Pērnā gada nogalē, 29. decembrī, mēs, mazs pulciņš latviešu, atkal satikāmies pie Aizputes Rokas birzs pieminekļa. 

Iededzām liesmiņas gan pie paša pieminekļa, gan attālāk esošās piemiņas zīmes ar tā sauktajā "Aizputes karā" pirms 112 gadiem kritušo vārdiem.

"Ar kaujas saucieniem uz lūpām,
Ar karstām sirdīm kritāt jūs, –
Bet jūsu nāve svētā, brīvā
Kā talismans mums dārga būs."

Šajos Jāņa Akuratera dziesmas vārdos iemūžināti ne tikai 1905. gada decembra dienu notikumi pie Aizputes, bet arī apsolījums nākamajām latviešu paaudzēm neaizmirts baronu un krievu cara zaldātu upurus. Tovakar atkal ar rūgtumu secinājām, ka eiro tolerances un deldētā latviskā goda vārdā neviens no Aizputes pat nepiebremzēja savu auto ceļa krustojumā.

Atvadoties līdz 2018. gada decembrim, mani ir sasildījis aizputnieces Jolantas Bergas apsolījums – nākamgad ikvienā novada kapsētā, kur atdusas 1905. – 1907. gada revolūcijas upuri, godināsim savu senču piemiņu.
"Aizputes karš" bija viena no pēdējām epizodēm 20. gadsimta sākumā Kurzemes latviešu zemnieku

Rieta mijkrēslī stāvot pie "Bleķa Miķela", kā pieminekli 1905.gada revolucionāriem dēvē aizputnieki, un no 112 gadu attāluma raugoties, atzinām, ka ne jau tikai maizes kumosa dēļ ap 10 tūkstoši te bija gatavi tikpat kā kailām rokām šturmēt Aizputi: latviešu zemnieki bija paēduši un apģērbušies, bet jutās pazemoti savā godā, ka pār viņiem joprojām var valdīt sveši kungi. Gods dažkārt izrādījās dārgāka manta, nekā dzīvība.