Vērtējot pilotprojektu "Mājoklis vispirms", šodien Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) rīkotajā pasākumā pašvaldību pārstāvji norādīja uz nepieciešamību nodrošināt starpinstitucionālu sadarbību, lai nodrošinātu mājokļus bezpajumtniekiem, informē LETA.

Pērn septembrī pēc SIF iniciatīvas sadarbībā ar Latvijas Samariešu apvienību trīs Latvijas pašvaldībās – Rīgā, Liepājā un Valmierā – sāka meklēt jaunus risinājumus, izmantojot "Mājoklis vispirms" pieeju. Tā pamatā ir mājokļa un atbalsta pakalpojumu sniegšana bezpajumtniekiem jeb cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas, lai personām attīstītu dzīves prasmes veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā.

Komentējot pilotprojekta gaitu, Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretārs Ingus Alliks norādīja, ka tikai mājoklis nevar atrisināt bezpajumtniecības problēmu, jo tā ir cieši saistīta ar dažādiem sociālekonomiskiem, psiholoģiskiem un strukturāliem faktiem. Problēma rodas gan ekonomiskās nestabilitātes, gan apgrūtinātas pieejas nodarbinātībai, gan nabadzības, lētu mājokļu trūkuma, problēmu ģimenē dēļ. Tādēļ viņa vērtējumā, visām iesaistītajām pusēm – LM, Ekonomikas ministrijai, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām – būtu jāsēžas kopā un jādomā, kā nodrošināt mājokļa pieejamību un atbalstu, kā arī kā mazināt risku kļūt par bezpajumtnieku.

Mājokļu nodrošināšanas kapacitāte 45 dzīvokļos ļāva uzņemt 49 dalībniekus, kas vairumā gadījumu sāka dzīvot mājoklī 2022.gada oktobra sākumā un turpina saņemt pakalpojumu līdz 2023.gada novembrim. Kā informēja Latvijas Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš, Rīgā bija 28 dalībnieki, Valmierā – 11, bet Liepājā – 10, un to vidējais vecums bija 54,3 gadi. Vidēji šie cilvēki bez patstāvīgas dzīvesvietas bija pavadījuši 9,3 gadus, un vairums jeb 68% iepriekš dzīvojuši patversmē, bet 10% - uz ielas, kādā kāpņu telpā, mazdārziņā vai citās vietās.

Rīgā šiem cilvēkiem bija īrēti dzīvokļi no privātpersonām brīvajā tirgū, bet Liepājā un Valmierā dalībnieki dzīvoja pašvaldības dzīvokļos. Izmēģinājumprojekta laikā tā dalībniekiem tika sniegts atbalsts dažādās jomās: darba meklējumos, mājokļa iekārtošanā, pārtikas sagādē, pašaprūpes prasmju attīstīšanā, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā.

Pētnieks Kārlis Lakševics informēja, ka vairums jeb 98% dalībnieku minēja, ka pilotprojekta laikā viņiem uzlabojās dzīves apstākļi, 80% - uzlabojās dzīves kvalitāte, 34% izjuta augstāku piederību sabiedrībai, 17% dalībnieku uzlabojās veselības stāvoklis, bet tikpat daudziem arī pasliktinājās, jo radās iespēja pievērst savai veselībai lielāku uzmanību nekā iepriekš. Vēl 56% dalībnieku ar atkarību izjuta lielāko kontroli pār to.

Salīdzinot laiku pirms un pēc pilotprojekta "Mājoklis vispirms", 46% dalībnieku strādā pilna vai nepilna laika darbu, kamēr iepriekš tādu bija tikai 44%. Vairums no tiem strādā uzkopšanas darbu, kas ir sarežģīts, ņemot vērā pirmspensijas vecumu. Vēl 51% apguva jaunas prasmes, 59% apmeklēja sabiedriskus pasākumus (iepriekš – 17%), bet 25% no dalībniekiem ar atkarību uzsāka rehabilitāciju no atkarībām.

Apkopojot pilotprojekta rezultātus, Lakševics norādīja, ka Latvijai būtu nepieciešams normatīvs regulējums, kas ļautu piešķirt bezpajumtniekiem dzīvokli. Tāpat arī būtu nepieciešams nodrošināt labākus datus par bezpajumtniecību kopumā, lai varētu izstrādāt labāku pieeju nākotnē, kā nodrošināt šiem cilvēkiem mājokli.

Rīgas domes Labklājības departamenta direktora vietnieks, Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors norādīja, ka šāda individualizēta risinājuma ieviešanai ir nepieciešama daudzu iestāžu sadarbība. Arī šī pilotprojekta "Mājoklis vispirms" īstenošana bija jāsaskaņo dažādos līmeņos, jo no tā, kā bezpajumtniecības problēma tiek pasniegta, ir atkarīgs finansiālais vai sabiedrības atbalsts.

Vienlaikus viņš atzina, ka problēma ir jāaktualizē, jo šobrīd sabiedrībā nav skaidrības par to, vai tā ir sociāla vai personiska rakstura problēma. Proti, bieži vien sabiedrība uzskata, ka bezpajumtniecība ir personīga problēma, prasot, lai konkrētais cilvēks mainās un tikai tad sniedzot palīdzību.

Tāpat nereti tiek uzskatīts, ka bezpajumtniecība ir atsevišķu pašvaldību problēma, kā arī nav nekur noteikts, ka tā būtu jārisina. Šobrīd pašvaldības nesniedz nekādu palīdzību mājokļa risināšanā konkrēti bezpajumtniekiem, taču neviens cilvēks nepiedzimst par bezpajumtnieku, un mums jāuzņemas šīs problēmas risināšana, uzsver Moors.

Ja Rīgā atsevišķos gadījumos bija grūtības sarunāt mājokļus ar izīrētājiem, tad Valmierā un Liepāja kopumā ir dzīvokļu trūkums, kā rezultātā šiem cilvēkiem nav ko piedāvāt.

Valmieras novada Sociālo lietu pārvaldes Sociālā darba nodaļas vadītāja Solvita Rumba atzina, ka pašvaldībai nebūtu iebildumu piešķirt dzīvokļus, ja tādi būtu, taču to nav. Tie esot novecojuši, un nav iespējams papildināt dzīvokļu fondu. Viņa cer, ka nākotnē tas varētu tikt risināts, taču, zinot, kādas cenas prasa izīrētāji, nereti pat saviem bērniem ir grūti nodrošināt mājokli.

Savukārt Liepājas Sociālā dienesta pārstāves Santas Altānes vērtējumā, problēmas sagādā arī atkarību problēmas, no kurām nereti šīs personas nespēj tikt vaļā. Viņa uzskata, ka būtiski būtu domāt par to, kā cilvēkus ar atkarībām "saslēgt" ar citiem atbalsta pasākumiem, kas saistās arī ar nodarbinātību.

Šobrīd tie pilotprojekta dalībnieki, kas nespēs saglabāt mājokli, esot vēl sliktākā situācijā nekā bija pirms tā, jo bija cerības, ka dzīve ir uzlabojusies un ir jumts virs galvas, skarbo situāciju iezīmēja Kurzemes ģimeņu atbalsta centra "Liepāja" sociālā darbiniece Sanita Veinberga, piebilstot, ka ir dzirdēts arī par pašnāvībām.

"Bezpajumtniecība ir cilvēku sekas. Vienā dienā nekļūst par bezpajumtniekiem, līdz ar to ar šiem cilvēkiem vispirms ir jāstrādā un tad procesā jāmeklē mājoklis. Personības atjaunošana ir nepieciešama, jo viņš nav kļuvis par bezpajumtnieku, jo labi dzīvojis. Nākotnē, ja projekts būs, to vajadzētu nosaukt par "Cilvēks vispirms" nevis "Mājoklis vispirms". Šobrīd situācija ir traumējoša šiem cilvēkiem," atzina Veinberga.