Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sērijas turpinājumā – Liepājas mediķu zvaigznājs, šoreiz tā spožākā zvaigzne ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs.

(7.turpinājums)

6.1. Liepājas medicīnas zvaigznāja spožākā zvaigzne
Fricis Nikolajs Zandbergs – šis vārds Latvijas medicīnas vēsturē komentārus neprasa. Ārsts, kuru atceras un kura vārdu ar cieņu piemin vēl aizvien, pat vairāk nekā pusgadsimtu pēc viņa aiziešanas Mūžībā. Ārsts no Dieva žēlastības. Liepājas medicīnas leģenda, ķirurģijas korifejs, jauno mediķu Skolotājs, slimnieku visiemīļotākais dakteris – tā īsumā varētu raksturot Frici Nikolaju Zandbergu.

Lai kāda viņa darbības laikā bija Latvijā pastāvošā politiskā iekārta, šis ārsts bija viens no retajiem, kuram par darbu pateicās un visaugstāko apbalvojumu piešķīra gan Latvijas pirmās brīvvalsts, gan arī padomju Latvijas vadošās amatpersonas.

Ilggadējais slimnīcas galvenais ķirurgs un 3.Ķirurģijas nodaļas vadītājs Fricis Nikolajs Zandbergs Liepājas slimnīcā nostrādāja 38 gadus līdz pat pēdējai savas dzīves dienai.

Augstākā klase
Friča Nikolaja Zandberga spožo talantu vairākās medicīnas disciplīnās vairāk nekā 50 gadus pēc viņa nāves vēl aizvien nebeidz apbrīnot un paust sajūsmas pilnus vārdus vecākās paaudzes medicīnas darbinieki un arī daktera toreizējie pacienti. Jāpiebilst, ka laikā, kad Fricis Nikolajs Zandbergs praktizēja, ķirurgs pats savu slimnieku izveda cauri visiem ārstniecības posmiem – diagnostikai, operācijai un pēcoperācijas periodam, turklāt veiksmīgi to varēja izdarīt, paļaujoties vienīgi uz savu gudrību, praksi un darba pieredzi.

Nebija ne gastroskopu, ne ultrasonoskopu, ne kompjūtertomogrāfu, kas tik ļoti atvieglo ķirurgu darbu mūsdienās. Operācijas tika izdarītas lokālā vai maskas narkozē, anesteziologu kā speciālistu līdz 20. gadsimta 60. gadiem nebija vispār. Anestēziju slimniekam deva medicīnas māsa. Izcilas palīdzes operāciju zālē dakterim Zandbergam bija māsas Anna Jansone, Irma Geislere un Alma Blūma.

Arī pēcoperācijas intensīvās terapijas iespējas bija minimālas. Pat „vecās” slimnīcas pēdējos pastāvēšanas gados tur bija tikai viena palāta ar trim pēcoperāciju gultasvietām.

Friča Nikolaja Zandberga laikabiedrs un skolnieks ķirurģijas disciplīnā, nu jau Mūžības ceļos aizgājušais Helmuts Klēšmits kādā sarunā uzsvēra, ka viņa Skolotājs bija pārāks par visiem toreiz Liepājā praktizējošajiem ķirurgiem gan darbā, gan sadzīvē. Arī cits viņa skolnieks un sekotājs, Liepājā 50 gadus praktizējušais ķirurgs Bruno Grasis toreiz kolēģa teiktajam pievienojās, piebilstot:

„Esmu redzējis daudzus slavenus ķirurgus gan Latvijā, gan Maskavā, gan Sanktpēterburgā un Kijevā un varu salīdzināt viņu spējas atsevišķās ķirurģijas disciplīnās, kur viņi spīdēja kā zvaigznes. Fricis Nikolajs Zandbergs bija zvaigznājs, kur katra zvaigzne mirdzēja spoži, viņš katrā ķirurģijas nozarē bija augstākās klases speciālists.”

Visas sfēras Fricis Nikolajs Zandbergs pārzināja vienlīdz perfekti: vai tās būtu sieviešu slimības, jo pēc savas pamatprofesijas viņš bija ginekologs, vai traumatoloģija, vai abdominālā, vai LOR ķirurģija. Fricis Nikolajs Zandbergs operēja nesteidzīgi, neizdarot nevienu lieku kustību, lai nepastiprinātu slimnieka ciešanas, jo tolaik katra operācija bija saistīta ar stiprām sāpēm. Piemēram, kuņģa rezekciju viņš veica 45 minūtēs.

Pēc Otrā pasaules kara, kad Liepājas slimnīcas sieviešu un vīriešu Ķirurģijas nodaļās 25 gultas tika atvēlētas onkoloģiskajiem pacientiem, arī viņu ķirurģisko ārstēšanu veica galvenā ķirurga Zandberga tiešā pārraudzībā.

„Saprotams, ar šādu pieredzi, dabas dotu talantu, zināšanām un prasmēm Fricis Nikolajs Zandbergs bija arī to laiku izcilākais onkologs šā vārda plašākajā nozīmē, jo labi pārzinājis ne tikai galvenās onkoloģisko operāciju nianses, bet arī apstarošanas metodes un indikācijas,” – tā grāmatā „Onkoloģijas pusgadsimts Liepājā. Īss atskats novada medicīnas vēsturiskajos notikumos” ārstu raksturo Dace un Māris Baltiņi.

Savukārt ilggadējs slimnīcas galvenais ārsts ķirurgs Gunārs Valters kādā no sarunām atcerējās, ka klīniski anatomiskajās konferencēs Fricim Nikolajam Zandbergam vienmēr laimējies atrast kādu knifu un parasti viņa hipotēzes arī apstiprinājušās. „Vienīgā lieta, kas viņam sagādāja raizes un galvassāpes, bija slimības vēsturu rakstīšana,” pauda Gunārs Valters.

Lai gūtu tik lielu meistarību, nepietiek ar Dieva dotu talantu un universitātes diplomu vien. Fricis Nikolajs Zandbergs to labi apzinājās un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā regulāri brauca skoloties uz Rietumvalstu klīnikām, kur novēroto ar panākumiem ieviesa savā ķirurga praksē. Pagājušā gadsimta 30. gados viņš intensīvi stažējies, kā arī apmeklējis starptautiskus ķirurgu kongresus Berlīnē, Hamburgā, Heidelbergā, Vīnē, Parīzē, Grenoblē, Nicā. Viena no zināmākajām ārzemēs nolūkotajām lietām, ko Fricis Nikolajs Zandbergs ieviesa Liepājas slimnīcā, bija stikla sienas un griesti operāciju zālē, ko apskalo vēss krāna ūdens. Tā čalošana nomierinoši iedarbojās gan uz slimnieku, gan strādājošajiem ārstiem.

Nikolajs no Nikolaja ielas
Dakteris Zandbergs ilgus gadus dzīvoja samērā netālu no Liepājas slimnīcas Nikolaja ielā 13 (tagad Republikas iela). Mājas bija miera osta. Tur viņu vienmēr sagaidīja un uzklausīja dzīvesbiedre Nadežda (dzimusi Surupova), ar kuru saskanīgā laulībā dakteris nodzīvojis ilgus gadus. Nadjai, kā visi viņu dēvēja, arī bija medicīniskā izglītība, taču pēc laulībām viņa savu dzīvi veltīja dzīvesbiedram.

Smalki pārzinādama ārsta profesijas specifiku, tās smagumu, un vēlēdama vīram visu labāko, viņa dakteri lutināja. Būdama laba saimniece, Nadja gatavoja lieliskus ēdienus un noteica daktera dzīves ritmu ārpus slimnīcas sienām līdz pat niansēm. Abi svētdienas rītos gāja uz pareizticīgo baznīcu Bāriņu ielā, kur Nadja dziedājusi korī, un dažkārt apmeklēja arī koncertus un teātri.

Fricis Nikolajs Zandbergs savu dzīvesbiedri ļoti respektēja. Dažreiz pat atgadījies, ka viņam Nadjas klātbūtnē bija nedaudz jāizliekas un par katru cenu jānoslēpj savi netikumi. Vislielākais no tiem bijis smēķēšana. Uzsmēķēt dakteris varēja atļauties tikai slimnīcā, turklāt viņam pat nav bijis pašam savu cigarešu. Tādos brīžos „palīdzīgu roku” sniedza vai nu kāds kolēģis, vai arī slimnieks. Vienreiz šī vājība gan nākusi atklātībā, kad Nadja pati ārstējusies slimnīcā un viņai netīšām izpļāpājusies kāda medmāsa.

Kā ikvienam praktizējošam ķirurgam arī Fricim Nikolajam Zandbergam pāris brīvu stundu bija liela greznība. Kad dakteris ar kolēģiem retu reizi ticis ārpus slimnīcas sienām, viņam patika uzdzīvot. Turklāt priecāties viņš pratis ar vērienu. Sekas dažkārt bija pavisam „nopietnas” – ar taukiem nosmērētas uzvalka bikses vai ar vīnu apliets mētelis. Tādās reizēs Fricis Nikolajs Zandbergs ar citu iejūtīgu kolēģu palīdzību glābis, kas vēl glābjams, taču bez kārtīga rājiena no Nadjas, vienalga, cauri nav ticis. „Kā tu, cienījams ārsts, vari tā ālēties?” viņa pēc kādas balles esot pārmetusi.

Kā sarunās norādījuši laikabiedri – ārsti Zoja Sevastjanova, Helmuts Klēšmits, Gunārs Valters, Bruno Grasis un māsas Austra Valtere, Ausma Blikerte – ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs no Nikolaja ielas bijis vienkāršs, izpalīdzīgs, ļoti sirsnīgs un patiess gan darbā, gan sadzīvē.

„Tuvojies ar laipnību un mīlestību cilvēka dvēselei, un tā pati atvērsies tavā priekšā,” šo rakstnieka Ļeva Tolstoja pausto atziņu dakteris strikti ievērojis gan attiecībā pret slimniekiem, gan kolēģiem.

Arī nesen Mūžībā aizgājusī medicīnas māsa Olga Ozoliņa-Hūna ārstu atcerējās kā klusu, iejūtīgu, mierīgu, smalkjūtīgu un ļoti solīdu cilvēku, kurš nekad nav atļāvies kādam uzkliegt. „Dakterim iemīļots teiciens bija – pieklājības nekad nav par daudz,” pensionētā māsa stāstīja kādā mūsu tikšanās reizē.
 
Īpaša draudzība ar īpašu kolēģi
Sena draudzība, kā arī kopīgs darbs, Frici Nikolaju Zandbergu vienojis ar viņa studiju biedri, ārsti Emīliju Cenu, kura no 1926.gada Liepājas slimnīcā strādāja par sieviešu slimību ārsti, bet vēlāk par bērnu ķirurģi un Bērnu ķirurģijas nodaļas vadītāju. Emīliju Cenu var raksturot kā izcilu diagnostiķi, kura vienmēr ievērojusi slavenā 18.gadsimta holandiešu ārsta van Svitena tēzi: Qui bene diagnoscit, bene curat*).

Arī Emīlija Cena bija Skolotāja. Viens no viņas skolniekiem ir savā laikā iecienītais bērnu ķirurgs Jevgeņijs Bogomolovs, kurš 1952.gadā absolvēja Ļeņingradas Medicīnas institūtu, bet uz Liepāju pārcēlās strādāt 1956.gada janvāra beigās.

Apgaitās ārsti Zandbergs un Cena vienmēr turējušies kopā, arī pusdienu pauzē dakteris Zandbergs devies paēst tieši uz Bērnu ķirurģijas nodaļu, kur viņam bija atstātas Nadjas gatavotās pusdienas. Savukārt darba dienas beigās abi kolēģi satikās pie slimnīcas izejas un kopā devušies mājup, jo daktere Cena dzīvoja Avotu ielā – netālu no Nikolaja ielas.

Fricis Nikolajs Zandbergs viņu mīļi dēvējis par Mīcīti, bet viņa savu kolēģi vienkārši par Frici, lai gan pārējie kolēģi un draugi dakteri Zandbergu dēvēja tikai un vienīgi par Nikolaju. Arī vājības abiem bija kopīgas – ārsti smēķēja stipras cigaretes, no kuru dūmiem Emīlijas Cenas kabineta aizkari sen bija zaudējuši savu dabīgo krāsu, un dzēra stipru kafiju vai tēju. Savukārt ar dažām dakterei Cenai piemitušajām „sievišķīgajām kaprīzēm” slimnīcas galvenais ķirurgs itin labi pratis tikt galā. Šad un tad Emīlija Cena savam kolēģim teikusi: „Frici, man šodien negribas strādāt! Iesim mājās!”, uz ko viņš neapjuka, bet gan prata pārliecināt, ka jāstrādā vien būs.
    
Zīmes vēstī nelaimi

Lielākā nelaime Friča Nikolaja Zandberga dzīvē bija viņa dzīvesbiedres smagā slimība un aiziešana Mūžībā. Nadežda pagājušā gadsimta 50.gadu beigās saslima ar barības vada vēzi. Pati būdama mediķe, Nadja slimības nopietnību skaidri apzinājās, taču, nevēlēdamās satraukt dzīvesbiedru, no viņa slimību tās sākuma posmā centusies slēpt.

Nadju operēja turpat, Liepājas slimnīcā, no Rīgas atbraukušie profesori. Operācijā Fricis Nikolajs Zandbergs nepiedalījās, taču visu laiku bija turpat, tuvumā. Operācijas laikā, kā atcerējās māsa Austra Valtere, dakteris sēdējis pārsiešanas istabā un nepārtraukti smēķējis, ik pa brīdim palūgdams kādu „drapīti” sirdij. Vienreiz, sniedzot krūzīti ar zālēm, māsiņai tā netīšām izkritusi no rokām un saplīsusi. Abi ar dakteri saskatījušies, jutuši, ka tas nav uz labu. Fricis Nikolajs Zandbergs vispār bijis stipri māņticīgs cilvēks. Nelaimīgais atgadījums ar krūzīti patiešām bija nelaimes priekšvēstnesis – operāciju Nadja izturēja, taču pēc tās vairs neatlaba un 1959.gada agrā pavasarī aizgāja Mūžībā.

Infektoloģe Zoja Sevastjanova atcerējās Zandberga kundzes bēres. Viņu uz kapiem izvadīja zirgu pajūgā. Uz vecā tilta viens no zirgiem atraisījies, un ļaudis, to pamanīdami, sākuši runāt, ka tā nav laba zīme. Arī šoreiz sliktās priekšnojautas piepildījušās – dzīvesbiedres nāve ārstu tik ļoti satriekusi, ka viņš pēc tās kļuvis depresīvs un tā arī nav spējis atgūties. „Mēs pat vienādi domājām,” pēc Nadjas nāves dažkārt mēdza teikt ķirurgs.

Tā paša gada ziemā Fricis Nikolajs Zandbergs sava kolēģa ķirurga Bertrama Rozenberga bērēs, kur lietū un vējā kapos atradies kailu galvu, saaukstējās. Sākotnēji it kā „nevainīga” saaukstēšanās izvērtusies par plaušu karsoni, no kā Fricis Nikolajs Zandbergs pat necentās ārstēties. „Jutu, ka viņš vairs negrib dzīvot. Devām Zandbergam tabletes, bet viņš tās nelietoja,” stāstīja Gunārs Valters.

1960.gada 4.aprīlī Friča Nikolaja Zandberga dzīves pavediens aprāvās. Savu iecienīto dakteri izvadīt devās vai visa pilsēta. Pēdējā gaitā no Liepājas centra līdz Vecajiem kapiem ļaudis nostājušies ciešās rindās, lai atdotu pēdējo godu un pateicību savam mīļotajam ārstam. Viņa popularitāte bija milzīga. Gandrīz katrā ģimenē bija kāds, kuru Fricis Nikolajs Zandbergs bija ārstējis.

Vairākkārt rosināts Republikas ielu nodēvēt Friča Nikolaja Zandberga vārdā. Tādā gadījumā šī iela vēlreiz nestu Nikolaja vārdu, taču tas vairs nebūtu par godu Krievijas caram, bet gan cilvēkam, kurš liepājnieku veselības labā veltījis 38 gadus. Diemžēl iecere nav īstenojusies. Pēc Friča Nikolaja Zandberga nāves 1960.gadā bijusi vēl viena iecere, ka viņa vārdā vajadzētu nosaukt Liepājas slimnīcu, taču arī tā nav realizēta.

Fricis Nikolajs Zandbergs dzīvo savu kolēģu un pacientu atmiņā un dzīvos tik ilgi, kamēr vien būs kāds, kurš viņu atcerēsies.

Friča Nikolaja Zandberga biogrāfijas fakti

•Dzimis 1881.gada 27.oktobrī Jelgavā.
•Mācījies Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, bet medicīnu studējis Tērbatas universitātē (1912 –1917).
•Lai palīdzētu saviem vecākiem, skolas brīvlaikos strādājis par kontrolieri Ķemeru sēravotos un mācību laikā pasniedzis privātstundas.
•Lielākā skola medicīnā viņam bija Pirmais pasaules karš. Kara gados praktizējis frontē Galīcijā un pie Viļņas, Permas kara hospitālī un lazaretē Cēsīs.
•1922.gada atgriezies Latvijā un turpinājis darbu Liepājas Kara hospitālī.
•No 1923.gada paralēli strādājis Liepājas slimnīcā par Ginekoloģijas nodaļas asistentu. Frici Nikolaju Zandbergu pilsētas slimnīcā darbā pieņēma tās galvenais ārsts Aleksandrs Kaire.
•1926. gadā iecelts par Ķirurģijas nodaļas vadītāju, vēlāk par slimnīcas galveno ķirurgu.
•Praktizējis ķirurģijas, traumatoloģijas, uroloģijas, ginekoloģijas, onkoloģijas un rentgenoloģijas disciplīnās.
•Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu. 1955. gadā ieguvis Nopelniem bagātā ārsta nosaukumu.
•Miris 1960.gada 4.aprīlī un apbedīts Vecajos kapos (pārapbedīts Centrālkapos).

*) Kas labi diagnosticē, tas labi ārstē (lat.)


© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.