Piedāvājam zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

Portāla irliepaja.lv sarunu ar Linardu Muciņu par to, kā tapa pētījums, kā arī par viņa darbību LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā lasiet šeit.

(Sākums)

Asinsdzīres Zilajā brīnumā

Vai zināms, kā cēlies nama Liepājā, Republikas ielā 19 nosaukums "Zilais brīnums"? Kā raksta profesors Jānis Krastiņš savā grāmatā "Liepāja. Jūgendstila arhitektūra", sakarā ar to, ka Liepājas kara ostai bija piešķirts cietokšņa status, ko atcēla tikai 1908. gadā, pilsētā līdz tam bija noliegts celt namus, kas augstāki par diviem stāviem. Zūdot šim ierobežojumam, pilsētā sāka celt daudzstāvu namus1.  Šo namu vidū izcēlās divi augstākie, mēs, liepājnieki, šos namus saucam par brīnumiem to daudzo stāvu un lielā augstuma dēļ. Zili krāsoto piecstāvu namu Republikas ielā 19, kurš atrodas uz Republikas un Toma ielas stūra, sauc par "Zilo brīnumu"2, bet S. Kļepeņina celto namu Baznīcas ielā 183  – par "Pelēko brīnumu".

Sākoties atmodai Liepājā bija kļuvis par tradīciju zīmīgos datumos uzsākt gājienu ar piemiņas brīdi pie namiem Republikas un toreiz Miķeļa Būkas (bijušās un tagadējās Toma) ielu krustojumā4. Gan "Zilajā brīnumā", gan ielas pretējā pusē pa diagonāli esošajā namā 1940. gadā izvietojās okupantu represīvās iestādes. "Zilajā brīnumā", bijušajā Savstarpējās apdrošināšanas biedrības "Zeme" telpās bija iekārtotas LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (LPSR IeTK, arī NKVD) (milicijas), bet pretī, Toma ielā 36, attiecīgi – LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (LPSR VDTK, arī NKGB) (čekas) mītne. Vai kāds maz zina, cik cilvēku sākuši un beiguši savu Golgātas ceļu šo namu pagrabos?

Daudzdzīvokļu namā Republikas ielā 19, pēc tam, kad Latvijā 1940. gadā bija ienākusi okupantu armija, tika izvietota Liepājas pilsētas milicijas nodaļa un šī nama pagrabā tika iekārtotas kameras, kur ieslodzīt arestētās personas. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šī nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā. Pieci cilvēki pa tām iznāca kā dzīvi asinsdzīru liecinieki. Astoņpadsmit nošauto cilvēku, kuru līķus atrada milicijas pagraba kamerās, personību noskaidrošanā piedalījās liels skaits liepājnieku. Kāds skats pavērās viņu acīm, redzams fotogrāfijās, kuru reprodukcijas ievietotas grāmatā "Baigais gads"5, bet oriģināli šobrīd redzami Liepājas pilsētas muzeja nodaļas "Liepāja okupāciju režīmos" ekspozīcijā6.  Ir noskaidrota lielākā daļa 1941. gada 27. jūnijā milicijas pagrabā noslepkavoto personības un viņu noslepkavošanas apstākļi, kā arī tiešie slepkavas. Tomēr daudzi jautājumi joprojām ir neskaidri. Centīsimies pacelt šo tumšo pārsegu, kas slēpj noziegumu, tā pasūtītājus, izpildītāju personības un citus apstākļus.

Viens no pieciem dzīvi palikušiem upuriem, kurš vēl deviņdesmito gadu sākumā bija dzīvs un dzīvoja Liepājā, Ādolfs Dzintarnieks, atcerējās: "Bija piektdienas [27. jūnija] rīts, pulkstenis bija apmēram trīs, kad mūs no lielās kameras veda ārā pa vienam uz citu mazāku kameru, kur atradās sievietes. Nepagāja dažas sekundes, kad kameru durvīs parādījās miliču sejas. Izsauca manu vārdu. Izejot no kameras man lika iet atpakaļ lielajā kamerā, kur pie sienas ieraudzīju divus miličus ar pistolēm rokās. Kad atskanēja divi uz mani mērķēti pistoles šāvieni, pakritu un paliku guļot. Šauts tika ar naganiem. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kurām bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēgst gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās, kur skanēja sieviešu izmisuma kliedzieni."7 Dzintarnieks autoram norādīja, ka šāvēji bija Liepājas pilsētas miliči, bet, acīmredzot, nebūdami profesionāli slepkavas, viņam veltītās pirmās divas lodes skārušas tikai apģērbu uz viņa vēdera un tā viņš palicis dzīvs. Dzintarnieka atmiņas fiksētas arī Rīgas kinostudijas kinodokumentālistu nofilmētā lentā8.

Izdzīvojušais Latvijas armijas (LA) atvaļinātais kapteinis Žanis Kāns liecināja sekojošo: "Apcietinātos kamerās bieži mainīja. Dažus veda iekšā, dažus veda ārā, pārmainīja no vienas kameras otrā. Tā pienāca piektdienas rīts. Pulkstenis varēja būt apmēram trīs, ko vērojām pēc agrās rīta gaismas. Pēkšņi izdzirdām pagrabā smagus soļus. Mūsu kameras durvīs parādījās miliču niknās sejas. Kāds no mūsu bendēm skatījās papīra lapā un izsauca mūsu vārdus. Pirmo izsauca Vilbrantu, meklēja arī Dzintarnieku. Kuru no kameras izsauca, to turpat koridorā nošāva. Pēkšņi mūsu kameras durvis atvērās pilnīgi un tanīs mēs redzējām pret mūsu galvām vērstus pistoļu stobrus. Miliči šāva kā ārprātīgi. Pagrabā atskanēja mirēju vaimanas. Pēc pirmajiem šāvieniem tūlīt metos pie zemes un izlikos miris. Man virsū sakrita vairāki līķi, bet pats es paliku neievainots. Uz līķu kaudzes vēl iegrūda dažus no blakus kamerām un arī nošāva.9"

Kaut arī liepājnieki pazina gandrīz visus noslepkavotos un varēja nodot tos apbedīšanai, laikrakstā "Kurzemes Vārds" minēti tikai 13 no pavisam 18 noslepkavoto vārdiem. Bija nepieciešama izpēte, lai precizētu nosaukto personības un noskaidrotu pārējos. Arī priekšstats par upuriem bija nenoteikts, autors noskaidroja, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir saglabājušās Latvijas pilsoņu pases un dažu organizāciju pirmskara personu lietas. Rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" bija strādājuši Holcmanis un Briķis, kur viņiem padomju vara bija iekārtojusi plašas personas lietas, līdzīgi kā braucienam uz ārzemēm, kurā bija pamatīga anketa ar 32  jautājumiem, autobiogrāfija, foto (vācu okupācijas laikā Drāšu fabrikas strādniekiem bija nepieciešams atbildēt uz daudz mazākas anketas jautājumiem par sadarīto Baigajā gadā (viena lappuse, 15 jautājumu): vai esat bijis KP, komjaunatnē, politaktīvists, milicis, NKVD (GPU), sarkanos pionieros, MOPRā, darbojies tiesā, aģitkolektīvā, strādnieku gvardē, parakstījies par nāves sodu 1940. gada 17. jūnija notikumos iejauktiem policistiem, u.c. jautājumi10); LU personas lieta atrodama Kalvem, policista dienesta lieta Keiselim, bet Jacīno daudz braukāja uz ārzemēm un saglabājušās viņa ārzemju pases11.  Mums šodien ir iespēja ieskatīties viņu sejās, uzzināt sīkāk par viņiem un viņu ģimenēm, izvirzīt versijas, kādēļ viņi arestēti, kas deva pavēli viņus noslepkavot, kādēļ, un kas bija slepkavas.

Šobrīd konstatēti sekojoši upuri: 1.Alfrēds Holcmanis Roberta d. dzimis 1914. gada 16. janvārī Kamsētā, Sibīrijā, kur par sodu 1908. gadā izsūtīti viņa vecāki, latvietis, "Sarkanā metalurga" (bijušās Drāšu fabrikas) kantorists (noliktavas pārzinis), sportists, futbolists12, dzīvoja Brīvzemnieka ielā 10, dz. 3, beidzis divas klases Jelgavas ģimnāzijā, dienējis Jātnieku pulkā 1936.-1937. gadā, dižkareivis. Pierakstīts arī, ka tēvs 1919. gadā dienējis Imantas pulkā, bet tēva māsa Matilde Zbeling Viļa m. precējusies un tobrīd dzīvo Berlīnē, Vācijā13. 2.Ernests Briķis Ādama d. dzimis 1910. gada 29. augustā Kuldīgas apriņķa Kuldīgas pagastā, latvietis, "Sarkanā metalurga" (bijušās Drāšu fabrikas) kalpotājs, tehniķis, dzīvoja Loču ielā 5, dz. 1, arī Tosmares ielā 6, dz. 5, beidzis Liepājas Valsts tehnikumu, precējies, sieva Briķis (Svilpe) Vera Pāvila m., (krieviete, nestrādāja, mājsaimniece), dienējis Bruņoto vilcienu pulkā, kaprālis, pirms tam strādājis par atslēdznieku Liepājas Cukurfabrikā, Liepājas Valsts dzelzceļa darbnīcās par atslēdznieku un brigadieri, pratis vācu valodu, sastāvējis Aizsargu organizācijā, Bruņoto vilcienu aizsargu pulkā. Iesniegumā ierakstījis: "1940. gada jūlijā mani kā bijušo aizsargu atlaida no darba Dzelzceļa darbnīcās." Rezolūcija: "1940. gada 12. decembrī. Kā bijušais aizsargs nevēlams. SM [Sarkanā metalurga str[ādnieku] komit[eja] I. Skulte," jo Strādnieku komitejai ar likumu 1940. gadā bija piešķirtas tiesības saskaņot vai nesaskaņot darbinieku pieņemšanu un atlaišananu. Atlaišanas zīmē 1941. gada augustā ierakstīts atlaišanas iemesls – pazudis14. 3.Alberts Kalve (Vinčels) Jāņa d., dzimis 1907. gada 29. decembrī Maskavā, tur apmeklējis Pētera-Pāvila ģimnāzijas reālnodaļas pirmās klases, 1920. gadā ieradies Latvijā, Rīgā, 1927. gadā absolvējis Rīgas pilsētas Vācu vidusskolas latīņu nodaļu, bijušais Liepājas apgabaltiesas virsprokurors, augstākā izglītība, beidzis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļu, sastāvēja studentu korporācijā "Beveronija" dzīvoja Kr. Barona ielā 19. 1940. gada maijā mainījis uzvārdu no Vinčels uz Kalve, par ko Liepājas policijas prefekts J. Eberts un sekretārs E. Sproģis 1940. gada 11. maijā paziņo Rīgas prefektūrai, jo Rīgā izdotās pases vietā Liepājā izdota jauna pase15. 4.Francisks Jacīno Franciska d., dzimis 1905. gadā Ventspilī, vācietis, PSRS Jūras Kara Flotes ministrijas rūpnīcas "Tosmare" (bijušo Kara ostas darbnīcu) inženieris, dzīvoja Kr. Valdemāra ielā 18 kopā ar māti, augstākā izglītība. Arhīvā saglabājušās trīs ārzemju pases, pilnas ar attiecīgo valstu spiedogiem bieži ceļojot pa Eiropu, lielākoties Poliju, Vāciju, Franciju u.c. valstīm pirms dzelzs priekškara nolaišanas. Pase Nr. 003075 izdota 1934. gada 16. jūlijā, derīga (pagarināta) līdz 1935. gada 15. septembrim; pase Nr. 002559L izdota 1935. gada 4. septembrī, derīga (pagarināta) līdz 1937. gada 7. martam; pase Nr. 004480K izdota 1936. gada 11. decembrī, derīga (pagarināta) līdz 1939. gada 11. decembrim, nav derīga ceļojumam uz Spāniju. Dzīves vietas adreses 1937. gadā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 71, dz. 18, 1938. gadā Liepājā, Zāļu ielā 42, 1938. gadā Rīgā, Salamandra ielā 1, dz. 21, 1939. gadā Rīgā Skolas ielā 22, dz. 1s.16 5.Melānija Jacīno, tēva vārds nezināms, dzimusi 1884. gada 15. novembrī, atraitne, mājsaimniece, dzīvoja Liepājā, Kr. Valdemāra ielā 18, vāciete.17 6.Francis Rozenholms (arī Frans-Einar, Francis-Fricis-Einars) Konrāda d., dzimis 1894. gadā, kalējs Pluto fabrikā, dzīvoja Liepājā, Raiņa ielā 52, Somijas pilsonis, soms18. 7.Krišis Hintenbergs Viļa d., dzimis 1914. gada 11. augustā, apavu fabrikas "Kopsolis" strādnieks, dzīvoja Liepājā, Dārza ielā 49, latvietis.19 8.Jāzeps Keiselis Ādama d., dzimis Rēzeknē 1886. gada 19. martā, strādnieks, kādreiz bijis policists, dzīvoja Liepājā, Ukstiņa ielā 19, latvietis. Par policistu Liepājā strādāja no 1919. gada 1. jūlija, kārtrībnieks III iecirknī, 1923. gadā beidza policijas skolu Rīgā, no 1939. gada I šķiras kārtībnieks, dzīvoja Dārza ielā 53, salaulāts 1907. gada 5. martā ar Domecellu Vornecki. Pārvaldījis latviešu, poļu, krievu, vācu un lietuviešu valodas. Apbalvots ar Viestura ordeņa III pakāpes Goda zīmi (1939). Kopš 1940. gada 27. jūnija slimoja, 9. jūlijā ieniedza atlūgumu, atbrīvots no dienesta 11. jūlijā.20 9.Zallijs Gešaja Biļeckis Šloma d., dzimis 1879. gadā, tirgotājs, dzīvoja Liepājā, Graudu ielā 50, ebrejs. 10. Eižens Vilamovskis Kārļa d., dzīvoja Liepājā, Dzintra ielā 52, latvietis. 11. Augusts Tauriņš Otto d., dzimis 1910. gadā, pilsētas bibliotekārs, dzīvoja Liepājā, Zivju ielā 7 (Peldu ielā 38), latvietis. 12. Fricis Strazdiņš Miķeļa d., dzimis 1880. gadā, pārdevējs, dzīvoja Liepājā, Siena ielā 11, latvietis. 13. Kate Strazdiņš Miķeļa m., māte Grieta, dzimusi Grīnvalds, dzimusi 1883. gada 21. maijā, pārdevēja, dzīvoja Liepājā, T. Breikša ielā 5, latviete. Miršanas apliecībā ierakstīts nāves cēlonis – noslepkavota no komunistiem Liepājā, milicijā, Republikas ielā 19 1941. gada 27. jūnijā.21 14.Līza Rošteina (dzimusi Strazdiņa) Miķeļa m., dzimusi 1885. gadā, veikalvede, dzīvoja Liepājā, Bāriņu ielā 21, latviete. 15. Rūdolfs Strazdiņš Kristapa d., dzimis 1912. gadā, lauksaimnieks, dzīvoja Liepājas apriņķa Durbes pagasta "Kugrās", latvietis. 16. Jānis Vilbrants Viļa d., dzimis 1876. gadā, pensionārs, dzīvoja Liepājā, F. Brīvzemnieka ielā 47, latvietis.17. Andrejs Brekters dzimis 1872. gadā, mehāniķis, dzīvoja Liepājā, Lāču ielā 31 (T. Breikša ielā 32), latvietis, 2. Lutera draudzes priekšnieks.2218.Neatpazīts krievu tautības ieceļotājs (?).   

No nāves orģijām dzīvi izglābās pieci liepājnieki – 19.Ādolfs Dzintarnieks, 20.Žanis Kāns, 21.Hermanis Štegers, 22.ievainotais Oldenburgs, 23.tirgotājs Ošis23,  bet vairāki pirmreizējā eksekūcijā izdzīvojušie – kā Keiselis, Brekters un vēl daži, tika noslepkavoti atkārtoti viņus nošaujot, kad viņi pāragri mēģināja atstāt "Zilo brīnumu".

Bez tam Liepājā kara sākumā tika arestēti un pēc tam 1941. gada 25. jūnijā noslepkavoti, vēlāk jūrmalā tika atrasti arī Liepājas pilsētas slimnīcas direktors, ārsts-ķirurgs un māsu skolas vadītājs 24.Teodors Volframs, dzimis 1908. gada 24. maijā un kurinātājs 25.Sergejs Hercenbergs, dzimis 1885. gada 29. februārī, dzīvoja Mēmeles ielā 4. Direktoru apvainoja par slimnieku un ievainoto novietošanai slēgto slimnīcas sarkano stūrīti, par iebildumiem zenītieroču izvietošanai slimnīcas teritorijā, bet kurinātāju – par "signalizēšanu" vāciešiem ar katlu mājas dūmiem24.  

Ja noslepkavotos "Zilajā brīnumā" apglabāja galvenokārt radinieki dažādās Liepājas kapsētās un viņus pavadīja radinieki un paziņas un par šīm bērēm nekādu plašāku ziņu, izņemot sludinājumus laikrakstā "Kurzemes Vārds" un rakstu par bērēm Ziemeļu kapos nav25, tad upuri – slimnīcas  darbinieki tika organizēti izvadīti un apglabāti no darba vietas slimnīcā ar ļoti lielu skaitu pavadītāju, ko var pat salīdzināt ar protesta demonstrāciju, par ko, pateicoties bezbailīgiem cilvēkiem – slimnīcas galvenajai māsai Marijai Gruzei, kā arī Annai Proknerei un Ausmai Blikertei, saglabājušās fotoliecības, kuras viņas nodevušas muzejam. Neskatoties uz to, ka uz kapu plāksnēm Centrālkapos abiem Liepājas pilsētas slimnīcas darbiniekiem bija iegravēti vārdi TERORA UPURIS, tie tur stāv vēl šodien un stāvēja cauri visiem padomju laikiem, bet kapu kopiņas vienmēr ir rūpīgi sakoptas.

Kādas tad tajā laikā bija standarta apsūdzības, kuru dēļ cilvēki tika ieslodzīti un pēc tam nolemti nāvei no čekistu lodēm. Iepazīstoties ar saglabājušām apsūdzībām noslepkavotajiem Rīgas Centrālcietumā un citur Latvijā, varam rekonstruēt iespējamās apsūdzības Liepājā. Sastopamas šādas apsūdzības, kas bieži atkārtojās: "Bija Vācijas un Francijas [NB!] izlūkdienestu aģente, vāca tiem ziņas, nodeva tās [kā?]; sajūsminājās par vācu okupantiem, teicis – vācieši drīz atbrīvos Latviju un Igauniju; paziņām 1940. gadā un 1941. gada aprīlī stāstījis par vāciešu atnākšanu, izteicies pret padomju varu un KP; uz ielas dziedājis pretpadomju dziesmas, izteicis pretpadomju izteicienus; 1. maijā nav dziedājis Internacionāli [toreizējā PSRS himmna]; dziedājis latviešu tautas dziesmas; ignorēja sarkanarmiešus; slēpies mežā no mobilizācijas Strādnieku zemnieku sarkanajā armijā (SZSA); gaisa trauksmes laikā slēpies kapsētā; kurinājis ugunskuru, signalizējis vāciešiem (23. jūnijā); bijis – korporācijas loceklis; mazpulks; aizsargs; policijas kārtībnieks; cēlies no budžiem; izmantojis citu darbaspēku; apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO); LA cīnījies pret boļševikiem; Kronštates dumpja [Krievijā, 1921. gadā] aktīvs dalībnieks, aizbēdzis uz Somiju; 1919. gadā LA rindās aktīvi cīnījies pret padomju varu un SZSA; poļu armijas rindās aktīvi cīnījies pret SZSA; 22. jūnijā organizēja aizsargus, vadīja tos lai gāztu padomju varu; signalizēja vācu lidmašīnām [smēķēja]; veda pretpadomju aģitāciju; savas mājas iedzīvotājiem stāstīja, ka kopš 22. jūnija pārtrauktas tirdznieciskās operācijas ar ārvalstīm, ieteica iegādāties produktus lielos daudzumos, ar ko nodarīja būtisku kaitējumu valsts ekonomiskām interesēm; 1924. gadā optējās no PSRS uz Latviju, 1931-1932 g. brauca uz Vāciju, Somiju, Čehoslovākiju; apšaudīja kuģi "Smoļnijs"; šāva raķetes, signalizēja vācu lidmašīnām, utt. un tml.26 Šajās apsūdzībās atkārtojas Lielā terora laika (1936.–1939. gadi PSRS, kad sevišķi nežēlīgi plosījās komunistu terors nogalinot, ieslogot un deportējot miljoniem nevainīgo), kopš kura beigām tobrīd nebija  pagājuši vairāk kā divi gadi, PSRS čekā izstrādātās un standartizētās, varbūt nedaudz vietējiem apstākļiem pielāgotās un sakarā ar karu modificētās apsūdzības.

(Turpinājums sekos)

1 Krastiņš J. Liepāja. Jūgendstila arhitektūra. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2015, 24. lpp.
2 Krastiņš J. Liepāja. Jūgendstila arhitektūra. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2015, 192.-196. lpp.
3 Krastiņš J. Liepāja. Jūgendstila arhitektūra. Liepāja: Liepājas pilsētas dome, 2015, 222.-226. lpp.
4 Muciņš L. Zilais brīnums 1941. gadā. Komunists, 1989. gada 27. oktobrī.
5 Baigais gads. Kovaļevskis P., Norītis O., Goppers M. (red.). Rīgā: 1942., Zelta ābele. 106.-108. lpp. Atkārtoti   izdota 1943. gadā vācu valodā, 1998. gadā, 2003. gadā latviešu, krievu, angļu valodā.
6 Pateicība par materiālu sagādi un atbalstu pētījumam muzeja nodaļas vadītājai Sandrai Šēniņai, par atsaucību, fotogrāfiju saglabāšanu un nodošanu muzejam, un kapu sakopšanu Marijai Gruzei, Annai Proknerei, Ausmai Blikertei un viņas palīgiem.
7Kurzemes Vārds Nr. 3., 1941. gada 4. jūlijs.
8 Dzintarnieka Ā. atmiņu pieraksts 1989. gada 15. jūnijā, autora arhīvs.
9 Kurzemes Vārds Nr. 2., 1941. gada 3. jūlijs.
10 Liepājas rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” (Liepājas Drāšu fabrikas) galvenā velmētāja Friča Muciņa Jāņa d., dz. 1889. g., personas lieta. NVA LVVA: F.2331, A. 1, L. 415, 1.-15. lpp.
11 Pateicība par materiālu sagādi, norādēm un atbalstu pētījumam NVA LVVA darbiniecēm Guntai Mindei un Īrai Zvaneribai.
12 Liepājas muzeja izziņa. Novika krimināllieta. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 32 (KL 27. sējums), 152.-153. lpp.
13 Liepājas rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” (Liepājas Drāšu fabrikas) darbinieka A. Holcmaņa personas lieta. NVA LVVA: F.2331, A. 1, L. 207, 1.-8. lpp.
14 Liepājas rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” (Liepājas Drāšu fabrikas) darbinieka E. Briķa personas lieta. NVA LVVA: F.2331, A. 2, L. 270, 1.-11. lpp.
15 Uzvārda maiņas sakarā izsniegta jauna pase. Liepājas prefekta vēstule. NVA LVVA: F. 2996, A. 11, L 8421. LU studenta A. Vinčeļa personas lieta. NVA LVVA: F. 7427, A. 1. L. 11341. 1.-26. lpp.
16 Latvijas pilsoņu ārzemju pasu kolekcija. NVA LVVA: F. 3234, A. 33, L.L. 51663, 59078, 63583.
17 Liepājas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 1941. gada 14. jūlija ieraksts Nr. 734 par miršanu. Ieraksts par miršanu izdarīts pamatojoties uz Liepājas Romas katoļu baznīcas prāvesta paziņojuma Nr. 45 pamata. Fotokopija. Novika krimināllieta. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 32 (KL 27. sējums), 155. lpp.
18 Liepājas rūpnīcas “Pluto” darbinieka F. Rozenholma darba un algas grāmatiņas. NVA LVVA: F. 2072, A. 2, L.L. 516., 517., 518., 525., 526., 527.
19 Liepājas muzeja izziņa. Novika krimināllieta. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 32 (KL 27. sējums), 152.-153. lpp.
20 Liepājas pilsētas prefektūras policista J. Keiseļa personas lieta. NVA LVVA: F. 5604, A. 1, L. 3159, 3.-40. lpp.
21 Liepājas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 1941. gada 27. augusta ieraksts Nr. 934 par miršanu. Ieraksts par miršanu izdarīts uz brāļa Kriša Strazdiņa pieteikuma pamata. Fotokopija. Novika krimināllieta. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 32 (KL 27. sējums), 154. lpp.
22 Kurzemes Vārds Nr. 2., 1941. gada 3. jūlijs.
23 Kurzemes Vārds Nr. 12., 1941. gada 15. jūlijā.
24 Kurzemes Vārds Nr. 12, 1941. gada 15. jūlijā.
25 Kurzemes Vārds Nr. 3, 1941. gada 4. jūlijā.
26 Baigais gads. Kovaļevskis P., Norītis O., Goppers M. (red.). Rīgā: 1942., Zelta ābele, 98. lpp. Atkārtoti   izdota 1943. gadā vācu valodā, 1998. gadā, 2003. gadā latviešu, krievu, angļu valodā. Skatīt arī Rīgas Centrālcietumā nošauto apsūdzības izvilkumus grāmatā: Neiburgs U. „Dievs, Tava zeme deg!“ Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīgā: Lauku Avīze AS, 2014, 51. lpp. (1. un 11. lpp.) Pilns saraksts ar saīsinātām apsūdzībām: Latvijas Okupācijas muzejā, OMF inv. Nr. 600/588-1-11; 1.-11. lpp., 11. lpp. o.p.