Kā vēsta "Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca", 4.jūlijā aprit 105.gadi kopš dzimusi ārste ftiziatre Milda Liede. Piedāvājam viņas brāļameitas Birutas Liedes atmiņu skices par savu tanti.

Parezi vien ir  jo ne jau dzemdētāja, bet audzinātāja ir īstā māte.

Pie kapa man asaras nebira, bet divus turpmākos gadus nespēju ne domāt, ne notikušo atcerēties. Aizmirst neļāva arī "atriebējas", kuras slimnīcas vadībai sūtīja vēstules ar ievadvārdiem: Viņai (t.i. man) palika…, un turpinājumā sīki uzskaitīja, kas īsti. Lai tiktu no tā vaļā grāmatas atdevu bibliotēkai, gleznas (bez izņēmuma) muzejam. Cita laicīgā iedzīve noslīka applūdušajā pagrabā, kopā ar piemiņas lietiņām, kuras mana meita būtu vēlējusies sev.

Bankas grāmatiņu mums nebija  un pieminekļa būvei līdzekļus sarūpēju, pārdodot kristāla puķu vāzes.

Tēlniecei Gaidai Grundbergai, ārsti nekad vaigā neskatījušai, izdevās īsti līdzīgs tēls – iekalts granīta bluķī.

Kad metālzagļi jau bija sagatavojuši darbarīkus, izmisusi meklēju glābiņu, lai mirušo vēlreiz  nenobendētu.

Ar vāculaika maizeskartiņu padusē  un atļauju trauksmes laikā patvertnē neslēpties skrēju glābiņu meklēt pie policistu priekšnieka. Maizeskartiņu ieraudzījis viņš  norēcās: "Tas nu gan nenotiks!" Kartiņa bija produktiem, kurus viņa izdalīja citiem, jo pati ēda ļoti maz, savukārt atļauja nozīmēja, ka viņai, riskējot ar savu dzīvību zem krievu mestajām bumbām, bija atļauts skriet pie slimniekiem, neliekoties zinis par grūstošajām mājām. Mūsu mājai nometa bumbu tieši blakus, un Vītolu ielu nolīdzināja līdz zemei. Bet kas gan to nezina?

Noīrēju arī sargus, kuri, krūmos gulēdami, gaidīja cēlmetālu tirgotājus.

Varbūt atceraties, ka Aplociņa [Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas dibinātājs un ilggadējs direktors, mākslinieks Hermanis Aplociņš] piemineklis pirms tam jau bija apgānīts?

Milda Liede, mana tēvmāsiņa un "visu mazu bērnu kristmāmiņa", kā mēs viņu dēvējām, nomira 12.martā, 1987.gadā.

Par pēdējo cēlienu rakstīšu tad, ja izdosies nodrukāt latviski  grāmatiņas veidā.

Pagaidām izlasiet paši, ko nozīmē diagnoze ALS. To joprojām neprot ārstēt nekur pasaulē.

Dakterītes dzīve sākās pirms 105 gadiem, Ufā, Toreizējās Ļeņingradas pievārtē. Vecamtēvam pa pēdām bija soda ekspedīcijas par baronu muižu dedzināšanu.

Ilzei Ķirsonei un Aleksandram Liedem piedzima četri bērni. Mildiņai bija 11 gadu, kad mātes pietrūka un rūpes par ģimenes vīriešiem pārņēma meitene.

Skolā viņi  bija Vaņa, Koļa, Ļuda un Saša. Laikam jau Koļa – Arturs bija visvairāk dāvanu saņēmis. Atmuguriski pa laipu kāpjoties un sevi slavējot attapies dīķa ūdenī. Skatītāji par to nenoskuma, taču lielība bija kā ar roku atņemta.

Mājās visi runāja latviski, bet rakstīt iemācījās tikai dzimtenē.

Jānis izstudēja par piensaimnieku un, Jelgavai degot, ar sievu Ernu  un dēlu Gunāru aizbēga uz zviedru zemi. Tur piedzima Gunta – Gundega. Reiz par goda Vermlandieti izvēlēta joprojām dejo un vada savu baletskolu.  Uz skatuves no meitenēm neatšķirt.

Arturs un Mildiņa studēja Rīgā. Brālis – tieslietas un ainavu glezniecību Purvīša meistarklasē.

Piestrādājot par rasētāju palīdzēja arī māsiņai. Katrs latiņš tolaik bija bagātība un no tā tika gan īres maksai tumšo bēniņu īpašniecēm, gan pusdienām.

Caur Mildiņas logu tikai šauru bruģa laukumu varēja samanīt. Tā bija "aka".

Stipendiju vēlāk vajadzēja atmaksāt. Vijoļspēle palika neīstenots sapnis, jo mācībām nebija naudas. Stipendijas parādu viņa atdeva līdz pēdējam latiņam. Brāļa palīdzību atmaksāja, balstot mani un palīdzot  audzināt manus bērnus.  Pati būdama jau bērnībā kā māmiņa mazajam brālim prata atrast ceļu arī uz maniem rezgaļiem, ar kuriem citi netika galā.

Pēc Universitātes beigšanas 1934. gadā sākās virkne amatu:

Veselības daļas vadītāja, Prettbc [prettuberkulozes] darba vadītāja Aizputē, Priekulē, darbs Tērvetes sanatorijā un no turienes uz Liepāju. Amati pa trepīti uz leju, jo vietas vajadzēja krieviski runājošām dāmām, toties darba daudzums auga, jo dažām atbraucējām bija maza jēga par ftiziatriju.

Mildiņa bija divvalodīga, tomēr viena kolēģe mēģināja ielauzīties latviskos izteicienos.

Diloņnieku pavadonis ir sviedri, un dāma centās izjautāt:     

– Svīst ir?

Atbilde no lauku papīša:

– Nav gan, bet nākamreiz atvedīšu (tātad sviestiņu)…

Priecīga par panākumiem kolēģe turpina:

– Spīž – nespīž… Rūpēdamās, lai gaisa spiediens gāzējot neaug pārāk strauji…

Atbilde:

– Čto vi, doktor, nje splju…

Izrādās, ka viņai ar slimnieku viena dzimtā valoda…

Svinamdienās slimnieki nesa puķu klēpjus. Svētku vakariņās kāda viešņa mēdza kātus skaitīt un ar gandarījumu ziņoja:

 – Šogad par… kātiem mazāk…

Kā gan citādi. Diloņnieku mūžs nav garš…

Ne jau vienmēr dzīve bez ērkšķiem.

Māsiņas, tās, kuras tubiķos sākušas savu darbavietu nemainīja. Viņām, manuprāt, kopīgu pieminekli vajadzētu uzcelt. Slimajiem viņas bija kā mātes un īstās māsas. Joprojām viņas atceros kā sava laika un mīlestības dāvātājas.  Viņu  netrūka arī ķirurģiskajās un citās nodaļās, jā, tieši viņas to pieminekli  būtu pelnījušas, nevis rīmju kalēji un mutesbajāri.

Tomēr vienai tur nenovēlu vietu, tai, kuras balss vēl tagad liek satrūkties, kaut gan runātāja vairs nav viņa. Varbūt rediniece? Mēle niez nosaukt vārdu, bet lai jau paliek. Viņa  dakterīti bija nosūdzējusi par slimnieku izmantošanu. Kāds bija sazāģējis lielajām podiņu  krāsnīm malku…

Ko vēl?

Ja nu vēl ko var pielikt, tad to, ka vijoļspēle palika neīstenots sapnis, jo mācībām nebija naudas. Arī stipendijas parādu viņa atdeva līdz pēdējam latiņam.

Pirksti rentgena staru saēsti  un divus vajadzēja amputēt. Tikai tagad noprotu, kādēļ viņa strādāja bez cimdiem. Rociņas mazas, cimdi krita nost un slimnieki aiz ekrāna drebinājās no nepatīkamā pieskāriena.

Ar ķirurģiju saslimu jau plaušu operāciju laikā, āķus turot. No anesteziologu kursiem atteicos un mana audžumāte mani izglāba, aizbraucot manā vietā.  Rokas nosaitētas, droši vien nebija viegli skābekļa balonu spaidīt, kad Rūķītis [tā slimnīcā dēvēja dakteri Helmutu Klēšmitu] operēja jau kādu septiņdesmito plaušu.  Vēlāk slimniekus nēsājām no stāva uz stāvu  "zelta krēsliņā".  Galvenā ārste  (par Kodi iesaucām) acis vien nobolīja.

Slimības  dakterīti nežēloja.

Insults ar paralīzi līdz kaklam.

Laikam biju kādos kursos. Kad atgriezos, slimā jau bija sēdus, tad no gultas laukā, un pēc dažiem mēnešiem darbā. Bez sekām.

Infarkts.  Nezinu, kā tagad, bet toreiz gultā pat uz sāna griezties neļāva.

Viņa man izstāstīja pēc gadiem.  Kad sāpes sažņaudza  tik stipri, ka vairs pakustēt nevarēja, nostājās zem kāda loga un skatījās uz augšējo stāvu, it kā gaidot kādu to atveram…  

Asinsspiediens zālēm vairs neklausīja.  Dzēra tēju. Tādu cietumnieki par čefīru dēvē…

Tad nu vēl paliek ALS.

P.S.
Uz pieminekļa izvēlējos Ārijas Elksnes vārdus: "Mana tauta un cilvēce/Tevī es biju un būšu".

Un to Ļeņina ordeni mēs ar meitiņu un suni kopā apēdām. Tas bija tad, kad bijām visi izsalkuši un man nebija ne algas ne pensijas...


Uzziņa
Milda Liede dzimusi 1910.gada 4.augustā Pēterburgas guberņā, Krievijā, apbedīta 1987.gada 12.martā Liepājā, apbedīta Centrālkapos Mākslinieku kalniņā. 1934.gadā absolvējusi  Latvijas Universitātes Ārstniecības fakultāti. 1936–1942 bijusi Tērvetes tuberkulozes sanatorijas ārste. No 1942.gada Liepājas prettuberkulozes dispansera ārste, 1945–1951 galvenā ārste. Visus savus spēkus veltīja cīņai ar šo slimību. Liepājā ļoti cienīta ārste. Apbalvota ar PSRS Ļeņina ordeni.

(Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca)