Nobeigums Stradiņa universitātes docētāja, VDK izpētes komisijas locekļa,zvērināta advokāta Linarda Muciņa pētījumam, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(Nobeigums)

Biogrāfiska izziņa Nr. 10. Kārlis Grīnbergs Gotfrīda d. (Гринберг Карл Готфридович) dzimis 09.04.1905. Latvijā, Talsu apriņķī, Valdemārpilī (Sasmakā), kalpa dēls, pamatskolas izglītība, 1919-1921  mācījies Talsu ģimnāzijā, VK(b)P biedrs, latvietis.

Grīnbergs strādāja Engures mežniecībā kā grāmatvedis 1921-1922. Ar Jelgavas apgabaltiesas 28.11.1922 spriedumu sodīts pēc SL 455., 589. p. par slepkavību ar 6 gadiem cietumā, kur atradies no 1922-1928. Obligātais karadienests Dobeles kājnieku pulkā 1928-1929. No 1929-1931 dažādu darbu strādnieks, krāvējs Rīgas ostā, no 1929 darbojies Rīgas III rajona komunistu organizācijā kā kurjers un nelegālās literatūras izplatītājs, bijis IeM Politiskās pārvaldes uzskaitē un uzraudzībā.²³⁸ Kratīšanā Grīnberga dzīvesvietā Ezera ielā 15-7 un viņa īrētā konspiratīvā dzīvoklī Lienes ielā 13-4 atrasts liels daudzums nelegālās literatūras, arestēts 20.04.1931. Politiskās pārvaldes lēmums – nodot aģentūras lietu Rīgas apgabaltiesas prokuroram saukšanai pie kriminālatbildības.²³⁹

Ar Rīgas apgabaltiesas 16.10.1931. spriedumu sodīts pēc LSL 102. 1. daļas un 16 p. ar 6 gadiem spaidu darbos. Cietumā atradies no 1931-24.02.1938, raksturots kā spītīgs, savus uzskatus nav mainījis, pārliecināts komunists, nepaklausīgs, nbelabojams, uzvedība nav teicama, 10 disciplinārsodi, strādā, centība darbā apmierinoša, ar 10.07.1936 pārcelts vidējā cietuma režīma pakāpē. Soda izciešanas laikā reģistrējis laulību ar Mariju Strazdiņš.²⁴⁰ Pēc atbrīvošanas no cietuma Grīnbergs strādā dažādus gadījuma darbus (1938-1939), par galdnieku Rīgas Austrumā (1940).

Dienests čekā: Pēc PSRS okupācijas Pēteris Briedis [iespējams Elmārs Briedis], LKP Rīgas pilsētas 1. sekretārs ieceļ [?] Grīnbergu par Rīgas Centrālcietuma priekšnieku. Jau okupācijas sākumā pēc padomju varas pasludināšanas 25.07.1940 pēc PSRS parauga Kirhenšteina "leļļu" valdība izdara grozījumus Tieslietu ministrijas iekārtas likumā un Iekšlietu ministrijas iekārtas likumā, nododot Kriminālpolitisko [Cietumu] departamentu līdz ar visiem cietumiem no Tieslietu ministrijas Iekšlietu ministrijai un pēc paša lūguma atbrīvo no Kriminālpolitiskā departamenta direktora mamata tā direktoru P. Rubi,²⁴¹ tā iezīmējot gaidāmo čekas represiju vektoru. Seko Ministru kabineta lēmums 26.07.1940, ar kuru nolemj "līdzšinējo RCC priekšnieku Kārli Grīnbergu iecelt par Kriminālpolitiskā departamenta direktoru".²⁴² Izveidojot LPSR IeTK 1940. gadā Grīnbergs kļūst par IeTK Cietumu nodaļas priekšnieku, savu amatu viņš saglabā arī pēc LPSR IeTK sadalīšanas 1941. gadā (atkārtoti iecelts amatā 20.02.1941).²⁴³ 

Grīnbergs Latvijā pirms kara un karam sākoties bija vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks Latvijā pastrādātos genocīda noziegumos un noziegumos pret cilvēci kā to organizators un izpildītājs kopā ar Noviku, Šustinu, Vēveri, Sieku, Tuļķi, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā personīgi atbildīgs par Latvijas cietumos ieslodzīto ne mazāk kā 3722 personu deportāciju uz Krievijas nometnēm, kur lielākā daļa ieslodzīto gāja bojā, 99 personu noslepkavošanu un aprakšanu RCC.²⁴⁴ Karam sākoties Grīnbergs aizbēg uz Krieviju, kur iestājas SZSA, karo 201. Latviešu SD un krīt kaujās pie Maskavas 1941. gadā. LPE viņa biogrāfiju nav ievietojusi.

Biogrāfiska izziņa Nr. 11. Zinovijs (Zjama) Krivickis Izraila d., (Кривицкий Зиновий (Зям) Израилевич) dzimis 1910, VK(b)P biedrs no 1930,²⁴⁵ ebrejs.

Krtivickim bija valsts drošības jaunākā leitnanta dienesta pakāpe (atbilst SZSA vecākā leitnanta dienesta pakāpei), viņš no 1940. gada bija LPSR IeTK 1. specdaļas priekšnieka vietnieks, priekšnieks,²⁴⁶ pēc LPSR IeTK sadalīšanas 1941. gadā – LPSR VDTK 2. nodaļas priekšnieka vietnieks.²⁴⁷ LPSR VDTK 2. nodaļa bija uzskaites-ststistiskā nodaļa, kas uzskaitīja visas čeku interesējošās personas, operatīvās un krimināllietas, veda kartotēkas, piedalījās nāves soda izpildē un tā fiksācijā. Krivickis piedalījās nāves soda izpildē, viņa uzvārds lielākoties minēts daudzos aktos par nāves soda izpildi.²⁴⁸

Par Krivicka biogrāfiju, kas bija iebraucējs no PSRS, neko tuvāk nav izdevies noskaidrot, kā tikai atzīmi Krievijas "Memoriāla" datu masīvā par čekistiem, kur minēts Zjama Krivickis, kuram 07.04.1937 ar PSRS IeTK pavēli Nr. 480 kopā ar 127 citiem čekistiem (iespējams, pēc PSRS IeTK GVDP Maskavas starprajonu čekistu skolas beigšanas) piešķirta pirmā dienesta pakāpe – VD seržants (atbilst SZSA leitnantam).²⁴⁹

Krivickis Latvijā pirms kara un karam sākoties bija vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks Latvijā pastrādātos genocīda noziegumos un noziegumos pret cilvēci kā to organizators un izpildītājs kopā ar Noviku, Šustinu, Vēveri, Sieku, Cini, Tuļķi, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā piedalījās Latvijas iedzīvotāju masu deportācijās 14.06.1941, tajā skaitā personīgi apstiprināja lēmumus par arestiem un deportācijām 14.06.1941 ne mazāk kā par 1915 personām.  Ziņas par Krivicka tālāko likteni nav.

Kļūdas un noklusējumi biogrāfijā: Vēsturnieku pētījumos regulāri tiek norādīts dažāds lēmumu par arestiem un deportācijām 14.06.1941 apstiprinājušo amatpersonu statuss. 1941. gadā pirms kara notika PSRS IeTK un attiecīgi arī LPSR IeTK sadalīšana izveidojot jaunu patstāvīgu LPSR VDTK un pārkārtojot un pārapstiprinot attiecīgi arī LPSR IeTK štatus. Reāla iestāžu sadale notika pēc štatu apstiprināšanas un attiecīgo amatpersonu saskaņošanas Maskavā. Tā tikai pēc 20.05.1941 notikušās LPSR VDTK centrālā aparāta partijas sapulces tika sastādīts LPSR VDTK partijas organizācijas biedru saraksts, no kura redzams, ka visus lēmumus par arestiem un deportācijām 14.06.1941 apstiprinājušās amatpersonas tajā brīdī bija LPSR VDTK darbinieki – Šustins (LPSR VDTK tautas komisārs), Cinis (LPSR VDTK tautas komisāra vietnieks), Brezgins (LPSR VDTK tautas komisāra vietnieks), Vēvers (LPSR VDTK izmeklēšanas daļas priekšnieks), Krivickis (LPSR VDTK 2. nodaļas priekšnieka vietnieks) u. c., neskatoties uz viņu iepriekšējiem amatiem LPSR IeTK un IeTK VDP (arī 1949. gada deportāciju lēmumus apstiprināja tikai LPSR VDM (ne IeM) amatpersonas).²⁵⁰     

Biogrāfiska izziņa Nr. 12. Nikolajs Šnitkovs Kondrāta d. (Шнитков Николай Кондратьевич), dzimis 1906. Brigādes komisāra (atbilst brigādes komandierim (brigādes ģenerālim)) dienesta pakāpe (PSRS IeTK pavēle Nr. 424 no 09.03.1939).

Par Šnitkova biogrāfiju, kas bija iebraucējs no PSRS, neko tuvāk nav izdevies noskaidrot, kā tikai to, ka Šnitkovs 1939. gadā ieņēmis PSRS IeTK Galvenās konvoja karaspēka pārvaldes priekšnieka vietnieka politiskos jautājumos un politdaļas priekšnieka amatu. Tobrīd PSRS IeTK konvoja karaspēks aktīvi nodarbojās ar poļu karagūstekņu konvojēšanu, bet 1940. gada marta-jūnija mēnešos konvojēja uz nošaušanas vietām (Katiņas mežā (Smoļenskas apgabalā), Starobeļskas nometnē Harkovas tuvumā, Ostaškovas nometnē (Kaļiņinas apgabalā) u. c.) čekistu atlasītos poļu karagūstekņus. Šnitkovs kopā ar GKKP priekšniecību parakstīja dažādus dienesta notikumu apskatus, pavēles un rīkojumus, kā arī deva vadošus norādījumus un pavēles konvoja karaspēkam, lai nenotiktu konvojējamo bēgšana, izbēgušie tiktu noķerti, centīgākie konvojieri tiktu apbalvoti.²⁵¹ 

Sakarā ar LPSR IeTK sadalīšanu un LPSR VDTK izveidošanu LPSR IeTK tautas komisāra vietnieka kadru lietās amatu 03.1941 atstāja VD kapteinis Šipačevs (Ščipačevs) Semjons Grigorija d.,²⁵² kurš kara sākumā vēl atrodas Latvijā, bet jau LPSR VDTK sastāvā.²⁵³ Brigādes komisārs Šnitkovs 21.04.1941 tiek komandēts LPSR IeTK rīcībā un tiek iecelts par LPSR IeTK tautas komisāra vietnieku kadru lietās.

Savukārt Grīnbergs savā ziņojumā, piemin tautas komisāra (nenorādot, kura komisariāta – VDTK vai IeTK) vietnieku kadru lietās Šnitkovu un turpat savā ziņojumā piemin tautas komisāra vietnieku kadru lietās Sieku [pretruna, varbūt viens nodod lietas, otrs pieņem lietas?].²⁵⁴  Grīnbergs, iespējams, jauc IeTK un VDTK amatpersonas, kā viņš savā ziņojumā sajaucis LPSR IeTK tautas komisāra vietnieka Tuļeka [Tuļķes] piederību, piedēvējot viņu LPSR VDTK, kas tikai liecina par abu čekas tautas komisariātu ciešo simbiozi un, iespējams, vēl nepabeigto LPSR IeTK faktiskās sadalīšanas procesu.

Kara laikā Šnitkovam piešķirta apakšpulkveža pakāpe (PSRS IeTK pavēle Nr. 3773 no 12.12.1942), bet vēlāk pulkveža pakāpe, viņš kopš 01.08.1945 bijis UPSR Žitomiras apgabala IeMP pr. vietnieks kadru lietās, bet no 01.06.1954 līdz 28.06.1958 turpat operatīvās daļas priekšnieka vietnieks.²⁵⁵

Šnitkovs Latvijā pirms kara un karam sākoties bija vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks Latvijā pastrādātos genocīda noziegumos un noziegumos pret cilvēci kā to organizators un izpildītājs kopā ar Noviku, Šustinu, Vēveri, Sieku, Tuļķi, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā piedalījās Latvijas iedzīvotāju masu deportācijās 14.06.1941. Ziņas par Šnitkova tālāko likteni nav. LPE biogrāfiju nav publicējusi, iespējams, cenzūras dēļ, kaut arī viņam bija LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieka rangs.  

Biogrāfiska izziņa Nr. 13. Šipačevs (Ščipačevs) Semjons Grigorija d. (Шипачев (Щипачев) Семен Григорьевич), dzimis 1902, VK(b)P no 1928.²⁵⁶

Dienests čekā: Par Šipačeva biogrāfiju, kas bija iebraucējs no PSRS, neko tuvāk nav izdevies noskaidrot, kā tikai to, ka Šipačevam piešķirta VD leitnanta dienesta pakāpe (atbilst SZSA kapteiiņa dienesta pakāpei, PSRS IeTK pavēle Nr. 834 no 15.12.1935), VD vecākā leitnanta dienesta pakāpe (atbilst SZSA majora dienesta pakāpei, PSRS IeTK pavēle Nr. 1581 no 09.08.1939).²⁵⁷ Komandēts darbā uz LPSR IeTK, tautas komisāra vietnieks kadru lietās (1940-03.1941),²⁵⁸ VD kapteiņa dienesta pakāpe (atbilst SZSA pulkveža dienesta pakāpei).

Sakarā ar LPSR IeTK sadalīšanu un LPSR VDTK izveidošanu Šipačevs (Ščipačevs) 03.1941 atstāj LPSR IeTK tautas komisāra vietnieka kadru lietās amatu, bet kara sākumā vēl atrodas Latvijā, bet jau LPSR VDTK sastāvā.²⁵⁹ Atsevišķi autori norāda, ka Šipačevs 05.1941 ieņēmis LPSR VDTK tautas komisāra vietnieka amatu (iespējams – kadru lietās, jo par LPSR VDTK tautas komisāru vietniekiem Cini un Brezginu tāda piemetinājuma nav).²⁶⁰

Apbalvojumi: ordenis Goda zīme, PSRS APP dekrēts no 20.09.1943, Sarkanā karoga ordenis, PSRS APP dekrēts no 03.11.1943 (sakarā ar izdienu).

Šipačevs (Ščipačevs) Latvijā pirms kara un karam sākoties bija vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks Latvijā pastrādātos genocīda noziegumos un noziegumos pret cilvēci kā to organizators un izpildītājs kopā ar Noviku, Šustinu, Vēveri, Sieku, Tuļķi, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā piedalījās Latvijas iedzīvotāju masu deportācijās 14.06.1941. Ziņas par Šipačeva tālāko likteni nav. LPE biogrāfiju nav publicējusi, iespējams, cenzūras dēļ, kaut arī viņam bija LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieka un LPSR valsts drošības tautas komisāra  vietnieka rangs, viņš bija PSRS ordeņu kavalieris.²⁶¹

SECINĀJUMI
1.PSRS okupācijas režīms Latvijā izveidoja analogu vietējo represīvo LPSR IeTK, LPSR VDTK un PSRS ATK un citu orgānu sistēmu, kuras mērķis bija realizēt PSRS diktatora Staļina, VK(b)P CK politbiroja un PSRS centrālo varas orgānu politiskos un izpildu represīvos nolēmumus pret Latvijas tautu.
2.Represijas ir nesaraujami saistītas ar okupāciju, jo tās ir ne tikai okupācijas mērķis, bet arī tās galvenais saturs un pazīme. Bez terora nav iespējama sociālistiskās ideoloģijas valsts pastāvēšana.
3.Represijas PSRS-Vācijas kara sākumā gan Latvijas teritorijā, gan pārējos PSRS Rietumu reģionos tika realizētas saskaņā ar PSRS diktatora Staļina un Maskavas centrālo politisko un varas orgānu tiešām direktīvām.
4.Veicot LPSR IeTK, LPSR VDTK, PSRS ATK un citu PSRS okupācijas institūciju Latvijas teritorijā realizēto represiju, kuru rezultātā noslepkavotas personas, kuras karam sākoties atradās ieslodzījumā cietumos un milicijas un čekas pagrabos, analīzi, pētījums apstiprinājis uzskatu, ka dota tieša, vienota, visaptveroša un saistoša direktīva šīm personām ārpus jebkādas kriminālprocesuālās kārtības piespriest augstāko soda mēru sevišķā kārtībā (nošaut).
5.Viennozīmīgi secināms, ka šāda represiju metode pirms Latvijas okupācijas, balstoties uz politiskiem represīviem nolēmumiem, pielietota PSRS gan Lielā terora laikā, gan arī turpināta pēc tā. PSRS terora sistēma, neskatoties uz zinātnieku (it sevišķi PSRS laika PSKP vēstures zinātnieku) izveidoto vēstures periodizāciju, apskatāma kā vienots, nedalāms un saistīts process un mehānisms.
6.Nav pamata uzskatam, ka Lielais terors jebkad Staļina diktatūras laikā būtu beidzies, tas tikai ieguva citu formu, vektoru un apjomu it sevišķi teritorijās, kas tika okupētas un anektētas Molotova-Ribentropa pakta rezultātā.
7.Visi pierādījumi liecina, ka šo genocīdu un noziegumu pret cilvēci, pakļaujoties vienotam plānam un pavēlēm no Maskavas visā PSRS teritorijā ieslodzījuma vietās un citur pēc VK(b)P CK politbiroja un Staļina pavēlēm veica PSRS okupantu izveidotās čekistu terora iestādes, neskatoties uz to formālo nosaukumu. Nav nekāda pamata apgalvojumiem, ka padomju represīvo orgānu ieslodzīto civiliedzīvotāju slepkavības "Zilajā brīnumā" Liepājā, Centrālcietumā Rīgā un citur Latvijā veica vai organizēja Vācijas karaspēks vai citi Vācijas valsts varas orgāni.
8.Liepājas "Zilajā brīnumā", Rīgas Centrālcietumā un citur atradās PSRS okupācijas varas terora iestādes, kuras tur un citur slepkavoja Latvijas iedzīvotājus. Neskatoties uz to, kuri represīvie varas orgāni okupētā teritorijā slepkavojot cilvēkus īstenoja teroru un veica vissmagākos kriminālnoziegumus, līdz ar to pārkāpjot ius cogens tiesību normas, minētie noziegumi arī šodien rūpīgi jāizmeklē, cietušie jāapzina un vainīgie jānoskaidro.
9.Autora ieskatā minētā rīcība atzīstama par genocīdu un noziegumu pret cilvēci; neatkarīgai valstij ir tiesības ar savu nacionālu likumu noteikt genocīda nozieguma sastāvu, apjomu un cietušo grupas, kā arī atbildību par to. PSRS okupācijas režīms savas represijas vērsa pret Latvijas tautu kā galvenokārt politisku vienību un ar savu rīcību centās Latvijas tautu iznīcināt to slepkavojot, deportējot uz dzīvošanai nederīgiem apgabaliem un citādāk. Latvijas tiesu spēkā stājušies spriedumi nostiprina šo viedokli.
10.Kā liecina šis pētījums, Latvija atradusies kriminālnoziedznieku varā, jo Liepājas, Rīgas un citās Latvijas vietās izdarīto nošaušanu izpildītāji un augstākie un zemākie šo represīvo pavēļu devēji gan formāli, gan faktiski visi bija kriminālnoziedznieki, kā tas atzīts ar Latvijas Republikas pirmskara tiesu spriedumiem, Vācijas okupācijas  iestāžu represīvo rīcību un Latvijas Republikas prokuratūras nolēmumiem un tiesas spriedumiem pēc neatkarības atjaunošanas. Arī PSRS okupācijas perioda tiesas, komunistiskās partijas un citi valsts varas orgāni, kuri aizstāja tiesas VK(b)P (PSKP) un LK(b)P (LKP) nomenklatūras locekļiem, gandrīz visu pētījumā minēto personu darbību ir izmeklējušas un atzinušas viņus par likumpārkāpējiem un noziedzniekiem, kaut arī kā nomenklatūras locekļus nav tos izdevusi tiesāšanai valsts tiesai, bet sodījušas ar partijas sodiem un atbrīvojušas no ieņemamā amata.
11.PSRS okupantu ieceltais LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisārs un ministrs Alfons Noviks pamatoti tika apsūdzēts un notiesāts kā viens no šī genocīda un nozieguma pret cilvēci izpildītājiem. Lielākajam skaitam šī genocīda noziegumu organizētāju un izpildītāju, neskatoties uz viņu vecumu vai nāvi, nav celta apsūdzība par Liepājas "Zilajā brīnumā," Rīgas Centrālcietumā un citur Latvijā izdarītajiem vissmagākajiem  kriminālnoziegumiem, kas izdarīti pārkāpjot ius cogens tiesību normas, plaši un publiski tiesas prāvās atspoguļojot šos noziegumus un publiski konstatējot vainīgos, neskatoties uz viņu nostbūtni. Tas izdarāms nepieciešamības gadījumā izdarot papildu grozījumus likumos un novērtējot viņu izdarīto arī pēc nāves.
12.Okupācijas terora rezultātā bojā gājušo personu bojāejas apstākļi, personības, apbedījuma vietas un slepkavas netiek pietiekoši pētītas un noskaidrotas Latvijas varas iestāžu (Latvijas prokuratūra, Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs), kā arī vēsturnieku pētniecības rezultātā. Pat šodien šī pētniecība saduras ar formāliem un praktiskiem šķēršļiem, ne visi čekas arhīvi pētniekiem ir brīvi pieejami un kopējami, daži resori (NVA, SAB) pretojas arhīvu materiālu publiskošanai. Atšķirībā no represētām personām, par kurām saglabājušās ziņas okupācijas administrācijas krimināllietās vai administratīvajās deportācijas lietās, pilnīgi visas represētās personas netiek apzinātas, uzskaitītas, lietas par viņu nāvi vai citām represijām netiek atbilstoši izmeklētas, vainīgie to izdarīšanā noskaidroti, un viņas nav juridiski atzītas par cietušām un iekļautas okupantu terora statistikā, kas savukārt nedod iespēju precīzi aprēķināt okupācijas rezultātā Latvijai nodarītos zaudējumus.
13.Latvijā nekavējoties nepieciešams izveidot (renovēt) neatkarīgu valsts institūciju, kura, līdzīgi kā kaimiņvalstu jau izveidotās analogās institūcijas, nodarbotos gan ar totalitārisma un okupācijas seku apzināšanu, dokumentēšanu un zinātnisku pētniecību,  šo noziegumu izziņu un izmeklēšanu, kā arī ar upuru piemiņas saglabāšanu. Šī problēma nav atstājama tikai privātu represēto biedrību, tīru zinātnisko organizāciju ziņā vai specdienestu šauri lokālu interešu apmierināšanai.
14.Totalitārisma seku dokumentēšanas centra pakļaušanu Satversmes aizsardzības birojam jāatzīst par stratēģisku valsts celtniecības kļūdu, kas novēršama.
15.Latvijai joprojām ir nepieciešams pārvarēt komunistiskā pagātnes mantojuma paliekas. Šī pagātnes mantojuma pārvarēšanas viens no obligātiem un indikatīviem aspektiem ir netaisnības, kas skārusi komunistiskā režīma upurus, atzīšana un, cik tas iespējams, tās seku novēršana.

²³⁸LPE, 2. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982, 2. sēj., 136. lpp.
²³⁹Brieža biogrāfijas atsauces: IeM Politiskās policijas pārvaldes kartotēka. NVA LVVA F. 3235, Brieža kartiņas kartotēkā – Nr. 798., 799., 800.; Ārzemju pases IeM. NVA LVVA F. 3234, A. 33, Brieža pase: L. 27860.; Brieža cietuma lieta. NVA LVVA F. 3273, A. 1, L. 2115, 2., 69., 81., 103., 108.-112., 122., 126.-130. u. c. lpp.; IeM Politiskās pārvaldes akti par rajonu nodošanu un pieņemšanu. NVA LVVA F. 3235, A. 2, L. 5923, 15. lpp. u. c., IeM Politiskās pārvaldes Rīgas rajona rīkojumi. F. 3235, A. 1/6, L. 712/1, 4., 6., 10. lpp. u. c.; Partijas vēstures institūts pie LKP CK: Revolucionārie notikumi 1940. gada 17.-21. jūnijā. NVA LVA F. 200, A. 9, L.1347, 1.-7. lpp. Par demonstrāciju 1940. gada 21. jūnijā. L. 225, 1.-12. lpp.; LPE 2. sēj., Rīgā: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982, 136. lpp.; Gudriķe B. Dienas. Darbi. Domas. Grāmatā: Lācis V. Kopoti raksti. Divdesmit sešos sējumos. Divdesmit piektais sējums. Rīgā: Liesma, 1980, 118.-120., 124.-125., 127.-128., 131., 143., 157.-158., 163., 165. u. c.; Stranga A. Vilis Lācis: īsas piezīmes pie politiskās biogrāfijas. Latvijas Vēstnesis, Nr. 83., 26.05.2004.; Niedre O., Daugmalis V. Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920-1940 gadā. Arhīvi apsūdz. Rīgā: TSDC, 1999., 62., 81., 99., 112., 127.-131. u. c. lpp.; skatīt arī internetā www.mozohin.forum.ru un www.podvignaroda.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī), arhīva atsauce: ЦАМО, Ф. 33, О. 682524,   Д. 248, 1, 5, 366 стр. u. c. avoti.
²⁴⁰Ukrainas PSR čekisti. Vidū latvietis Kārlis Karlsons, zināms arī kā Eduards Ogrietis u.c. (1888-1938), Ukrainas PSR čekas priekšsnieka vietnieks, slepkava, kuru pašu 1938.gadā nošāva čekisti.²⁴¹Valdības Vēstnesis Nr. 167, 26.07.1940 un Nr. 168, 27.07.1940.
²⁴²Valdības Vēstnesis Nr. 168, 27.07.1940.
²⁴³Kokurins A. "Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā". Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 297. lpp.
²⁴⁴Grīnberga biogrāfijas atsauces: IeM Politiskās policijas pārvaldes kartotēka. NVA LVVA F. 3235, Grīnberga kartiņas Nr. 514., 515; IeM Politiskās pārvaldes lietas: "Par komunistisko organizāciju likvidētu 1931. gada aprīlī (Kārlis Grīnbergs, Jāzeps Belovs u. c.)”. Slepenās aģentūras nodaļas akts Nr. 1 (43. sējums). NVA LVVA F. 3235, A. 1/22, L. 42, 1.-8. o.p. lpp.; Grīnberga cietuma lietas: NVA LVVA F. 3273, A. 1, L 5006, 1.-14., 62. lpp; A. 4, L. 615, 11., 179. lpp.; Kokurins A. "Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā". Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 297. lpp.; Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 236.-243. lpp.; Nāvei nolemto dumpis Stirnu upes cietumā [b.a.], NRA 17.12.2009, skatīt arī internetā www.https://gulags.wordpress.com (skatīts 2016. gada 8. aprīlī) u. c. avoti. 
²⁴⁵LPSR VDTK partijas organizācijas VK(b)P biedru saraksts 1941. gada jūnijā. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 63. lpp., arhīva atsauce: LVA PA F. 109, A. 1, L. 19, 43.-47. lpp. 
²⁴⁶Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 73. lpp.; 
²⁴⁷1941. gada 18. janvāra akts par nāvessoda izpildīšanu O. Cielēnam. Okupācijas varu politika Latvijā 1939-1940. Dokumentu krājums. Rīgā: Latvijas Valsts arhīvs, Nordik, 1999, 135. lpp., dok. Nr. 69. Arhīva atsauce: LVA F. 1986, A. 1, L. 11490, 29. lpp., tulkots no kr. val.
²⁴⁸Skatīt internetā www.nkvd.memor.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
²⁴⁹Krivicka biogrāfijas atsauces: Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 73. lpp.; LPSR VDTK partijas organizācijas VK(b)P biedru saraksts 1941. gada jūnijā. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 62.-66. lpp., arhīva atsauce: LVA PA F. 109, A. 1, L. 19, 43.-47. lpp.; skatīt arī internrtā www.nkvd.memor.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī);
²⁵⁰Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 240. lpp. u. c. avoti.
²⁵¹Абаринов В. Катынский лабиринт. Москва: 1991, отз. № 20. Приказ ГУКВ НКВД СССР № 2 от 10.01.1940. Arhīva atsauce: ЦГАСА Ф. 40, О. 1, Д. 74, стр. 2.
²⁵²Šipačeva (Ščipačeva) biogrāfiju detalizēti skatīt šā pētījuma nodaļā ar Nr. 13.
²⁵³LPSR VDTK partijas organizācijas VK(b)P biedru saraksts 1941. gada jūnijā. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 64. lpp., arhīva atsauce: LVA PA F. 109, A. 1, L. 19, 43.-47. lpp.
²⁵⁴Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 240. lpp.
²⁵⁵Šnitkova biogrāfijas atsauces: Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 240. lpp.; salīdzināt ar Sieka un Šipačova biogrāfijām, nepilnīgu biogrāfiju var skatīt internetā www.study-5.ru   arī www.nkvd.memory.ru  un www.mozohin.forum.ru  arī www.rusmilitaria.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī) u. c. avoti. 
²⁵⁶LPSR VDTK partijas organizācijas VK(b)P biedru saraksts 1941. gada jūnijā. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 64. lpp., arhīva atsauce: LVA PA F. 109, A. 1, L. 19, 43.-47. lpp.
²⁵⁷Skatīt internetā www.nkvd.memor.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
²⁵⁸Skatīt internetā www.mozohin.forum.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
²⁵⁹LPSR VDTK partijas organizācijas VK(b)P biedru saraksts 1941. gada jūnijā. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 64. lpp., arhīva atsauce: LVA PA F. 109, A. 1, L. 19, 43.-47. lpp.
²⁶⁰Bergmanis A., Zālīte I. Padomju Latvijas drošības iestādes un iedzīvotāju pretpadomju izpausmju apkarošana. Grāmatā: Latvieši un Latvija. Akadēmiskie raksti. Stradiņš J. (galv. red.). II sējums. Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts – izcīnītā un zaudētā. Jundzis T., Zemītis G. (red.). Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013, 2. sēj., 449. lpp.   
²⁶¹Šipačeva (Ščipačeva) biogrāfijas atsauces: Skatīt internetā: www.nkvd.memory.ru  un www.mozohin.forum.ru, arī www.rusmilitaria.ru (skatīts 2016. gada 8. aprīlī) u. c. avoti.