Liepājā, kas nevar lepoties ar augstu vidējo algu un kurā netrūkst graustu, tomēr ir arī cilvēki, kam rūp vecās apbūves saglabāšana.

Divu Pasaules karu plosītā Liepāja vēl var lepoties ar unikālu vēsturiskās koka apbūves mantojumu, kāds sastopams vēl tikai Rīgā.

Nav runa par Jūrmalas parkam piegulošajiem, grezniem kokgriezumiem un balkoniem rotātajiem namiem, ko dēvē par „šveiciešu stila arhitektūru” un kas agrākajos laikos Baltijas jūras piekrastē bija turīgā vidusslāņa vasaras rezidences.

Tāpat nav runa par vāciski pilsoniskajām 18.gadsimta koka celtnēm.

Ir vēl cita koka Liepājas daļa, agrāk saukta par „strādnieku Liepāju”, kas pagaidām, par spīti dažāda kalibra ierēdņu nicīgi nesaudzīgajai attieksmei un pašu pilsētnieku nevērībai, vēl ir saglabājusies, taču strauji iet zudībā.

Tā ir Liepāja, ko cēla latviešu strādnieki un amatnieki Jaunliepājā, Ezermalā, Bērzu, Apšu, Ezera, Bernātu un tām pieguļošajās ielās.

Nereti 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta pirmajā pusē celtos vienkāršos divstāvu namiņus, no kuriem gandrīz katram ir kāda īpaša „rozīnīte” – grezniem kokgriezumiem rotātas durvis, neparasts logu salikums vai kas cits, kas namiņu padara īpašu, saucam par „graustiem”, un īpaši nesatraucamies, kad tie viens pēc otra pazūd no pilsētas ainavas.

Tiesa, daudzas no šīm ēkām ir nožēlojamā tehniskā stāvoklī, un par to lielā mērā jāpateicas barbariskajai padomju okupācijas laika namu pārvalžu sistēmai. Spilgts tā laika „izpratnes” apliecinājums ir kaut vai unikālu jūgendstila sienu gleznojumu notriepšana ar proletāriski zilu eļļas krāsu. Bet tas nenozīmē, ka barbarismam jāturpinās vēl šodien!

Atzīti pasaules arhitekti, kā Nikolajs Maļiņins, Ieva Laukers, tieši koka arhitektūras mantojuma daļu uzskata par unikālu pasaules mērogā. Nekur citur Eiropā nav saglabājušies šādi rajoni. Ne tuvējā Lietuvā, ne Polijā, ne Vācijā, nemaz jau nerunājot par Viduseiropu, Dienvideiropu, Rietumeiropu vai Britu salām.

Šajās Eiropas daļās, koks kā materiāls tipveida apbūvē faktiski nekad nav izmantots. Izņēmumi vēl ir atrodami Skandināvijā, Krievijā un Ziemeļamerikā, taču tur redzamās agrīnās tipveida apbūves koka ēkas ir pavisam savādākas.

Ne vien komunistiskajā, bet arī kapitālistiskajā pasaules daļā pirmās desmitgades pēc Otrā pasaules kara beigām iezīmējās ar nepārdomātu pilsētbūvniecības pieminekļu iznīcināšanu. Vecā pilsētu centru apbūve tika nojaukta, lai atbrīvotu vietu dzelzsbetona, metāla un stikla celtnēm. Cilvēki masveidā pameta lielpilsētas, un pārcēlās uz tām pieguļošajiem piepilsētu savrupmāju rajoniem, atstājot vēl nenograutās vecās pilsētu daļas vistrūcīgākajai sabiedrības daļai, līdz tie pamazām pārvērtās par noziedznieku un trešās pasaules valstu imigrantu blīvi apdzīvotiem geto rajoniem.

Taču, pēdējos gados situācija pasaulē strauji mainījusies. Nākusi sapratne, ka vēsturiskais mantojums ir vērtība, kas jāsaudzē, un vēl nesen novārtā pamestie grausti ieguvuši jaunu dzīvību. To cenas strauji pieaugušas, tie tiek restaurēti, pievilina tūristus, un tajos dzīvot izvēlas turīgā vidusšķira.

Gribas ticēt, ka līdzīgas pārmaiņas piedzīvos arī Liepāja, un nelielu optimismu vieš brīnišķīgie piemēri, kad šķietami bezcerīgi grausti atraduši rūpīgus saimniekus, un pārvērtušies brīnumskaistos namiņos – ērtos dzīvošanai un vienlaikus ar lielu vēsturisko vērtību.

Lai šādas pārmaiņas varētu notikt, vispirms domāšana jāmaina  ierēdņiem, taču arī mums pašiem.

Un atcerēsimies – tūristus uz Liepāju nevilinās ne pavirša gāzbetona apbūve, ne arī provinciālas stikla celtnes, bet gan kārtībā savests kultūrvēsturiskais mantojums, kam pasaulē nav līdzīga.