Pēc Pilsonības un migrācija slietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 539 Edgari, 83 Danas, 34 Dani un 31 Danute. Vārda dienā sveicam Edgaru Silacērpu.

Pastāstiet nedaudz par sevi un savu ikdienu!
Ikdienas man nav – katra diena savādāka, darbiem, kurus veicu, ir kopēja specifika, taču rutīnu tā nepieļauj.

Kur jūs gūstat iedvesmu?
Dabā un cilvēkos, kas man apkārt. Arī citu veiktajos un labi padarītos darbos.

Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos?
Bērnudārzs – liela kluba skatuve (Kazdangā), kur līdz vidum no aizskatuvijas ir jāiet ilgi, ilgi.

Tā bija tautas dziesma par kumeliņiem.

Pastāstiet kādu atgadījumu no muzicēšanas pieredzes, kas īpaši palicis prātā!
Astoņdesmito gadu beigas. Tautas mūziķa Eduarda Rozenštrauha slavas laiks. Viņa koncerti pārpildīti. Es tolaik spēlēju kārtīgā rokbendā, koncertprogrammā mums bija "smaga un skaļa". Mums bija pašiem laba skaņu aparatūra tiem laikiem – nu tad – kādas Kurzemes pilsētas koncertrīkotāji "nolīga" mūs skaņu iekārtas uzstādīšanai vietējā plašajā estrādē Eduarda Rozenštrauha koncerta tehniskajai nodrošināšanai. Ierodamies stundas piecas pirms koncerta, kraujam savas kastes un brīnāmies – estrāde pilna ar cilvēkiem – tantuki jau rīta pusē aizņēmuši vietas tuvāk skatuvei un pacietīgi gaida. Mēs darām savu lietu, tantuki skatās, pa brīžam arī šo to ar runīgākajām pārspriežam – nu – tur par matu garumu, saplēstajiem džinsiem – bet viss notiek tā mīļi, jo vienojamies, ka katrai paaudzei sava mūzika, un labi vien ir.

Saliekam savas kastes, bungas, ģitārkombjus, mikrofonus, līdz koncertam stunda, tad pusstunda, jūtam – tāda nervozitāte rīkotāju sejās. Estrāde pilna – tā līdz šim neesot bijis, tūkstoši trīs minimums. Eduardam Rozenštrauham ar visu komandu sen jau jābūt – taču nav un nav. Mobilie telefoni tolaik vēl sapņos nerādījās – sakari "pa drātīm" – sazvanīt kādu Rīgā varēja tikai caur tālsarunu pieteikumu. Taču kaut kādā veidā rīkotājiem izdevās uzzināt, ka – tiešām – E. Rozenštrauhs ir aizbraucis ar komandu uz koncertu – tikai uz Latgales pusi. Vēlāk atklājās – ka menedžeri bija saputrojušies meistarībā un saorganizējuši divus koncertus vienlaicīgi pretējās Latvijas malās.

Bet mūsu estrādes vadītājiem jau bāls vaigs. Vēl cerība, ka atbrauks vēlāk un viņiem radās ģeniāla doma – kamēr varbūt tomēr brīnumi notiek, mēs varētu kaut ko nospēlēt, izklaidēt sanākušos vai – šodienas terminoloģijā runājot – būt par E. Rozenštrauha koncerta iesildītājgrupu.
Nu ko – mums ģitāras bija līdzi – tērpi arī – karam ķēdes ap kaklu, aujam zābakus un lecam ārā uz skatuves – pusotru stundu no sirds izspēlējāmies, izkaucinājām ģitāras, bungu solo un pa vidu arī kāda liriskāka balādīte. Estrāde pilna – tiem laikiem – ļoti daudz ļaužu – rādām visu, ko varam. Vienīgi publika mums neparasta, vecāka gadagājuma vīri un sievas, bērni ar pļavu puķēm rokās. Bet – klausītāji neko – pacietīgi vēroja mūs – un pat ļoti normāli reaģēja – plaukstas ritmā sita un jaunākie skatuves priekšā galvas kratīja – tas toreiz bija ļoti neparasti un izaicinoši padomju vidē audzinātam koncertapmeklētājam. Jo galu galā – viņiemm tā bija savdabīga priekšspēle galvenajam notikumam – E. Rozenštrauha uznācienam.

Kārtējā ģitāras solo laikā, mani skatuves malā pasauca estrādes vadītāji – un palūdza, vai nevaram kādu Rozenštrauha dziesmu nospēlēt – mākslinieka tiešām nebūs... Saku: vienu zinu – par meiteni ar zilo lakatiņu.

Beidzam savu uzstāšanos – publika mīļi aplaudē, sarosās, nu tagad tikai pa īstam viss sāksies – un tad skatuves vidū iznāk sadrūmis estrādes vadītājs un paziņo – koncerta galvenā daļa nenotiks. Kapa klusums – var dzirdēt sienāžus tuvējā pļavā. Šodien tādā situācijā noteikti būtu tūkstošgalvīga pūļa dusmu izvirdums, bet padomju laikā cilvēki publiskas dusmas "rija uz iekšu" – paturēja sevī.

Mēs – matainie – pēc vadītāja izmisīga lūguma līganā balsī dziesmu par zilo lakatiņu uzsākam – publika pieceļas kājās, tantuki dzied līdzi un, kad dziesma izskanēja, paklausīgi devās uz izejām.

Nezinu, kā rīkotāji tika galā ar pārdoto biļešu naudas atgriešanu, savu reputāciju, taču mums – rokeriem – šis pasākums izvērtās par negaidītu koncertu ar vislielāko apmeklētāju skaitu.

Nu tad ilgus gadus, kad mūziķi savstarpēji dalījās atmiņās par izpārdotiem koncertiem padomju laikos, arī es piedalījos sarunās ar savu trumpi – tad un tad, tur un tur manas grupas koncertā bija trīsarpus tūkstoši cilvēki, spēlējām savas smagās dziesmas un uz skatuves bijām tikai pieci. To, ka pie visa vainīgs bija tautas mākslinieks Eduards Rozenštrauhs – to tā kautrīgi noklusēju. Nu tagad, vecuma galā, noveļu šo mānīšanās akmeni no sirds – lai nespiež. Palika vieglāk.

Vai jums ir kāda autoritāte, cilvēks, kuru ļoti cienāt vai no kura esat daudz mācījies?
Autoritāšu ir daudz – un tie meistari ar lielo burtu savās jomās – vienalga, vai tas mūziķis, mākslinieks, dzejnieks, bet arī – galdnieks, grāmatvede vai klientu menedžere. Zinu un kopā esmu ar cilvēkiem, no kuriem tikai spēt mācīties, mācīties un mācīties.

Kura ir jūsu mīļākā dziesma?
Mīļāko dziesmu saraksts ir bezgalīgs. Savulaik, strādājot tolaik rokenrola Radio Liepāja – saklausījos tik daudz labas mūzikas, ka pietiks un atliks visam mūžam.

Kāds ir īsts liepājnieks?
Dzīvojam uz salas, starp ezeru un jūru, kurus ierobežo kanāli ar cietokšņu drupām.

Bija man tāda dziesma – te ir tā vieta, kur saule vakarā Latvijai ardievas māj…

Mēs esam citādāki – taču kaut vai "pasaules elpas" dēļ, ko gadsimtiem ilgi jūras ceļi ir devuši – mēs neesam sevī noslēgušies īpatņi – savu "citādumu" cienot – arī citu "citādumu" uzskatām par absolūtu un neaizskaramu vērtību.

Kura ir jūsu iemīļotākā Liepājas vieta?
Tramvajs Rīgas ielā, Palmu ielas ķieģeļbruģis.

Ja būtu iespēja tūlīt kaut kur aizceļot, kurp jūs dotos un ko ņemtu līdzi?
Ar motociklu vai ko līdzīgu (nav man tāda...) siltā vasaras rītā pa nepazīstamām meža takām, līdzi paņemot kādu GPS ierīci.

Kādas ir raksturīgākās pavasara sajūtas?
Zeme mostas – un tās smarža.

Kas pēdējā laikā ir patīkami pārsteidzis?
Pirmais stārķis, kuru šogad redzēju kādā salnas pielietā pļavā, sērīgi skatījās uz divām dzērvēm, kas viena otru jau bija atradušas. Pēc dažām stundām, kad pa to pašu ceļu atgriezos – stārķi jau bija vairāki – tas nozīmē – viss notiek – pavasaris ir nenovēršams.

Jūsu novēlējums visiem, kam šodien ir svētki!
Paliec sveika – ziema, esi sveicināts – pavasari!