārlecot pilsētas  slimnīcas augsto dēļu žogu, kas gan tas nebija pa spēkam visiem. Mītiņā smagi tika piekauti ap četrdesmit cilvēki, daudzi slepus ārstējās mājās, jo policija katru piekauto iekļāva "melnajā sarakstā".

Šodien, man esot pie 1905.gada janvāra pirmā solidaritātes mītiņa atceres zīmes, domās noliecu galvu gan LSDSP Liepājas komitejas revolucionāru, gan simtu to nezināmo varoņu piemiņas priekšā, kas Pēterburgā vai Rīgā kritušo biedru ciešanas sajuta kā personiskas. Laikam toreiz vārds solidaritāte bija svētāks, un taisnības apziņa pret netaisnību – patiesāka.

Tagad, demokrātijas un vārda brīvības un zināmas, tomēr ne ideālas, labklājības apstākļos var gudri spriedelēt, cik nepareiza vai pareiza, radikāla vai mērena bija latviešu revolucionāru turpmākā rīcība, piemēram, dedzinot baronu muižas vai kaujiniekiem šaujot uz policijas un kazaku patruļām.

Taču mana pārliecība ir, ka bez Piektā gada cara Krievijas vēsturē, dzīve, iespējams, būtu citāda, un brūkošās impērijas kartē neatkarīgajai Latvijai neatrastos vieta. Piekto gadu nevar pārrakstīt. Tāpat kā to, ka toreiz asinīs spodrinātajam taisnīguma un brīvības ideālam nedrīkst pārklāties rūsa vai brants.

*nagaika – īsa ādas pātaga, vēsturiska kavalērista aprīkojuma priekšmets.