Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca vēsta, ka vēsturniekam un vienkārši interesantam, erudītam un jaukam cilvēkam Gunāram Silakaktiņam šodien, 25.novembrī, aprit pusapaļa jubileja – 65.

Mēs zinām, ka pie jubilāra svinību galda skanēs "Gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ...” vai "Skaists bij’ tas jaunības laiks...” vai "Zārks pa straumi lejup kratās...”, vai kāda cita latviešu galda ziņģe, bet bez dziedāšanas šis notikums nepaies.

Sarmīte Pujēna: "Gunāru atceros vēl no tik seniem laikiem, kā Dzidras Zeļenko valdīšanas laiks Liepājas muzejā, un jau tolaik dziedāšana bija visu neoficiālo svinību programmas neatņemama sastāvdaļa. Protams, Gunāram tajā aktīvi piedaloties. Gadi tik tiešām paskrējuši nemanot, bet mums, bijušajiem muzejniekiem, labi zināms, ka gadi nav šķērslis! Tāpēc sveicam un gaidām jaunas radošas un, kā allaž, tēmu ziņā daudzpusīgas izpausmes mūsu kopīgajā garabērnā – irliepaja.lv!”

Kaspars Migla: "Gunāram kā vēsturniekam piemīt apbrīnojama spēja redzēt visu dažādās kopsakarībās un kontekstos. Viņš katru vietu un lietu redz pagātnē, tagadnē un, bez šaubām, arī nākotnē. Tāpēc novēlu tev apskatīt pēc iespējas vairāk, un spēt ielūkoties arī tajās vietās un tajos laikos, kas nav lemti parastam gidam.”

Ivars Kesenfelds: "Gunāru pazīstu jau vairāk nekā gadus divdesmit. Viņš ir fenomenāls cilvēks ar interesantu skatu uz pasauli un lietu kārtību tajā. Man patīk, ka Gunārs parasti sauc lietas savos īstajos vārdos un ne vienmēr piebalso it kā pareizam sabiedrības vairākumam. Pateicoties viņam, esmu dziļāk ieskatījies lietās un procesos, kuriem sanāk nepievērsu tik lielu uzmanību. Uzskatu, Gunāru par savu, ja tā var teikt, darbaudzinātāju jautājumos, kas skar kultūrvēsturisko vidi un tās harmonisku sakārtošanu. Lai arī ir lietas, par kurām mums nesakrīt viedokļi, uzskatu Gunāru par īstu draugu, un ar to lepojos.

Novēlu viņam veselību un izdot savu grāmatu “Silakaktiņa stāsti".

P.S.
Jau pieminētā Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca vēsta, ka Gunārs Silakaktiņš dzimis 25.novembrī 1949.gadā Skaistkalnē. Sieva Gunda, bibliotekāre, ģimenē pieci bērni. 1969.gadā absolvējis Skaistkalnes vidusskolu, 1982.gadā Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti. Bijis Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, no 1976.gada pārcēlies uz dzīvi Liepājā. Līdz 1982.gadam strādājis par Liepājas vēstures un mākslas muzeja vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un mākslas nodaļas vadītāju. No 1982. līdz 1992.gadam bijis podnieks un kamīnu mūrētājs Liepājas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā (BUB). No 1992.gada oktobra līdz 2009.gada maijam – Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) Liepājas pilsētas galvenais valsts inspektors. Populārs gids, ekskursiju vadītājs. Sastādījis “Ceļvedi pa Liepājas Karostu” (izdots 2004.gadā, papildināts 2008. un 2010.gadā, latviešu, vācu, angļu un krievu valodā). Rakstījis Liepājas presē par kultūras pieminekļiem, Liepājas vēsturi. Kolekcionē un labo mehāniskos pulksteņus, vasarās ar ģimeni ar velosipēdiem un auto apceļo Latviju. “Gada liepājnieks 2009” nominācijā “Brīvprātīgā sabiedriskā darbība”.