Žurnāls “Ir” intervē Māri Kučinski īsu brīdi pirms Prezidents viņu nominēja premjera amatam, kā iespējamāko no diviem pretendentiem uz šo augsto posteni.

Zaļo un Zemnieku savienība, kura tradicionāli labprāt ieņēma «otrā plāna aktiera» lomu valdībās, tādējādi gūstot teikšanu sev interesējošajās ministrijās, bet atstājot atbildību par valdības kopējo darbu un sāpīgajiem lēmumiem kādam citam, pēc Laimdotas Straujumas demisijas ir nopietni pieteikusi vēlmi vadīt valdību. Viņu kandidāts kopš pirmdienas ir nevis priekšvēlēšanu izkārtne Aivars Lembergs, bet Māris Kučinskis, kuram ir bijusi ļoti ilglaicīga un daudzveidīga pieredze Latvijas politikā.

Daudzus gadus viņš bija Valmieras mērs, pēc tam kā Tautas partijas biedrs kļuva par Saeimas deputātu un reģionālās attīstības ministru Aigara Kalvīša valdībā. Zaudējis deputāta mandātu kopā ar partijas Par labu Latviju izgāšanos, viņš pievērsās pašvaldībām, kļūstot par Liepājas pārstāvniecības vadītāju Rīgā un pēcāk par Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektoru. 2014. gadā viņu kā ZZS ietilpstošās Liepājas partijas pārstāvi ievēlēja Saeimā, kur viņš vada Ilgtspējīgas attīstības komisiju.

Jau pēc Straujumas valdības krišanas par viņu tika spriests, un pirmdien ZZS valde vienbalsīgi atbalstīja viņu kā savu kandidātu premjerministra amatam. Tāpēc otrdienas rītā pirms viņa tikšanās ar Valsts prezidentu Ir devās intervēt Kučinski.

Kāpēc ZZS nolēma atbalstīt jūs?
Acīmredzot [esmu pārliecinājis] ar darbu Saeimā. Ilggadējā pieredze ir ļāvusi nesasteigt lēmumus, bet iet diskusijās. Man šķiet diezgan vērtīgs darbs arī Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadībā.

Pirms vēlēšanām un jau vairākus gadus ZZS kandidāts ir bijis Lembergs. Kāpēc viņu neizvirza?
Jūs to zināt tāpat kā es. Nedomāju, ka, atrodoties tiesvedības procesā, tas būtu reāli iespējams.

ZZS tradicionāli ir bijusi gatava ļaut kādam citam uzņemties premjera pienākumus. Kas ir mainījies?
Var teikt, ka es tajā esmu mazliet arī līdzvainīgs. Biju viens no tiem, kurš teica: vai ar šo palikšanu ēnā nepārspēlējamies kādā brīdī? Tas ir ļoti izdevīgi, bet kādā brīdī tie paši, kas atbalsta un dod reitinga punktus, var nesaprast, kāpēc jūs neuzņematies atbildību. ZZS bija ļoti svarīgi pateikt: tā nav patiesība, esam gatavi uzņemties. Protams, vadot valdību, lielas izredzes vismaz īstermiņā uz reitingu pieaugumu ir jāatmet. Valstī ir ļoti daudz darāmā.

Liela daļa jautājumu stihiski ir risinājušies paši no sevis. Kaut vai izglītība, tas nav tikai algu jautājums, tāpēc esmu kategoriski pret mēģinājumiem ņemt no tā kaut kādu etapiņu un mēģināt kārtot tikai vienu posmu. Ir vajadzīga ļoti kompleksa pieeja.

Ikdienas notikumi vienmēr ir noēduši skatu uz ekonomiskās attīstības jautājumiem. Tas ir smagākais. Ir vesela rinda jautājumu, kurus nevar risināt sektorāli.

Ir divi atslēgjautājumi, kas ļautu iegūt paātrinājumu. Pārkāpt pāri resoriskai pieeja un izcelt veselu rindu jautājumu, kas kopumā jārisina valdībai kā komandai. Otrs – es ļoti ceru, ja man būs jāvada valdība, neslēpšu, finanšu ministrs būs Dana Reizniece-Ozola, ar ko ļoti labi saprotamies. Arī mūsu budžeta jautājumi jāpadara stipri saprotamāki visiem. Piemēram, ja varētu piefiksēt, ka izglītībai [veltām] 20% no budžeta ienākumiem, tad ir pavisam cita diskusija. Tad izskatām jautājumu – ceļam nodokļus vai iekasējam vairāk? Pagaidām nedomāju, ka jāceļ nodokļi, jo rezerve pelēkajā zonā ir nepieklājīgi liela.

Jūs minējāt izglītību. Vai Mārītei Seilei būtu jāpaliek kā izglītības ministrei?
Nē. Viņa ir ļoti izcils, zinošs speciālists. Ja vien tas būtu iespējams, viņai būtu jāstrādā IZM sistēmā, kur viens otrs ministrs pagātnē diemžēl ir diezgan stipri noplicinājis kapacitāti. Strādājot Lielo pilsētu asociācijā, man bija ļoti liela priekšrocība trīs gados iepazīt ierēdniecību ministrijās, varu novērtēt gan vispārējo stāvokli, gan cilvēkus, kas var kaut ko izdarīt. Mārītes grūtums – partijas aizmugure, kas viņu vienkārši pameta, un, lai kaut ko bīdītu, šad tad jābūt uzstājīgākam, noteiktākam. Nākamais – tas gan neattiecas uz Seili vien – ir izskatīšana, kur tu brauc un cik ilgu laiku atrodies ārpus Latvijas. Man jau šķiet, ka mūsu panākumu atslēga, mūsu problēmas ir iekšpolitikā.

Uzņēmējiem bija ļoti lieli iebildumi pret 2016. gada budžeta ienākumu daļu. Kādu jūs redzat nodokļu politiku nākotnē?
Par ieņēmumiem – diezgan pamatotas varētu būt cerības, ka Eiropas struktūrfondi, liela daļa šo investīciju nāk uz īstenošanas pusi. Tas noteikti arī nodokļos dod kādus ieņēmumus. Budžeta pieaugums varētu būt straujāks, nekā ir bijis.

Lielākajā daļā no tā, pret ko uzņēmēji protestē, viņiem ir taisnība.

Šobrīd ir reāls drauds, ka pieliktie nodokļi var radīt caurumu budžetā, kas būs jālāpa no citiem nodokļiem. Taču visbriesmīgākais, nesaprotamākais bija diskusiju trūkums. Tās sākās tad, kad jau bija ārkārtīgi grūti kaut ko nobremzēt. Tradicionāli, ja budžets ir sastiķēts līdz finišam, neviens vairs negrib to [pārskatīt] Saeimā – visi baidās riskēt, ka tad viss var sagrūt. Īstās debates sākās par vēlu. Man Valmierā zināmu panākumu atslēga bija ciešā sadarbība ar uzņēmēju organizācijām. Ar ko vēl, ja ne ar tiem, kas dod darbavietas?

Kā vērtējat līdzšinējo valdības politiku bēgļu jautājumā, un kas būtu jādara, ja bēgļu skaits un līdz ar to aicinājumi solidarizēties Eiropā turpina pieaugt?
Galvenais ir jautājums par austrumu robežu nostriprināšanu. Mēs nekad nevaram izslēgt [iespēju], ka plūsma var pagriezties uz Latvijas robežu. Protams, Vācijas notikumi ienes attieksmes korekcijas arī ļoti daudziem liberāli [domājošiem]. Tomēr esam tur, kur esam. Tālākajai rīcībai līdz brīdim, kamēr mēs kaut daļu no tām saistībām vispār apskatāmies, vai spējam, vai esam gatavi integrēt, – šobrīd kategoriska strīpa pāri. Bet pārskatīt vai šausmināties par to, kas izdarīts...

Domāju, ka iznākums tajā brīdī bija diezgan adekvāts. Bēgļu jautājums būs aktuāls, bet taisīt kaut kādu inventarizāciju pagātnē neesmu motivēts un nevajadzētu. Esošās saistības ir. Par tālāko - man izskatās, ka nu jau visi ir sapratuši, ka tā nav viennozīmīgi humāna lieta, tur ir divi gali.

Nacionālā apvienība prasa no 2018. gada sākt pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Ārkārtīgi slidens jautājums. Ir palikuši tikai divi gadi, forsēt šobrīd mēs nebūtu gatavi. Varbūt tas ir naivi, bet man liekas, ka arī šo jutīgo jautājumu var iegriezt mazliet citā skatījumā. Man numur viens [jautājums] ir par antenām, uz kurām ir noregulēta televīzija, un tikai pēc tam ir valodas jautājums. Ja krievvalodīgie ir Latvijas patrioti, viņi paši arī ies uz to latviešu [skolu]. Tepat dažādās Rīgas skolās jau puse klases ir krievvalodīgie - tas ir kurss, uz kuru pakāpeniski ejam. Noteikt citas robežas – tas atgādina, ka bija kādreiz [izglītības] ministrs Šadurskis, un bijām tuvu pie ļoti bīstamas situācijas.

Ja jūs kļūtu par premjeru, cik lielā mērā būtu jāsaglabā esošās valdības sastāvs?
Šis ministru sastāvs salīdzinoši nebija slikts. Kas attiecas uz kultūras ministri, viņai obligāti vajadzētu turpināt. Iekšlietu ministram arī. Tas, protams, ir Vienotības pašas pārziņā, bet jāturpina būtu arī ārlietu ministram. Zemniekiem arī ir diezgan spēcīgs sastāvs. Veselībā nedrīkst mētāties no reformas uz reformu. Ja Belēvičs ir sācis, būtu diezgan neprātīgi atkal mainīt virzienu. Arī Bergmanis. Visi, kas ir izvēlējušies finanšu ministru atdot citiem [koalīcijas partneriem], pēc tam ir rūgti nožēlojuši – tas gan ir uzstādījums, tāpēc Ekonomikas ministrija būs brīva.

Āboltiņas kundze teikusi, ka jūsu izvirzīšana ir spēle par Satiksmes ministriju. Vai tā ZZS ir obligāti vajadzīga?
Satiksmes ministrija pirmām kārtām ir viens no atslēgas jautājumiem, kāpēc Vienotībai izdevās nostumt Laimdotu Straujumu. Es tiešām zinu, arī [Straujuma] ir stāstījusi par situāciju, kad trīs reizes atnāk ministrs vai nozares speciālists un saka: esi mierīga, viss notiek, un tad redzam, ka nekas nenotiek. Pirmais noteikums – lielo projektu pārraudzībai ir jābūt kabineta līmenī. Mēs no tām kļūdām mācāmies. Āboltiņas kundzei drīzāk ir bailes kaut ko zaudēt nekā bailes, ka kāds kaut ko iegūs. Šī ir visnoslēpumainākā ministrija, par kuru es būtu priecīgs uzzināt daudz vairāk, nevis to, kas rakstīts papīros.

Arī Lemberga kungam noteikti ir liela interese par šo ministriju. Vai nav tā, ka ZZS to grib, lai realizētu viņa intereses?
Es ar viņu pārrunāju domu [lielo projektu pārraudzību atdot valdībai], domājot, kur tad ir tās Lemberga kunga intereses. Viņš teica: pasarg Dievs, tas ir normāls risinājums. Tāpēc līdz šim neesmu īsti sapratis, kur [rodas] tās bailes. Satiksmes ministrijai vajadzētu nonākt ļoti tuvā premjera pārraudzībā. Pretējā gadījumā atbildēt par citu grēkiem es neesmu gatavs, ja vien pats neesmu par daudz uzticējies.

Kā jūs vērtējat airBaltic situāciju?
Ir ļoti daudzi jautājumi, par kuriem nezinu, jo neesmu piedalījies slēgtajās sēdēs. Kā līdz šim esmu strādājis, es ļoti neatbalstu slepenas sapulces.

Ņemot vērā bieži pieminēto maksātnespējas administratoru ietekmi Nacionālajā apvienībā, vai viņiem var atstāt Tieslietu ministriju?
Man šobrīd nav nekādas nojautas par konkrētām prasībām, ko katrs izvirza. Ja kāds pie kaut kā turas par katru cenu, tad vienmēr rodas jautājums – kāpēc? Neesmu ar mieru, ka aiz muguras kaut ko dara, labāk ir skaudra patiesība.

Kā vērtējat VARAM priekšlikumu par jaunu administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz novadu konsolidāciju?
No vienas puses, ļoti daudzi no Zemnieku savienības uz mani mazliet ar aizdomām skatās šajā jautājumā, bet, no otras puses, es viņiem piekrītu vienā lietā attiecībā uz Gerharda piedāvājumu – ja to var pusstundā sasist lupatās, tad tas nav piedāvājums. Mēs Ilgstpējīgas attīstības komisijā salikām prioritātes. [Teritoriālā] reforma ir desmitajā vietā, tā nav pirmajā trijniekā.

Kas ir trijniekā?
Pirmā ir izglītība. Otrais ir resursu efektīva izmantošana, kurā esam, šķiet, trešajā vietā no beigām ES. Trešais ir zinātne, augstskolas un pārnese [starp pētniekiem un uzņēmējiem]. Tas pats, kas ar ministrijām, – augstskolas un zinātne nespēj sadarboties. Nupat viens kliedzošs piemērs. RTU veic pētījumu, un viņi zina, ka Jelgava dara to pašu. Kā viņus varētu dabūt kopā, lai netērētu enerģiju?

Kā panākt šo sadarbību valdībā, lauzt sistēmu, kurā partijas uzskata ministrijas par saviem lēņiem?
Nedrīkst forsēt [valdības izveidošanu], kamēr nav skaidrība par trim četrām lietām, kas jāizdara visiem kopā. Man ir viena liela priekšrocība – es nerāvos uz šo amatu, patiesībā man tāpat ir labi. Nebūs bail [kādam ministram] pateikt: tu netiec ar kaut ko galā. Nebūs jābaidās no krišanas. Patiesībā tas dod rīcības brīvību.

Kā vērtējat Streļčenoku kā KNAB vadītāju? Vai viņš būtu atkal jāvirza uz apstiprināšanu Saeimā?
Šobrīd no malas [bez pielaides valsts noslēpumam] ir ārkārtīgi grūti gūt iespaidu. Piemēram, vai Magones [aizturēšana] ir Streļčenoka nopelns? Patiesībā tas ir liels pluss, ka šādus izdodas izķert. Streļčenoka un Strīķes karš gan būtu jānoliek malā. Mēs varam vērtēt Streļčenoku, bet nevis reanimēt kaut ko no pagātnes. Štreļčenoka vērtējumā es cerētu uz prezidenta [iesaistīšanos].

Ja kļusit par premjeru, ir neizbēgami, ka cilvēki visu laiku skatīsies, kā Lembergs ietekmē valdības darbu. Kādas ir jūsu attiecības ar Lembergu? Vai jums nebūtu jānorobežojas, jāparāda sabiedrībai, ka esat neatkarīgs no viņa?
Kāpēc man būtu jānorobežojas? Tā savā ziņā būtu mana vājuma pazīme, ja es tagad norobežotos no realitātes, kura ir. Neapšaubāmi ZZS iekšējā struktūrā viņam ir ļoti liels iespaids, bet vismaz lielākā daļa šī iespaida ir tas, cik sagatavoti ir jautājumi. To es redzu arī Lielo pilsētu asociācijā. Bieži vien esmu spiests strādāt un nobalansēt, lai Ventspils nedarītu pāri citiem. Viņam ir izcila komanda.

Visiem liekas, ka Lembergs ir boss, bet pēc pazīmēm var redzēt, ka viņš ir līderis. Bosiem patīk vāji cilvēki, bet līderiem vajag stiprākus. Otrs ir viņa runas māksla, ar kuru viņš panāk savu viedokli. Četri spēlētāji ir iekšā ZZS, un nevajadzētu arī pārspīlēt [Lemberga ietekmi]. Es netaisos norobežoties, ņemot vērā to kapacitāti, kura viņam ir. Izmantojot ļoti stipro personālu, viņš dod arī pienesumu jautājumu risināšanā.

Vai domājat, ka Lemberga ietekme balstās tikai uz labiem argumentiem? Mēs visi atceramies runas par tā saukto stipendiātu sarakstiem.
90. gados politika, iespējams, bija citāda. Šobrīd man šķiet, ka viņa spēle politikā ir visnotaļ legāla un saprotama, tāpēc nav jāslēpj. Viņš ir ļoti ietekmīga ZZS sastāvdaļa, bet visās sapulcēs, kurās viņš panāk savu viedokli, tas nav ar varu vai bļaušanu. [Man ir svarīgi], lai nebūtu slepenu sapulču vai vienošanos. Es neesmu gatavs pasēdēt un izpildīt kaut ko.

Jūs savulaik bijāt Tautas partijā. Vai jums ir kādas attiecības ar Šķēles kungu? Vai tiekaties ar viņu?
Nē. Kopš Zatlers mūs [10. Saeimu] atlaida, mēs atvadījāmies.

Neesat tikušies?
Varbūt kādās pieņemšanās.

Vai viņam vēl ir ietekme politikā?
Es domāju, ka viņš domā, ka jā.

Un ko jūsu domājat?
Tiešas noteikti nav, bet [man] ir pārāk maz informācijas, lai es šobrīd varētu atšifrēt. Varbūt nāks pie manis kādi, atgriezīsies. Es paskatīšos. Viņš to prot diezgan labi noslēpt. Reizēm viņam pieraksta to, kur viņa tiešām nav. Pagrūti atšifrēt.

Vai domājat, ka varat savākt Saeimas vairākumu savai kandidatūrai?
Tad jau es nebūtu piekritis. Pirms Ziemassvētkiem arī neviens netraucēja pateikt «jā», kad bija tas skaistumkonkurss – katram jāvirza kāds. Toreiz es nepaļāvos, ka tas būtu iespējams. Šobrīd ir mazliet cita situācija, jāņem vērā, ka zemnieki mani ir pieteikuši. Toreiz man bija stipras aizdomas, ka es varētu tikt uztaisīts par tādu kā zaķīti. Tagad vienkārši – cik mēs varam gaidīt to dīvaino spēli? Es [runāju] arī ar citām frakcijām, to skaitā ar Vienotību, ar reģionāļiem. Visi man ir ļoti labi un seni paziņas.

Vai esat runājis ar prezidentu?
Nē. Godīgi pasaku: tas lēmums bija pārsteigums, kas bezmaz stihiski izveidojās sēdē. Daži partijas vadošie biedri pat pārmeta, ka nezināja, ka šāda diskusija izveidosies. Mums vismaz ir izdevies Šadurski mobilizēt. Viņš arī būtu atteicies, jo tie signāli vakar [pirmdien] bija nepārprotami.

Tagad jūs nonākat pretrunā ar paša prezidenta izvirzīto kritēriju, ka jābūt politiskam līdzsvaram starp partijām – vienai jābūt prezidenta amatam, otrai – parlamenta spīkeram, trešai – premjeram.
Cilvēku, kuriem kaut kur kaut kas pienākas, ir pilna Latvija, tikai strādāt nav kam. Es nezinu, vai tā ir jāvērtē. Ir iekšējs protests, jo es nekad cilvēkus neesmu vērtējis pēc partijām. Jautājums – viņš var vai nevar izdarīt? Vienotībai bija iespējas.

Kāpēc Brigmanis pateica, ka ZZS neatbalstīs Šadurski?
Tas nebija lēmums atbalstīt vai neatbalstīt. Valdes sēdē parasti piedalās ļoti daudzi, ne tikai valde, un sākās saucieni no cilvēkiem no malas – vai jūs esat izvērtējuši, [viņš ir] tik indīgs pret visiem, neprognozējams. Es negribētu viņu aprunāt, bet tā tas iznāca, un Brigmaņa kungs šo signālu nodeva arī pašam Šadurska kungam – izskatās, ka varētu būt problēmas. Ko mēs ar viņu pārrunājām – es apstiprināju, ka nav nekādas vainas, ja viņš turpinātu vadīt budžeta komisiju.

Kāpēc jūs pēc Tautas partijas nonācāt Liepājas partijā?
Bija diezgan liela izvēle. Nacionāļi man likās ļoti simpātiski, bet drusciņ par piparotu. Esmu nacionālkonservatīvs, bet ne tik piparots. ZZS tā kā vairāk aicināja, bet [Zemnieku savienībā] bija tāda neliela neuzticēšanās man kā bijušajam [pašvaldību] reformas vadītājam. Es vienkārši apsolīju [Inesim] Boķim, ka nekonkurēšu ar viņu Vidzemē. Varbūt bija neapdomīgs solījums, bet es to izdarīju, un, ja es kaut ko apsolu, tad kaut kā... [Uldim] Seskam uzticos, es viņu pazīstu no 1996. gada, un Liepājas partija man asociējās ar pilsētu attīstību, attīstības tendencēm vispār arī simboliski.

CV
Dzimis 1961. gada 28. novembrī
LVU studējis rūpniecības plānošanu
No 1994. gada deputāts Valmieras domē. No 1996. gada Valmieras domes priekšsēdētājs
2002. No Tautas partijas startē Saeimas vēlēšanās, kļūst par deputātu, kad līderis Andris Šķēle noliek mandātu
2004. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Aigara Kalvīša valdībā
2006. Ievēlēts Saeimā no TP saraksta
2010. Ievēlēts Saeimā no Par labu Latviju saraksta
2011. Pēc Saeimas atlaišanas kandidē ārkārtas vēlēšanās ZZS sarakstā, bet netiek ievēlēts
Darbojas Lielo pilsētu asociācijā, vadīja Liepājas pārstāvniecību Rīgā
2014. Ievēlēts Saeimā no ZZS saraksta