Lai gan Lāsmas Ģibietes rakstu sērija beigusies, piedāvājam vēl vienu "stāstu", kura autore ir pati stāsta varone – liepājnieku mīlētā un cienītā ķirurģe Biruta Liede.

Portālam paveicās sazināties ar Biruti Liedi, vienu no kādreizējā Liepājas ķirurgu vadošā trijnieka, kas jau daudzus gadus dzīvo Zviedrijā, un tikai pa retam atbrauc uz Liepāju, un "pierunāt" viņu uzrakstīt savu dzīvesstāstu, ko autore nosaukusi īsi – "Bio-grāfija" (sengrieķu bios "dzīve" + graphein "rakstīt").

Kāds man jautāja par manas dzīves sūtību un mērķi. Tūlīt piesējos "sūtībai", jo pretojos tam, ka esmu Sūtīta. Mērķi nomainījuši cits citu, reizēm nākamais runājis iepriekšējam pretī, reizēm to papildinājis.

Atceros kaut kur lasīto eksperimentu: visi raksturo cits citu un pēc tam mēģina aprakstīto atpazīt. Veicies labi, bet neviens nav atpazinis pats sevi – citu skatījumā.

Vai manā spoguļattēlā kāds mani pazīs? Ja ne, būtu interesanti  iepazīt citu redzējumus.

Tātad paštēls.

Darbu sākot,"cukurzirnītis". Maiga, iejutīga, lētticīga, upurētāja.

Varbūt tā bija vēlme dot citiem un izpaust pašas nesaņemto bērnībā? Varbūt neizprasto, pārprasto. Pārpilna ideāliem, vēlmi glābt, dziedēt, palīdzēt. Pat līdz smieklīgumam.

Piemēram skrēju diloņslimo piederīgos sagaidīt uz staciju. Slimniekus uz konsultācijām Rīgā vedot,  stiepu viņu somas, kupejā paliku nomodā visu nakti. Ja nu vedamajam rodas kāda vajadzība? Mana gultasvieta palika neatklāta. Vilciena pavadone paraustīja plecus un ironiski nopētīja mani. Varbūt  bijām dalījuši guļvietu ar slimo?

Nesen sastapu kādu bijušo slimnieci aptiekā. Viņa mani pazina un atgādināja, ka es esot nesusi uz otro stāvu viņas kartupeļus pirms kādiem 40 gadiem…

Diloņslimnīcā ar radinieci, dr. Mildu Liedi, ejot vizītē, viņa man iečukstēja ausī: "Netaisi TĀDU ģīmi". Kādu tad? To es neapzinājos, ka manā  sejā bija neslēptas bēdas par pacientu, kuram dzīve drīz galā. Plaušas kā ložmetēja cauršautas, un baciļi plūst laukā kā no skursteņa dūmi.

Radiniece bija mans paraugs, kam nevarēju līdzināties kaut vai tādēļ, ka viņai nebija ne vīra ne bērnu.

Māsiņas zvanīja uz māju, jautāja par nenozīmētiem medikamentiem un gaudās par sarakstā minēto dežūrārsti, kura vēl mājā no gultas nebija raususies, kaut palīdzība vajadzīga tūlīt. Un dr.Liedīte, tagad jau seniore, jo es biju "jaunā" skrēja, lai glābtu.

Mēģināju viņai līdzināties, bet viņas pieredze bija gadu desmitos mērāma, manējā – dienās.

Atceros pirmo mirstošo, Kroderīti, kā mēs viņu dēvējām. Vīrs bija izbraukumā un jau sapinies ar nākamo. Silvija man lūdza skābekļa maisu, "miroņu maizīti", kā viņa teica. Balstīju galvu, griezu uz sāna, lai neaizrijas savās asinīs. Kuņģa asinis var izvemt, plaušu – tikai izklepot. Silvija nomira.

Kāds slimnieks man katru dienu zvanīja un, aizelsies savas vienīgās plaušas dēļ, atzinās mīlestībā.

Dažas māsiņas ar slimajiem apprecējās. Neatceros, ka kādai tas "delamais" jeb "dilonis" būtu pielipis. Arī ārstenēm ne. Mutei priekšā maskas nesējām, slimie reizēm klepoja tieši sejā.

No ārpuses uz mājas logiem skatoties, daudzus redzēja notecējušus ar izlieto "pasku" jeb rūgtajām zālēm, kuras slimnieki spītīgi lēja ārā.

Rentgena kabinetā pavadīju stundas. Acis nebija radušas pie sīku plankumiņu saskatīšanas, blakus neviens nestāvēja. Mācies pati.

Reizēm nosviedu smagos svina cimdus un aiz ekrāna grozīju slimo vajadzīgajā virzienā ar kailām rokām. Neviens nemērīja pieļaujamo apstarojuma devu. Būtu tur palikusi strādāt, arī manus pirkstus saēstu t.s. rentgena vēzis, kā manai tēvmāsai. Viņai čūlas uz vairākiem pirkstiem bija līdz kaulam. Nelīdzēja ne zaķa tauki, ne tolaik jaunais silvanols, razots no priežu sveķiem.

Abu roku pirkstiņi nosaitēti, bet nedzirdēju, ka viņa būtu iekunkstējusies pārsējus mainot. Divus pirkstus amputēja. Noliedza ar rtg saskarties. Bet kurš ftiziatrs varēja ārstēt, paļaujoties uz cita aprakstītu rtg bildi? Nodaļas vadību gan atņēma, bet caurskates un viss pārējais palika pa vecam. Alga ne.

Mani gribēja sūtīt uz anesteziologu kursiem. Neparko! Es būšu ķirurgs un par anesteziologu izmācījās dr.Liede seniore. Intubēja slimos ar savām nosaitētajām rociņām, pēc tam studām spaidīja elpināmo maisu. Neviens nemanīja, ka rokās būtu nogurušas.

Anestezioloģēm pēc pastāvīgas narkozes līdzekļu ieelpošanas dzima bērni ar attīstības traucējumiem. Vīrieši kļuva narkomāni. Vienu māsiņu atrada mājās mirušu pēc sev pārdozēta morfija.

Vecajā slimnīcā nokļuvu kara komisariāta sūtīta. Ārstiem  bija dienesta pakāpes, kuras ik pēc laika paaugstināja. Šķiet, kļuvu vecākais leitnants… Līdz noņēma no uzskaites. Sāktos karš, būtu jāiet uz fronti. Biju cieši nolēmusi dezertēt pie mežabrāļiem.

Visu kursu laikā ietilpa militārā apmācība. Atceros, Kijevā iestāstīju, ka esmu ārzemniece un krieviski neprotu tik labi, lai atbildētu eksāmenā. Nu tad runā savā valodā, kāds teica, un es žigli nobēru kādu latviešu tautas pasaku.

Ukraiņi necieta krievus un jau pirmajā dienā noprasīja: "Ti s nami iļi s moskaļami?"

Protams, ar viņiem, kaut gan nebija ne jēgas, kas tie par moskaļiem. Man ķirurgu–vīru vidū klājās labi.

Iespēja papildināties kādos kursos parasti tika slēpta. Brīnums, ka tiku uz Kijevu, plaušu ķirurģiju. Varbūt domāja, ka nespēšu nokārtot abu bērnu aprūpēšanu?  No trešā (sava pirmā vīra) biju beidzot atbrīvojusies.

Palīgā nāca radi, draugi, bijušie slimnieki. Abus kopā "novaldīt" spēja gan tikai bezgala pacietīgā krustmāte, dr.Liede, seniore.

Manam tēvam lekcijas LVU. Mātei mēģinājumi Valsts korī un bērnus bumboja no viena pie otra. Pa vidu vēl bija piecas aukles. Un tomēr no viņiem izauga cilvēki. Gan ļoti dažādi. Katrs atrada savu atšķirīgo ceļu, un pa to turpina iet.

Vēl atmiņā, gan no citu kursu laikiem, kā mazais Mārītis vasaras mītnē bija izravējis visus tikko stādītos burkānus. Viņam ierādījuši dobīti tur, kur nekas neizaugs.

Sporta nometnēs Māris atkal mazākais. Pārbiedējis trenerus ar stāstu, ka čūska iedzēlusi un pat "rētu" rādījis. Naktī, šķietamās trauksmes laikā, noslēpies pagultē, lai turpinātu pārtraukto sapni.

Ap gadiem septiņiem sāka pats sportot. Degunam pilot skrēja pa ielām un varbūt tieši no tā mazinājās nebeidzamie plaušu karsoņi, vidusauss iekaisumi ar paracentēzi (dūrienu strutu izlaišanai) un visām bērnu  slimībām.

Uz bērnudārzu vedot, sāka aurēt jau divus kvartālus iepriekš. Par audzinātājām labāk neminēt.

Ieviņa  visu saprata bez skubināšanas, mīļa, iejūtīga. Bet pie vectēta, zinoša psiholoģijā, solīja viņa otro sievu pa logu izmest, viņas grāmatas saplucināt un krāšļus uz sejas izsmērēja. Sodu – kaktā likšanu, atceras vēl pusmūžā.  

Kā tad tur bija ar to psiholoģiju?

Tagad kalpo Dievam un Marijai, padsmitiem reižu gājusi kājām uz Aglonu un bēdīga, ka nekristītā mammīte sevi par pagānu dēvē.

Varētu gaidīt, lai bērni arī vecāku ceļa izvēli atzītu. Īsti nezinu, kā ar to atzīšanu ir.

Māris beidzot saticis sievieti, ar kuru īsts tandems, un es nu esmu vecmāmiņa, uz ko sen jau vairs necerēju. Redzot visus trīs cieši kopā ceru, ka manas kopdzīves neveiksmju ķēde beidzot tiks pārrauta. Abiem visa pasaule pūrā, mistērijas, indiešu dzīvesgudrības. Mīlestība.

Vai vēl ko par mani pašu? Trīsdesmit gadu ķirurga darbā nav nieka lieta, un darbs no sākuma līdz beigām bijis man pirmajā vietā. Stāstus par pārestībām izlaidīšu. Savām un uz sevi. Svītroju, kaut bija uzrakstīts.

Pēc 33 gadiem  kļuvu par studenti otrreiz mūžā, Stokholmas universitātē. Esmu tulkojusi mutiski, iztulkojusi grāmatas, strādājusi visu, ko dara ieceļotāji.

Joprojām tulkoju cilvēku skatienus, balsis, to, ko no manis gaida un nesagaida, jo vēl vienmēr palikšu sveša, svešajā zemē.  

Gribu mājās.

Joprojām ceru būt noderīga. Rakstu par sevi, citiem, par atšķirībām divu kaimiņtautu mentalitātē. Par valodu, valodām, bez kurām sveštautietim nevar piekļūt.

Ja kādam interesē mana t.s. privātā dzīve – pajautājiet mana gadagājuma liepājniekiem. Viņi  jums izstāstīs gan to, kas bija, un arī to, kas nebūt nebija.

Tieši kā vēstures grāmatās…

Lai jums paveicas, draugi!

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.