Neticami, bet fakts – daudzu liepājnieku mīlētajai un cienītajai ķirurģei Birutai Liedei šodien, 2.martā, aprit apaļa gadskārta – 80!

Biruta joprojām dzīvo Stokholmā, dejo tango, airē, peld un raksta stāstus – latviski un zviedriski. Vienu no tiem – "Pārbaudījums" – savā jubilejas dienā viņa uzticēja arī irliepaja.lv.

Telefona zvans mani izrauj no snaudas.
- Dakterīt, steidzieties šurp. Pie mums asiņaina roka, ievīstīta lupatās.

Uzvārds pazīstams. Kurš no trīs brāļiem? Vijolnieks, čellists vai mūsējais – žūpulis? Jautājumiem nav laika. Kaut būtu tas pēdējais! Mūziķim trauma varētu būt liktenīga.

Klupdama kāpju pāri gaiteņa izdangātajam asfalta segumam. Traumpunktā grīda nošļakstīta asinīm. Vīrietis pilns kā maks. Šķiet, ka sāpes nejūt, jo svaida roku un lamājas. Muzikanti ir pazīstami no avīzēm. Te ir smagās mašīnas šoferis.

Sanitārus ar drēģi steidzinu uz operāciju zāli. Tur dežūrē Irma, ar gadus 20 lielāku pieredzi par manējo. Ķirurgi iesaukuši par kara zirgu. Viņa mīl cīņu un izrīko māsas, bet dakterītim klausa arī tad, ja viņš vēl zaļš. Slimnīca ir viņas mājas un ģimene. Ja kādam senioram rokas vairs neklausa, aizšuj vēderu pati.

Noraujam lupatas, un skats neiepriecina. Riņķazāģis izārdījis locītavu, panta kaulus, cīpslas. Kolēģi, šķiet, amputētu, atstājot vēl remdenos pirkstus – ceturto un piekto. Es tādu amputācijas veidu neesmu pat grāmatā redzējusi.

Vīrieškārtas ķirurgiem šovakar svētki: pirmie aļņi un pirmie ragi. Pie aknām mednieki mēdz pieskandināt pa glāzītei un nekautrējas no necenzētām anekdotēm. Rupjākām par tām, par kurām liek māsiņām sarkt operāciju nobeidzot.

Tālrunis neatbild. Jāiztiek pašai.
- Ko darīsim? – vaicā māsa.

- Mēģināsim salāpīt.

Manai balsij trūkst īstas pārliecības un Irmas skatienā mijas atzinība ar šaubām.

Uz galda aug instrumentu un tamponu grēda. Atraumātiskās adatas. Heparīns.

Mikroķirurģija tolaik bija galvaspilsētas monopols, bet dežūrpersonāla tur svētdienās nebija. Kas no rokas paliktu pāri pēc četrām stundām? Amputēt var arī pie mums, bet – māsa neuzzinās par manu neprasmi!

Sākam ar pulsa artēriju. Tā man nebūs pirmā un sašūt izdodas arī šoreiz. Heparīns palīdz pret recēšanu, pirksti sāk atsilt, toties asiņošana pieņemas. Aizmidzināt cietušo nevar. Ik brīdi jāpārbauda, vai savienoti pareizie cīpslu gali.

Lamuvārdiem tulks nav vajadzīgs, un vīrs tos ievingrinājis jau bērnudārzā, gan nesaprazdams nozīmi.

Īsti sadusmoties un no sirds izstrīdēties varot vienīgi dzimtajā valodā. Tā raksta grāmatās, un lāsti svešvalodā netrāpa mērķī. Gluži vienaldzīgi gan arī nav, īpaši sievietēm, kuras tuvu dzērāja mutei.

Mēs esam "emmas", spīdzinām un izsmejam viņu, un turpinājums atkal svešvalodā.

Lai panāktu vajadzīgo, runājam kā ar bērnu:
- Pakustini rādītājpirkstu, mīlulīt!

- Nē, ne visu, tikai pašu galiņu.

- Tagad trešo, to vidējo.

- Paldies, paldies. Lūdzu saliec roku. Atliec. Vēlvienreiz, un piespied īkšķi mazajam pirkstiņam.

- Ak, kāds malacis! Mēs taču tevis dēļ te pūlamies…

Nav gan tiesa. Mēs pūlamies arī sevis dēļ, aizmirsušas pulksteni. Operāciju zālē tam nevajadzētu atrasties, domā ķirurgi.

- Visām operācijām ir sākums un pienāk gals, mierinu sevi domās.

Nu ir cīpslas izmakšķerētas, arī tās kuras noslēpušās elkoņa līmenī. Šūts, ārdīts, šūts no jauna, jo diegi izslīd no sapluinītajiem cīpslu galiem. Nav jau gludas, ar nazi grieztas. Arī nervi jāsavieno. Ko viņš iesāks, ja roka nejutīs, kas satverts?  Aizvāktas kaulu šķembas. Skalots un artērijā papildināts šķīdinātājs. Joprojām pukst un asinis turpina riņķot. Rozīgā peļķe zem koka tupelēm jau palīdusi zem galda. Cimdi – trešais pāris saplēsto vietā. Rokas izmirkušas kā veļas dienā.

Sākām pievakarē. Logā sārtojas ausma.

- Paldies visiem par pacietību!

Māsa steidz uzkopt zāli. Mazgā un sterilizē instrumentus. Līdz maiņai vairs nebūs ne vēsts no mūsu naktsdarbiem. "Rociņa" prom uz traumu nodaļu, tur beidzot var laisties miegā.

Ķirurgiem brīvdienas pēc dežūras nepienākas. Kafija jau sen kļuvusi auksta un zaudējusi spēku. Ķermeni atmodina duša, pārmaiņus atgriežot silto un auksto krānu. Piecminūtē vajadzēs atskaitīies.

Kolēģi jau sasēduši aplī, gaida mani. Sāku ar piedēkli. Tas burciņā ar formalīnu, sardelei līdzīgs tomēr nesaplīsis. Preparāts ceļo no rokas rokā, un vīri sasmaidās. 

- Skuķis malacis. Var atstāt vienu.

Vairs nevar vilcināties. Pienākusi kārta rociņai.

Rentgenbildē skatoties, smaidi pazūd.
- Ko izdarīji?

- Sašuvām. Lāpījām visu nakti. Ar Irmu. Neviena taču nebija mājās!

To neviens nenoliedz. Tāpat to, ka labāku palīgu par Irmu neatrast.

Klusums. Gaisā spieto domas. Nedzirdami.  

Zinu pati, ka tās skanētu:
- Vajadzēja amputēt.

- Sāksies osteomielīts.

- Artērija aizrecēs.

- Var zaudēt roku pat līdz plecam…

- Trakā meitene, vajadzēja am-pu-tēt!

Protams, bet izdarīto pārspēlēt nevar.

Domās lūdzos:
- Nu sakiet taču kādu vārdu! Rājiet skaļi, mazliet paslavējiet.

Klusēdami visi izklīst pa savām nodaļām. Manējā guļ tikai sievietes, un es skrienu uz traumatoloģisko katru dienu. Rociņa mani apmeklē murgainos sapņos.

Pēc izrakstīšanas ieraugu viņu uz ielas. Steidzos pāri ielai.

- Rādi roku!

No kabatas viņš izceļ kaut ko līdzīgu ar ūdeni pildītam gumijas cimdam.

- Limfostāze. Cik ilgi turpināsies? Man nav tādas pieredzes.

Nākamreiz ielu vairs nešķērsoju.

Kursi kaimiņrepublikā šķiet kā glābiņš. Parasti tādas iespējas slēpa. Laikam priekšnieki neticēja, ka spēšu atrast mājvietu abiem bērniem. Talkā nāca radinieki, draugi, arī bijušie slimnieki, un es prom gan.

Atgriezusies ieskrienu krūtīs traumatologam.
- Vai jau zini, ka tavai rociņai visi pirksti klausa, vienīgi īkšķis mazliet kleins. Žūpulis pat šņabi lakt beidzis. Atdabūjis smagā auto šofera tiesības…
 
Rentgenbilde manā albūmā starp svarīgākajām. Jau 40 gadus...