Ceļš līdz liepājnieku vārdnīcas 400 lappušu biezajam „ķieģelītim” nav bijis viegls – grāmatas sastādītājam Viljaram Toomam – nācies sastapties ar skepsi, izvairīšanos, atteikumiem.

Kurš no jums – Viljars vai jūs, Zigrīda (Tooma), esat autors idejai par "Liepājnieku biogrāfisko vārdnīcu"? Kad šī ideja radās?

Ideja Viljaram radās pēc tam, kad viņš pārcēlās uz dzīvi Liepājā, tas bija 2002.gadā. Uz to brīdi viņš jau bija pabeidzis Vidusvidzemnieku vārdnīcu, kas klajā nāca gadu vēlāk – 2003.gadā, un gribēja darīt kaut ko līdzīgu Liepājā. Pamazām – no laikrakstiem, enciklopēdijām – sāka vākt materiālus. Pēc pieciem gadiem – 2007.gadā, kad jau bija uzkrāts ievērojams daudzums informācijas, sākām meklēt atbalstu, lai varētu izdot grāmatu.

Pie kā vispirms devāties ar savu ideju?

Protams, uz pašvaldību! Cēsu pašvaldība taču jau bija atbalstījusi Vidusvidzemnieku vārdnīcas izdošanu. Viljaram pat nebija jāgādā ne par literāro, ne tehnisko korektoru, viņš tikai atdeva gatavo manuskriptu izdevējam – biedrībai „Harmonija” (līdzīga Liepājas „Helikonam”).

Cerējām, ka arī Liepājas dome būs atsaucīga. Tomēr tā nenotika, mūsu ideju „izbrāķēja”. Vispirms gan uz domi devos, lai savāktu ziņas par bijušajiem Liepājas pilsētas izpildkomitejas vadītājiem, bet mani ieveda sēžu zālē, un parādīja fotogrāfijas pie sienas! Tad gāju uz arhīvu, kur man pateica, ka domē ir absolūti viss par visiem izpildkomitejas priekšsēdētājiem, sākot no 1970.gada. Gāju pie domes sabiedrisko attiecību speciālista Aigara Štāla un lūdzu – kad es varētu atnākt, paskatīties kaut ko. „Ai, man tagad nav laika, piezvanīšu, kad kaut ko sameklēšu...” Otrreiz aizejot, saņēmu tādu pašu atbildi. Trešo reizi aizgāju, lai pateiktu: „Paldies, man vairs nevajag!”.

Kurp vēl devāties, kam lūdzāt palīdzību?

Otra iestāde bija muzejs, jo bez muzeja nu nekādi iztikt nevarēja. Bet, kad sastādītājs – un to es uzzināju tikai nesen – bija aizgājis pie muzeja galvenā fondu glabātāja Jāņa Gintnera, viņš pat nebija aicinājis ienākt kabinetā. Pie durvīm mazliet parunājušies, un ar to viss beidzies. Kad aizgājis uz iepriekš pieteiktu vizīti pie muzeja direktores, no sētnieces uzzinājis, ka viņa aizbraukusi...

Kultūras pārvalde. Nezinu, kuram tur bija lūgta palīdzība, lai savāktu tautas daiļamata meistaru biogrāfijas, bet atbilde bijusi: kāpēc man par velti vajadzētu strādāt? Jo Viljars, lūk, ar to pelnot, esot saņēmis honorāru no Tildes interneta portāla letonika.lv. Jā, simts latus, kad ievietoja tur savu pirmo enciklopēdisko vārdnīcu par Vidusvidzemniekiem un nepabeigto liepājnieku vārdnīcu! Vēlāk letonika jau vairs savas saistības nepildīja.

Palīdzību solīja arī „Kurzemes Vārda” redaktors, kuru lūdzām konsultēt par Liepājas sportistiem, lūdzām ievietot sludinājumu, ka top šāda grāmata un ka aicinām sūtīt ziņas par liepājniekiem, kuriem šajā grāmatā vajadzētu būt, vai arī publicēt sarakstu ar cilvēkiem, par kuriem trūkst datu. Diemžēl nekādu palīdzību toreiz nesaņēmām. Vienīgais, ko redaktors otrā dienā publicēja – prātojumus par kritērijiem, ko vajadzētu iekļaut vārdnīcā, ko ne.

Valdim Skujiņam lūdzu paskatīties un pārbaudīt ziņas par Liepājas popmūziķiem, paskatījās, bet solītos labojumus redzēju vienīgi paša šķirklī.

Līdz pat šim laikam neesmu sagaidījusi Ilanas Ivanovas solītos datus par viņu pašu, tēvu Dāvidu Zivconu un māti Heniju Zivconi.

To gan gribu uzsvērt, ka nekāda naida man pret šiem cilvēkiem nav!

Portāla komentētāji pārmet, ka neesat iesaistījuši Kurzemes Humanitāro institūtu, tad rezultāts būtu labāks...

Kļūdu noteikti būtu mazāk! Bet varu apliecināt, ka vismaz reizes trīs esam mēģinājuši to darīt. Jau pašā sākumā, 2007.gadā, tika runāts ar Lāma kungu, taču nevarējām pat piedabūt, lai viņš pats savu šķirkli izlasa! Tā nu par izdevēju kļuva biedrība „Optimistu pulks”.

Kāpēc tomēr stingri pastāvējāt uz to, ka grāmatai jābūt – daudzi vēl tagad uzskata, ka būtu pieticis ar digitālo versiju?

Jā, arī Gunārs Silakaktiņs tā domāja, bet tagad savas domas ir mainījis, daudz mums palīdzēja, un manuprāt ir priecīgs par grāmatu!

Viljars uzskatīja, ka grāmatai ir jābūt, un arī es tā domāju. Protams, vajadzīga arī digitālā versija, lai vārdnīcu būtu iespējams papildināt.

Lai arī jums nācās sastapties ar šķēršļiem, bet bija taču arī atsaucīgi cilvēki un iestādes?

Jā, ļoti atsaucīga bija Dzimtsarakstu nodaļa, kad vajadzēja precizēt ziņas par daudziem mirušajiem liepājniekiem. Tāpat Kapsētu pārvalde, kas tam pašam Liepājas savādniekam Ronim noskaidroja gan vārdu, gan dzīves datus. Neatteica pat, ja nācās uzdot pavisam dumjus jautājumus! Piemēram, par mūziķi Frici Spingu. Vienā „Liepājas kalendārā” par viņu teikts, ka komponējis solodziesmas, bijis Liepājas operas kormeistars, draudzējies ar Alfrēdu Kalniņu, bet tad pēkšņi viņš pazūd, un nav vairs nekādu ziņu.

Sameklēju skolotāju Elvīru Spingu – varbūt viņa kaut ko zina par savu uzvārda brāli. Jā, pirms 15 gadiem esot meklējusi un atradusi viņa sievu, kurai, starp citu, arī vārds Elvīra un kurai bijusi kaut kāda saistība ar Kuldīgu. Zvanu uz Kapsētu pārvaldi, un stāstu visu, ko zinu. Labi, man saka, ja Spinga ir apglabāts Liepājā, sameklēsim! Paralēli internetā meklēju, vai nav kas par Spingu saistībā ar Kuldīgu, un arī atradu lielu rakstu ar visu fotogrāfiju, kurā bija teikts, ka Fricis Spinga no 1932.gada strādājis Kuldīgas mūzikas skolā, un par pretošanos okupācijas varai 1942.gadā nošauts. Saprotams, ka Liepājas Kapsētu pārvalde neko par viņu nevarēja atrast.

Diemžēl tā arī nav izdevies atrast liepājnieka, mūziķa Gunāra Gūžas dzīves datus.

Pateicoties Lāsmai Ģibietei, kura Austrālijas un Amerikas latviešu laikrakstos publicēja rakstu par to, ka top šāda vārdnīca, mēs saņēmām pilnīgi visus datus par ārzemēs nonākušajiem liepājniekiem, tostarp par Frici Kuģi, vienu no „Brāļiem Laiveniekiem”.

Vārdnīcas sagatavošanā izmantoti ļoti dažādi avoti, un tas ļāvis atrast visai neparastus liepājniekus...

Viens tāds avots bija cariskās Krievijas laikā izdotā „Krievijas ebreju enciklopēdija” trīs sējumos, ko mums iedeva Ebreju biedrība. Tur atradām vairākus interesantus Liepājā dzimušus cilvēkus, piemēram, Līnu Šternu – pirmo sievieti – profesori Ženēvas universitātē, Dienvidāfrikas „briljantu karali”, uzņēmēju Hariju Lurjē, Maskavas šaha čempionu un citus.

Tāpat izmantojām Lietuvas enciklopēdiju, par vācbaltiešiem daudz interesanta materiāla saņēmām no Liepājas vācu – latviešu tikšanās centra vadītājas Taisijas Hristoļubovas.

Viljara un savā vārdā gribu pateikt paldies visiem konsultantiem, visiem, kas palīdzēja, lai grāmata tomēr būtu! Un aicinu visus, kam ir zināms par liepājniekiem, kuri nav, bet kuriem vajadzētu būt šajā grāmatā – sūtiet informāciju portālam irliepaja.lv uz e-pasta adresi info@irliepaja.lv! Rakstiet arī tad, ja pamanītas kļūdas vai neprecizitātes, tās visas labosim, kad grāmata tiks publicēta digitālā formātā portālā irliepaja.lv.

Savukārt pilsētas un augstskolu bibliotēku vadītāji, kuri vēlas, lai „Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca” būtu pieejama arī viņu bibliotēkās, lūdzu, aizejiet uz tūrisma firmu „Līgo”, Graudu ielā 34, un jums to iedos!

Citiem interesentiem zināšanai – no nākamās nedēļas „Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca” būs nopērkama Rozes grāmatnīcā, Vītolu ielā 1, Liepājā.