Flotes ielas malā, laukumā, kur agrāk atradās lepnās Emigrantu mājas, pašreiz notiek vien fragmentāra rosība. Reizi pa reizei te var manīt cilvēkus, kas kā klaiņojoši dzīvnieki slapstās gruvešos.

Par spīti tam, ka Liepāja var lepoties ar jauki atjaunotām sociālām mājām un labiekārtotu patversmi likteņa pabērniem, vismaz daži cilvēki par savām mājvietām izvēlas tieši pamesto Emigrantu māju graustus Flotes ielā. Turpat blakus atrodas kokmateriālu novietne, kas  vismaz ārēji pēc tādas izskatās. Tikai zinātājs tajā pamanīs kaut ko līdzīgu migai. Zem baļķiem izveidotas guļvietas. Kaudzē samesti veci apģērbu kalni, ēdienu paliekas. Turpat pamanāmas arī fizioloģisko vajadzību kārtošanas pēdas. Viss vienkopus.

Sirmā sieviete neko lāgā par sevi pastāstīt nevar. Vien to, ka esot 70 gadus veca, vārdā Maija, un ilgu laiku dzīvojusi patversmē. Dzīvot te viņai patīkot. Ērti, svaigs gaiss. Silta sega, ar ko apsegties naktīs. Uz jautājumu, kādēļ viņa nemeklē palīdzību patversmē, skan atbilde, ka tur viņu nelaižot. Kādēļ tā, īsti nav skaidrs. Iespējams, vaina pašas nelaimīgās kaitīgajos paradumos. Iespējams, cilvēks vienkārši vairs nevienam nav vajadzīgs.

Kamēr runājām ar nelaimīgo klaidoni, Flotes ielā pamanām vairākus cilvēkus, kuru dzīvesveidu citādi, kā par parazītisku nosaukt grūti. Netīri, skrandaini, alkohola reibumā. Zinot, ka Liepājā ikvienam nelaimē nonākušam ir radīta iespēja gan nomazgāties, gan pārlaist nakti, gan tikt pie tīra apģērba gabala un ēdiena, rodas sajūta, ka šoreiz neviena cita, izņemot šos nelaimīgos pašus, nav ko vainot. Varbūt esam pārlieku aizrāvušies ar šo, it kā likteņa pamesto, aprūpi, aizmirstot, ka bieži vien bada cietējam nemaz nevajag zivi, bet gan makšķeri. Tagad ir tā, ka vietējie klaidoņi nemaz citādi dzīvot neprot un negrib.