Gaužām noguris no dažādām arhitektoniskām un celtniecības neveiksmēm jūtas Liepājas uzņēmējs un viens no partijas "Vienotība" vecbiedriem Juris Aizezers.

Šīs ķezas liek viņam justies bez vainas apvainotam, taču jaunā biznesa niša ļauj atgūt zaudēto. "Neba mana vaina bija," portāla 1.aprīļa izdevumam atzina mūsu pilsētā plaši pazīstamais uzņēmējs, tūdaļ metoties sīkākā problēmas izklāstā.

Izrādās, pagalam neveiksmīgs bijis viņa plāns, kā sakopt vēsturisko Liepājas centru. "Viss sākās ar projektu Graudu un Jūras ielas stūrī, kur pašlaik slejas centrs "Gallery". Kad to projektu sāku bīdīt, uztaisījām vēsturiskajam centram un konkrētajai vietai organiski iederīgu četru stāvu ēku. Saskaņošanu ātri izgāju visās instancēs, visiem patika! Kad ēku pabeidza, skatos – kaut kas ne tā! Tikai stikls, spoguļi un metāls... No vēsturiskās auras ne smakas. Bet apkārt – tik skaisti... Ārprāts, nodomāju, visi Liepājas sapurgāšanā vainos mani!

Savu kļūdu sapratu, nomainīju būvdarbu vadītāju, atkal uzcepu jaunu projektu, domāju – nu visam jābūt kārtībā. Taču Dīķu ielu 6 pat pazīt nevar! Vēsturiskā ēka nojaukta, bet vietā uzcelta vēl viena stekļaška...

Divas dienas ezera malā meditēju, avīzes un portālus nelasīju, mobilo atslēdzu, sakrāju spēkus un ķēros jaunam projektam klāt. Izsolē pa lēto biju nopircis namu pašā centrā – Kungu 26. Šoreiz nomainīju ne tikai būvdarbu vadītāju, bet arī celtniekus, jo kāds taču sabotāžā ir vainīgs. Ne jau es...

Kontrolēju visus celtniecības posmus, restaurēju katru vēsturisko kriksīti, pasūtīju visu antīki autentisku kokā, niedrēs un pat mālā. Strādāja speciālisti no Zviedrijas un Lietuvas. Vajadzēja rasties konfektei, ne namam, par kuru visi vēsturnieki mani slavētu. Taču, priekškaram krītot, man mute palika vaļā – blakus Pētera I namiņam tāds uzspodrināts celtnieku vagoniņš vien bija sanācis! Ne vēstures, ne auras, ne prestiža!

Raksturs neļauj padoties, un gribēju jau cept ceturto augšā, nomainot ne tikai darbu vadītāju, celtniekus un restauratorus, bet pat arhitektu. Pats ķēros pie zīmēšanas burtnīcas un rasēšanas dēļa, nevienam vairs neticēju. Visu biju gatavs taisīt viens – māku gan mālēt, gan špaktelēt, gan ķieģeli uz akmens likt.

Taču tad sāka pienākt nelāgas ziņas. Sākumā naktssargi, pēc tam vēlīnie darbarūķi visi kā viens sāka apgalvot, ka tumšajos un klusajos brīžos manis sapurgātajos namos dzird dīvainas balsis. Vēlāk balsis lēnā garā sāka iegūt cilvēku kontūras un iet cauri sienām. Metru biezām dzelzsbetona sienām! Ieklausoties ņurdoņā, varēja dzirdēt: "Juri, noliec atpakaļ ko paņēmi!" Un to teica visas balsis! Pats dzirdēju!

Tā kā garu izdzinējs man vairs nespēja palīdzēt, vienīgais glābiņš bija zīlniece. Vismaz viņa mani nomierināja. "Neņem galvā", klibā teica, "Vieta šeit tāda nolādēta, nav tava vaina." "Bet ko tad man darīt? Kā būt?!".

Un, saņēmis zīlnieces padomu, tagad daru to, kas man vislabāk padodas – ražoju stikla siltumnīcas. Tiesa gan, vairs ne centrā, bet savā jaunajā rūpnīcā aiz ezera. Kamēr nebojāšu pilsētas centru, tikmēr bizness iešot. Varbūt pat reputāciju atgūšu.

Balsis? Štrunts par balsīm – ar tām es vienmēr esmu tici galā...