Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(1.turpinājums. Sākumu sk.šeit)

Rakstāmgalda  un  parastie  slepkavas    

Kas tad slepkavoja "Zilajā brīnumā" un citās vietās? Vai tie bija krievu okupanti vai žīdu čekisti, kā mīlēja rakstīt tā laika vācu propagandas izdevumos²⁷? Okupācijas rezultātā PSRS Latvijā bija ieviesusi savu totalitāro režīmu un izveidojusi analogu PSRS un ar to vienotu represīvo orgānu sistēmu²⁸. Nelikumīgi ievēlētā LPSR "ļeļļu" Tautas Saeima 1940. gada 25. augustā pieņēma LPSR Konstitūciju²⁹. Tās 48. pantā bija mats matā kā Igaunijas PSR un Lietuvas PSR Konstitūcijās, kuras pirms tam vienā dienā – 1940. gada 13. augustā, tika izskatītas un apstiprinātas VKP(b) CK politbirojā³⁰ un kuras arī pieņemtas vienā un tajā pašā dienā (1940. gada 25. augustā), paredzēts nodibināt koprepublikānisku LPSR IeTK. Steigā publicētā pamatlikumā gan bija aizmirsts norādīt, kad un kādā kārtībā pati LPSR Konstitūcija un LPSR Augstākās padomes pieņemtie likumi stāsies spēkā. Savukārt uz "sociālistisko pārveidojumu" ātrumu norāda izsludinātās LPSR Konstitūcijas 119. panta teksts – "LPSR Satversmi var grozīt vienīgi ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu, kas pieņemts ar ne mazāk kā 2/3 Augstākās Padomes deputātu balsu vairākumu,"³¹ jo pamatlikuma projekta nosaukumā un visā tekstā pirms pieņemšanas vēl figurēja vārds "Satversme". Komēdija bija izspēlēta un šis vārds galīgajā redakcijā tika svītrots. Pārdēvējusies LPSR Augstākā padome 1940. gada 26. augustā izteica uzticību LPSR Tautas komisāru padomei (LPSR TKP)³² un atsevišķi katram tās valdības loceklim – tautas komisāram, tajā skaitā arī iekšlietu tautas komisāram Alfonam Novikam.³³ Ar pirms tam pieņemto VK(b)P CK politbiroja lēmumu otrā LPSR "leļļu" valdība čekas aģenta Viļa Lāča vadībā pirms tam jau 13.08.1941 bija apstiprināta Maskavā. VK(b)P CK politbirojā apstiprinātās valdības sastāvā nav iekļauts iekšlietu tautas komisārs Noviks, tādejādi par Novika apstiprināšanu jābūt citam politbiroja lēmumam. Kaut arī ar 1940. gada 26. augustu vēl ir parakstīti un publicēti A. Kirhenšteina pirmās "leļļu" valdības iekšlietu ministra Lāča rīkojumi,³⁴ šo datumu jāuzskata par Novika juridisko amatā stāšanās datumu.³⁵

Tikai 1940. gada 30. augustā Maskavā ar PSRS iekšlietu tautas komisāra Berijas pavēli tika nodibināts LPSR IeTK,³⁶ noteikts tās štatu sastāvs (kopīgais štatu sastāvs – 4923 štata vienības)³⁷ un par LPSR iekšlietu  tautas komisāru³⁸ iecelts Noviks, piešķirot viņam valsts drošības majora dienesta pakāpi (atbilst SZSA brigādes komandiera (brigādes ģenerāļa) dienesta pakāpei).³⁹ Vēlāk, 1941. gada 2. janvārī Novikam tika piešķirta valsts drošības vecākā majora dienesta pakāpe⁴⁰ (atbilst SZSA ģenerālmajora dienesta pakāpei). Par viņa pirmo vietnieku un LPSR IeTK Valsts drošības pārvaldes (LPSR IeTK VDP) priekšnieku iecēla Semjonu Šustinu,⁴¹ pēc dienesta pakāpes valsts drošības kapteini⁴² (atbilst SZSA pulkveža dienesta pakāpei).

Saskaņā ar VK(b)P CK politbiroja 1941. gada 3. februāra lēmumu⁴³ un attiecīgi PSRS Augstākās padomes prezidija 1941. gada 3. februāra dekrētu⁴⁴ PSRS IeTK tika sadalīts divos tautas komisariātos – PSRS IeTK un PSRS VDTK. Attiecīgi sadalīja arī LPSR IeTK.⁴⁵ Par LPSR iekšlietu tautas komisāru atstāja (pārapstiprināja) Noviku⁴⁶, bet par LPSR valsts drošības tautas komisāru apstiprināja Šustinu.⁴⁷ Izsekojot reorganizācijas un kadru iecelšanas lēmumu datumiem uzskatāmi var redzēt, kas faktiski valda okupētā Latvijā. PSRS iekšlietu tautas komisārs Berija, jādomā ar Staļinu jau iepriekš pārrunāto PSRS IeTK pilnīgi slepeno sadales pamatojumu iesniedz Staļinam un VK(b)P CK politbirojam 1941. gada 3. februārī,⁴⁸ amatu sadalījuma projektu centrā un uz vietām VK(b)P CK politbirojs apstiprina 1941. gada 6. februārī,⁴⁹ PSRS IeTK pavēle par iecelšanu jaunajos amatos datēta ar 1941. gada 26. februāri.⁵⁰

Savukārt Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija dekrēts par komisariātu sadali pieņemts tikai 31. martā,⁵¹ bet amatos rakstāmgalda slepkavas Noviks un Šustins iecelti 1941. gada 1. aprīlī, kur Šustins no Semjona dekrētā pārtapis par Sīmani.⁵² Kaut arī LPSR IeTK statuss un nosaukums nostiprināts LPSR Kosnstitūcijas 46. pantā, bet saskaņā ar 119. pantu Konstitūciju var grozīt tikai pati Augstākā padome ar 2/3 balsu, tās prezidijs, uz to neskatoties, dala tautas komisariātus un ieceļ čekistus neeksistējošos amatos. Tikai 1941. gada 3. aprīlī LPSR Augstākā padome groza LPSR Konstitūciju⁵³ un apstiprina prezidija dekrētus.⁵⁴ No brīža, kad faktisko lēmumu diktators Staļins pieņēma Maskavā, līdz papīru sakārtošanai Rīgā pagāja apaļi divi mēneši.

Karam sākoties pavēli par ieslodzīto izvešanu uz Krieviju, nāves sodu izpildi un neizvesto ieslodzīto nošaušanu deva Maskavas čekisti, to dublēja LPSR iekšlietu tautas komisārs valsts drošības vecākais majors Noviks, kura pakļautībā bija cietumi un citas čekistu ieslodzījumu vietas un LPSR valsts drošības tautas komisārs valsts drošības kapteinis Šustins, kura pakļautībā atradās visi par kontrrevolucionāru un teroristisku rīcību un spiegošanu u.c. valsts noziegumiem ieslodzītie nevainīgie Latvijas pilsoņi un, protams, viņu lietu izmeklētāji. Noviku Rīgas apgabaltiesa 1995. gadā notiesāja ar mūža ieslodzījumu par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci (Latvijas kriminālkodeksa 68.-1. pants). Spriedumā, starp citiem masu slepkavības un deportāciju noziegumiem, norādīta arī ieslodzīto slepkavošana karam sākoties Liepājas Zilajā brīnumā, Rīgas Centrālcietumā, Rēzeknē, Daugavpilī un citur Latvijā. Kā tas notika arī Ļvovā Ukrainā, Krievijā un visur citur, kur vien stiepās čekistu cietumu mūri. Šustins analogā apsūdzības krimināllietā bija paspējis jau nomirt. 

Izrādījās, ka viens gads padomju okupācijā un tās ideoloģijā bija pieticis, lai latvieši stātos čekā un milicijā un kļūtu par slepkavām. Atbildīgi par šādu pavēļu saņemšanu un nodošanu Liepājā bija LPSR IeTK Liepājas pilsētas nodaļas priekšnieks Stabrovskis A. F.⁵⁵ un viņa vietnieks, vēlāk LPSR VDTK Liepājas pilsētas nodaļas priekšnieks, valsts drošības leitnants Šibanovs D. N.,⁵⁶ kā arī otrs LPSR IeTK Liepājas pilsētas nodaļas priekšnieka vietnieks un reizē milicijas priekšnieks Matīss Botanikers.⁵⁷

Biogrāfiska izziņa: Matīss Botanikers dz. 27.01.1900. Liepājas apr. Vērgales pag., lauksaimnieks. Vairākkārt stājies tiesas priekšā, tā 1923. gada 2. maijā viņam piespriests 3 mēnešu cietumsods par zādzību, 1936. gada 23. aprīlī viņš notiesāts pēc SL 12., 71. pantiem ar spaidu darbiem uz četriem gadiem kopā ar 21 cilvēku, tajā skaitā Kristapu Alksni, Mirjamu Feitelbergu, Šabsi Glacmani, Mašu-Hod Hiršsoni, Zāru-Nachami Hiršsoni u.c., kā arī notiesāts ar 14 diennaktīm arestā vai Ls 100, – sodu par neatļautu ieroču glabāšanu. Ilgstoši pirms soda un pēc tā izciešanas atradies Politiskā policijas pārvaldes uzraudzībā.⁵⁸

Liepājas laikraksts "Kurzemes Vārds" savā rakstā "Latvijas ķirmjgraužiem sods apstiprināts" raksta, ka "Liepājas apgabaltiesa iztiesāja latviešu un žīdu komunistu prāvu, kurā figurēja 22 apsūdzētie. Latviešu komunisti vienotā frontē ar žīdu komunistiem bija cīnījušies pret savu dzimteni visiem spēkiem, līdz tos izņēma no apgrozības".⁵⁹ No krimināllietas materiāliem redzams, ka Botanikers KP organizācijā sastāvējis no 1934. gada, nolēmuši Vērgalē nodibināt KP šūniņu, Botanikers uzņēmies tās vadīšanu. No lietas redzams, ka Latvijas KP ir Komunistiskās internacionāles sastāvdaļa, viņas darbības rajons ir Latvija, KP mērķis ir ar visiem līdzekļiem, arī ieročiem rokās, grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu un tās vietā iedibināt komunistisku Padomju Latviju ar proletariāta diktatūru. Latvijas komunistiskā jaunatnes savienība ir LKP sastāvdaļa. Botanikers sevi par vainīgu neatzina, darbojies tikai LSD strādnieku partijā un Darba jaunatnē.⁶⁰ No soda izciešanas saskaņā ar Amnestijas likumu pirms termiņa atsvabināts.

Savu karjeru milicijā Baigajā gadā Botanikers sāk stājoties Liepājas 2. iecirkņa priekšnieka palīga amatā, kad 1940. gada augustā IeM Tautas milicijas Departamenta direktors F. Dukāts no amata atbrīvo Ž. Asari un viņa vietā ieceļ Botanikeru.⁶¹ Liepājas miliču īstā seja atspoguļota laikraksta "Kurzemes Vārds" rakstā "Krāšņā Liepājas miliču buķete",⁶² kas balstīts uz milicijā pamesta un vēlāk atrasta kopīga Liepājas čekas un Liepājas milicijas politdaļas ziņojuma LPSR IeTK. Komplektējot miliciju, rakstīts ziņojumā, miličiem neviens nejautāja par viņu kriminālo pagātni un tā viņu rindas komplektējās no zagļiem, huligāniem un žūpām. Liepājas milicija esot tuvu sabrukumam un zaudējusi liepājnieku acīs autoritāti. Liepājas milicis Indriķis Orbe sodīts trīs reizes par ielaušanās zādzībām, miliču inspektors Vainovskis un iecirkņa pilnvarotais Šterns par to, ka tie rīko prostitūtu apmeklējumus un iedzeršanas, visi miliči, sākot ar Botanikeru un kriminālās izmeklēšanas nodaļas priekšnieku Hramoļevu, esot lieli žūpas. Hramoļevs, esot partijas biedrs, piedzēries šaudījies uz ielas. Arī kaitniecības apkarošanas nodaļas priekšnieks Jurševics, pēdējais agrāk par zādzībām sēdējis 6 mēnešus. Čekisti visus miličus raksturo ne tikai kā tumšus cilvēkus un žūpas, bet arī kā politiski neuzticamus, dažus tur aizdomās par spiegošanu, no 100 miličiem čeka par uzticamiem tur tikai 30. Neuzticams skaitās arī Botanikers, jo ieteicis neapmeklēt politiskās stundas.  Laikraksts "Kurzemes Vārds" ziņo, ka komunisti pratuši arī iedzīvoties, jo pa lēto nopirkuši izvesto [deportēto] mantas, arī Botanikers, Viestura ielā 49.⁶⁴                          

Tiešie šāvēji, saskaņā ar rakstīto laikrakstā "Kurzemes Vārds" "Notverti "Zilā brīnuma" slepkavas", bija Liepājas pilsētas milicijas priekšnieka vietnieks, milicijas inspektors  Jāzeps Knipšis, kas kopā ar miličiem Kārli Fersteru, Kristapu Cēberu, Lūkinu un Vrobļevski šāva ieslodzītos, bet kameras viņiem atvēra dežurants Augusts Bertovskis,⁶⁵ kas upurus izsauca ārā pēc vārdiem.  Kā redzams no Latvijas Politiskās [policijas] pārvaldes kartotēkas, Kārlis Fersters, dzimis 1911. gada 9. jūnijā, kurpnieks, adrese Liepājā, Pļavu ielā 29, bijis šīs iestādes klients un atradies pārvaldes uzskaitē un uzraudzībā kā Latvijas valstij bīstama persona.⁶⁶

Kā redzams no vācu okupācijas laika arhīva dokumentiem, Liepājas izmeklēšanas cietumā ievietotas vai attiecīgā datumā atradušās sekojošas personas: Jāzeps Knipšis, dzimis 1907. gada 31. decembrī Alšvangā, adrese Liepājā, Vītolu ielā 27 dz. 6, reizē ar Pāvilu Zommeru dz. 1887. g. no Alsungas (partizāns un pagrīdnieks Imants Sudmalis, rakstot savu plašo ziņojumu par stāvokli Vācijas okupētajā Latvijā, piemin, ka Alsungā nošauts Zommers, kas slēpis bruņotu Liepājas milicijas darbinieku⁶⁷) 1941. gada 3. septembrī; Ludvigs Bertovskis, dzimis 1913. gada 11. septembrī Liepājā, adrese Liepājā, Kaktu ielā 8, 26. augustā; Jānis Lūkins, dzimis 1921. gada 24. janvārī adrese Liepājā, Karlīnes ielā 8 dz. 6, 16. septembrī; Ādolfs Dzintarnieks dzimis 1921. gada 26. februārī Liepājā, adrese Liepājā, Viestura ielā 4, 26. septembrī; Ernests Vrubļevskis, dzimis 1911. gada 30. oktobrī Ulmalē, adrese Liepājā, Kaktu ielā 12, 1. oktobrī.⁶⁸

Sakarā ar krimināllietas izmeklēšanu Latvijas Prokuratūra fiksējusi sekojošu personu liecības: Poļanskis kā liecinieks liecinājis, ka saticis [milici] Feldmani, kas tam teicis, ka viņš, Feldmanis, inspektors Knipšis un vēl četri miliči Cēbers, Festers, Vrubļevskis un Volkovskis saistīti ar nošaušanu "Zilā brīnuma" pagrabā. Knipšis esot slēpies, pēc tam [vāciešu] nošauts, Lūkins, [vāciešu] nošauts, dzīvs no upuriem palicis ārsts Kara ostas Jūras hospitālī vācietis Oldenburgs, arī Dzintarnieks, kas sākumā iestājies darbā milicijā, kriminālmeklēšanas nodaļā, bet sakarā ar neuzticību no darba atlaists, viņš piedalījies Liepājas aizstāvēšanas cīņās, bet 1941. gada 23. jūnijā viņu aizturēja, ielika kopā ar citiem kamerās. Milicijā papildus izbūvētas četras kameras. Lieciniece Ieva Kāna liecināja, ka viņas vīru Žani Kānu aizturēja milicijā. Liecinieks A. Gauše liecināja, ka viņa kamerā vācu laikā ieveda Volkonski, viņš teica, ka kopā ar citiem [miličiem] piedalījies aizturēto apšaušanā "Zilā brīnumā"⁶⁹. 

(Turpinājums sekos)

²⁷Piemēram, Kurzemes Vārds Nr. 12, 1941. gada 15. jūlijā.

²⁸Jansons R. LPSR drošības iestāžu darbība (1944-1956). (Ziņojumi starptautiskā ziunātniskajā konferencē Totalitārisma sabviedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī Liepājā). Autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstrures institūts, 2016, 282. lpp.

²⁹Valdības Vēstnesis Nr. 194. 1940. gada 27. augustā.

³⁰Strods H. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis. Latvijas Vēstnesis Nr. 64, 2002. gada 26. aprīlī. VK(b)P CK Politbiroja protokols Nr. 19/325 1940. gada 13. augustā. Arhīva atsauce: VSPVA F. 17, A. 3, L. l026, 160.-162. lpp.

³¹Valdības Vēstnesis Nr. 194. 1940. gada 27. augustā.

³²Strods H. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis. Latvijas Vēstnesis Nr. 64 2002. gada 26. aprīlī. VK(b)P CK politbiroja protokols Nr. 19/321, II daļa, 1940. gada 13. augustā. Arhīva atsauce: VSPVA F. 17, A. 3, L l026, 93.-94. lpp.

³³Valdības Vēstnesis Nr. 194. 1940. gada 27. augustā.

³⁴Valdības Vēstnesis Nr. 195. 1940. gada 28. augustā.

³⁵Alfona Novika biogrāfiju detalizēti skatīt pētījuma pēdējā nodaļā, ar Nr. 1.

³⁶PSRS IeTK pavēle Nr. 001072 1940. gada 30. augustā „Par Latvijas PSR IeTK organizēšanu” to dislocējot Rīgā.

³⁷PSRS TKP lēmums Nr. 2631-1204ps no 1940. gada 26. decembra. Nav zināms kāds cits PSRS TKP lēmums vai PSRS IeTK pavēle par LPSR IeTK finansēšanu 1940. gada otrajā pusgadā.

³⁸PSRS IeTK pavēle Nr. 001072 1940. gada 30. augustā „Par Latvijas PSR IeTK organizēšanu”. Šeit var izvērst plašu diskusiju, no kura datuma Noviks uzskatāms par LPSR iekšlietu tautas komisāru un kad viņš faktiski ieņēma savu amatu, stājās pie savu funkciju pildīšanas un parakstīja pirmo pavēli.

³⁹PSRS IeTK pavēle Nr. 1268 1940. gada 11. septembrī.

⁴⁰PSRS IeTK pavēle Nr. 2 1941. gada 2. janvārī.

⁴¹PSRS IeTK pavēle Nr. 1268 1940. gada 11. septembrī.

⁴²Semjona Šustina biogrāfiju detalizēti skatīt pētījuma pēdējā nodaļā, ar Nr. 2.

⁴³Лубянка. Сталин и Главное Управление Государственной Безопасности. 1937-1938. Москва: Фонд «Демократия», «Материк», 2006, стр. 233.VK(b)P CK politbiroja lēmums Nr. P25/120 no 03.02.1941.

⁴⁴PSRS APP dekrēts no 1941. gada 3. februāra.

⁴⁵Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 1941. gada 31. marts. 

⁴⁶Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 1941. gada 31. marts.

⁴⁷Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 1941. gada 31. marts.

⁴⁸Лубянка. Сталин и Главное Управление Государственной Безопасности. 1937-1938. Москва: Фонд «Демократия», «Материк», 2006, стр. 233.VK(b)P CK politbiroja lēmums Nr. P25/120 no 03.02.1941.

⁴⁹Лубянка. Сталин и Главное Управление Государственной Безопасности. 1937-1938. Москва: Фонд «Демократия», «Материк», 2006, стр. 235.

⁵⁰PSRS IeTK pavēle no 1941. gada 26. februāra.

⁵¹Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 1941. gada 31. marts.

⁵²Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 77, 1941. gada 2. aprīlis.

⁵³Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 82, 1941. gada 3. aprīlis.

⁵⁴Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 82, 1941. gada 3 aprīlis.

⁵⁵Par Stabrovski, iespējams iebraucēju no PSRS, neko tuvāk nav izdevies noskaidrot.

⁵⁶Par Šibanovu, iespējams iebraucēju no PSRS, neko tuvāk nav izdevies noskaidrot.

⁵⁷Kokurins A. „Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta galvenie darbības virzieni“. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 11. sējums, 149. lpp.

⁵⁸IeM Politiskās policijas pārvaldes kartotēka. NVA LVVA F. 3235, kartiņas Nr. 598, 599, 600, 601, 602, 603.

⁵⁹Kurzemes Vārds 1936. gada 10. oktobrī.

⁶⁰Liepājas apgabaltiesas kriminālnodaļas 1936. gada akts Nr. 35. NVA LVVA F. 1595, A. 1., L. 238, 4., 9., 19., 22., 25. lpp.

⁶¹Brīvā Zeme Nr. 173 1940. gada 2. augustā.

⁶²Kurzemes Vārds 1941. gada 2. augustā.

⁶³Kurzemes Vārds 1941. gada 2. augustā.

⁶⁴Kurzemes Vārds 1941. gada 25. jūlijā.

⁶⁵Kurzemes Vārds Nr. 12., 1941. gada 15. jūlijā.

⁶⁶IeM Politiskās pārvaldes kartotēka. NVA LVVA: F. 3235, 416. kartiņa.

⁶⁷Политика против истории.Дело партизана Кононова. Романов В. Е. (сост.). Москва: Вече, 2011, стр. 279.

⁶⁸Liepājas apgabaltiesas prokurora aktis. Liepājas izmeklēšanas cietumā ievietoto saraksti. Iesākti 1941. gada 4. jūlijā, pabeigti 1944. gada 20. jūlijā. NVA LVVA: F.1597, A. 9, L. 1., 14., 24., 29., 36., 39., 43., 66. lpp.

⁶⁹Lēmuma apliecināts noraksts no Latvijas Prokuratūras krimināllietas Nr. 81201288. Pievienots Novika krimināllietai – 26. sējuma 141.-143. lpp. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 31, 141.-143. lpp.