Slimnīcas stāstus turpinot, piedāvājam Lāsmas Ģibietes rakstu par Liepājas slimnīcas galveno ārstu un savulaik populāru ķirurgu traumatologu Gunāru Valteru.

(16. turpinājums)
Ilggadējais Liepājas slimnīcas galvenais ārsts, savulaik populārais ķirurgs traumatologs Gunārs Valters ir viens no tiem mediķiem, kurš sava darba gaitu sākumā pilsētas „vecajā” slimnīcā izgājis ķirurģijas korifeju Friča Nikolaja Zandberga un Maksima Zika skolu. Cilvēks, par kuru var apgalvot – saimnieks no pagrabstāva līdz bēniņiem, jo otra tāda galvenā ārsta slimnīcā nav bijis. Laikabiedri Gunāru Valteru raksturo kā stingru, saimniecisku un ar lielu atbildības izjūtu apveltītu vadītāju, taču tai pašā laikā arī izpalīdzīgu un sirsnīgu cilvēku, kurš nevienu kolēģi nav atstājis bēdās.

Neticamā izveseļošanās
Ķirurgs traumatologs Gunārs Valters Liepājas slimnīcā nokļuva 1956.gadā, kad aiz muguras bija ne tikai studijas Rīgas Medicīnas institūtā un divi darba gadi Priekules slimnīcā, bet arī kara dienests Polijā, kā laikā gūts dzīvībai bīstams ievainojums. Tieši tas bijis iemesls, kāpēc viņš izvēlējies praktizēt ārsta specialitātē. „Kad mani ievainoja, biju nolemts miršanai. Veselu gadu nogulēju uz gultas un pārcietu septiņas operācijas, taču galu galā tomēr izķepurojos. Operēja kāds profesors, kurš bija dziļi pārliecināts, ka spēs mani pilnīgi izārstēt. Jāteic, ka gluži neticamā izveseļošanās bija stimuls studēt medicīnu, lai ar tādiem pašiem panākumiem varētu ārstēt citus.”

Priekulē pavadītais laiks Gunāram Valteram nebija viegls. Kā jau pēc kara, viss sagrauts, izpostīts. Apkārt valdījis šodien neiedomājams trūkums un bezcerība. „Kabinetā strādāju, turpat arī gulēju. Lauku cilvēki ir pacietīgi, cieš līdz pēdējam. Un tu esi vienīgais, uz kuru cer un no kura gaida palīdzību. Kam padomu prasīt nav. Toreiz biju gan ķirurgs, gan terapeits, gan akušieris – viss. Tikai pāris gadus vēlāk tiku uz Liepāju.”

Galvenais ārsts nelaimīgas sagadīšanās dēļ
Lai gan Gunārs Valters augstu amatu neesot alcis, tieši ar to liktenis viņu ir lutinājis visvairāk. Tūlīt pēc ierašanās Liepājas slimnīcā Valters tika par vietnieku ārstniecības iestādes galvenajiem ārstiem Andrejam Čarikovam, kuru pieveica smadzeņu audzējs, Elzai Grasei un pēc viņas Vladimiram Šmidtam. Taču 1959.gada nogalē pats tika izraudzīts par slimnīcas vadītāju. Tas gan nav bijis tik vienkārši, kā varbūt izklausās.

Savādi, bet kļūt par ārstniecības iestādes vadītāju mediķi piespiedusi paša nelaime. „Vēlējos būt ļoti labs ķirurgs. Man nepietika tikai ar apendektomijām un trūču operācijām, gribējās darīt daudz ko vairāk. Tāpēc kopā ar kolēģi Bruno Grasi zem rentgena stariem reponējām kaulu lūzumus,” kādā sarunā stāstīja Gunārs Valters. „Bet pieļāvu kļūdu: tik ilgi strādāju bez cimdiem ar rentgenaparātu, kamēr pirkstu gali kļuva jēli. Tas nozīmē, ka nevarēju mazgāt rokas tik, cik tas bija vajadzīgs, un līdz ar to kā ķirurgs biju nederīgs. Tad arī nāca piedāvājums vadīt slimnīcu.”

Vēl no pirmajiem Liepājas slimnīcā nostrādātajiem gadiem Gunārs Valters atceras, ka operāciju zāļu trūkuma dēļ itin bieži kopā ar ķirurgu Bertramu Rozenbergu sācis operēt jau pulksten piecos no rīta. Tie bijuši pavisam citi laiki un arī cita sistēma. Taču, būdams slimnīcas priekšnieks ilgus gadus, viņš medicīnu nekad nav pametis, un savulaik to ieteicis nedarīt arī citu pilsētas ārstniecības iestāžu vadītājiem, jo neviens nav galvenais ārsts uz mūžu. „Man pašam visu laiku bija slimnieki – desmit gultasvietas Ķirurģijas nodaļā.”

Pildot sava atbildīgā amata pienākumus, bija jāatbild ne tikai par to, kāpēc, piemēram, slimnīcas virtuvē pēkšņi ielūzuši griesti, vētras laikā nolūzis lielais skurstenis vai ziemā pēkšņi atslēgta apkure, bet arī par to, lai ārstniecības iestādē būtu pietiekams skaits ārstu. Liepājā tā patiesi bija problēma arī tolaik. Jaunos ārstus, kuri tikko absolvējuši Rīgas Medicīnas institūtu un pēc Sadales komisijas lēmuma nokļuva Liepājā, Gunārs Valters sagaidījis īpaši sirsnīgi.

Ģimenes ārste Anita Liepa kādā sarunā atzina: „Es nezinu, vai tagad tā Liepājā sagaida jaunos ārstus, kā Gunārs Valters sagaidīja mani.” Viņš bija tas, kurš jaunajiem kolēģiem palīdzēja iedzīvoties un atrast mājvietu, izrādīja pilsētu, aicināja pie ciemos jebkurā brīdī, ja gadījusies kāda problēma. Šodien Gunārs Valters atzīst: „Kaut arī bija lielas problēmas ar ārstu trūkumu, savā slimnīcā paturēju tikai tos, kuri man šķita labi un ārsta vārda cienīgi, pārējiem teicu, lai iet prom.”

Kā daudzi Liepājas mediķi, arī Gunārs Valters krietnu daļu darba mūža darbojies pedagoģijas jomā: vispirms pāris gadu feldšeru skolā par ķirurģijas pasniedzēju, vēlāk, galvenā ārsta amatā būdams, par valsts eksaminācijas komisijas priekšsēdētāju Liepājas medicīnas skolā. Arī šis pienākums prasījis lielu atbildību, jo ik gadu viņam bija jāorganizē valsts eksaminācijas komisijas darbs, jāsaraksta visiem māsu skolas audzēkņiem raksturojumi, jāparaksta diplomi.

Gunārs Valters bija viens no retajiem galvenajiem ārstiem, kurus interesēja ne vien viņa vadītās ārstniecības iestādes tagadne, bet arī pagātne. Tieši viņš bija nolēmis izzināt pats un atklāt citiem „vecās” slimnīcas vēsturi. Ķirurgs šim uzdevumam izraudzījās māsu Margaritu Vasaru, kura perfekti pārvaldīja vācu valodu. Māsai piešķīra atvaļinājumu, lai viņa Liepājas muzejā varētu izskatīt un pārtulkot laikraksta „Libausche Zeitung” („Liepājas Avīze”) numurus, kuros par slimnīcas vēsturi atrodams daudz interesantu ziņu. Ārstniecības iestādes jubilejas reizēs pilsētas vietējā laikrakstā šad tad bija lasāma kāda Gunāra Valtera sagatavota publikācija ne tikai par slimnīcas tagadnes problēmām vai sasniegumiem, bet arī par tās vēsturi.

„Katram darbam savs laiks!”
Gunārs Valters bijis Liepājas slimnīcas saimnieks visilgāko laika posmu, no 1959. līdz pat 1985.gadam, kad smagas slimības dēļ bija spiests doties pensijā. Taču jāpiebilst, ka viņam pieder vēl viens nopelns, par ko šodien daudzi ir aizmirsuši. Tieši Gunāram Valteram radās ideja par jaunas, laikam atbilstošas slimnīcas celtniecību. „Liepājas slimnīcā, ko šodien visi dēvē par „veco” slimnīcu, bija tā – vienā galā kaut ko salabo, bet otrā jau atkal kaut kas salūzt. Nu nevarēja tā turpināties, tāpēc bija vajadzīgs jauns stacionārs. Katrai lietai, katram darbam savs laiks!”

Lai projektu īstenotu, viņš devies uz pārrunām Maskavā, kas vien ilgušas veselus divus gadus. „Sākotnēji „jaunā” slimnīca nemaz nebija paredzēta tikai pilsētas, bet gan visa Kurzemes iedzīvotāju vajadzībām. Jāatzīst, ka projektēta tā bija daudz vērienīgāk, nekā tika uzcelta, jo pietrūka naudas. Tāpēc celtniecības gaitā vajadzēja iztikt, kā prot,” stāsta pensionētais mediķis. „No valsts toreiz pat pieprasījām, lai pie ēkas iedala mežu, jo, kad jaunā slimnīca būtu gatava, bija doma slimniekiem un medicīniskajam personālam iekārtot parku ar celiņiem, soliņiem un apgaismojumu. Diemžēl toreiz tas netika realizēts.”

Kad jauno ārstniecības iestādi cēla, Gunārs Valters katru darbadienas rītu devies piecminūtē uz būvlaukumu apskatīt, kā sokas darbi, un pārrunāt celtniecības jautājumus – kas trūkst un ko ir vajadzīgs sagādāt.

Sākotnēji „jauno” jeb Liepājas Reģionālo slimnīcu bija plānots nodot 1982.gadā, taču tas netika realizēts. Par ārstniecības iestādes „dzimšanas dienu” uzskatāms 1986. gada 19. februāris, kad divdesmit grādu salā pārgrieza atklāšanas lenti, taču tolaik vēl daudz kas bija celtniecības procesā, tāpēc pēdējais nodošanas akts parakstīts tā paša gada 30. septembrī. Darbu pie slimnīcas pabeidza jau cits galvenais ārsts – Oļegs Timofejevs.

Gunārs Valters ne tikai daudz darīja, lai Liepājas Reģionālā slimnīca tiktu uzcelta, bet arī pats, kaut gan oficiāli jau bija pensijā, paguva tajā pastrādāt par ārstu organizatoru jeb metodiķi. „Tas darbs „kaulus nelauza”. Tolaik veselības aizsardzības organizācija bija atsevišķa disciplīna. Analizēju iedzīvotāju saslimstības un ārstēšanas rādītājus, kopā ar kolēģiem izveidojām budžetu un bilances. Vēl bija darbs ar slimības vēsturēm. Dažbrīd pat jutos tīri nelaimīgs, ka pie manis visu dienu neviens nenāk.”
    
Izklaides vietā mežs un medības
Tais ļoti retajos brīžos, kad Gunāram Valteram bija brīvs laiks, viņš parasti kopā ar kolēģiem devies medībās uz mežu. Un kā nu ne – ķirurga lielākais draugs bija Rentgenoloģijas nodaļas vadītājs un rentgenoloģijas nozares aizsācējs Liepājā, ārsts rentgenologs Rūdolfs Hermers. Viņš arī bijis kaislīgs mednieks un medību grupas priekšnieks. Neskaitāmas reizes būts teteru, medņu un zaķu medībās. „Sākumā kopā ar Rūdolfu Hermeru, Māri Blūmu un Andri Bergmani uz mežu braucām ar veco rentgena mašīnu. Tas parasti notika sestdienās,” atceras pensionētais mediķis. „It kā iznāk pretruna – ārsta amats vienmēr bijusi humāna profesija, bet te, vesels bars brauc medībās, kur, kā pierasts domāt, tikai nogalina. Nebraucām jau, lai katrā ziņā ko nošautu, galvenais bija pats process – miers, klusums, svaigs gaiss. Prieks, ja varēja kādu stirnu pavērot. Ja es nebūtu ārsts, droši vien būtu strādājis mežniecībā. Arī tur savas problēmas – nav, kas mežus stāda un kopj. Bet tas ir mežs.”

Fakti no Gunāra Valtera biogrāfijas
Dzimis 1925.gada 10.decembrī.

Studiju gados Rīgā strādājis par sanitāru, feldšeri, arī par neatliekamās palīdzības ārstu.

Rīgas Medicīnas institūtu absolvējis 1954.gadā un par ķirurgu nostrādājis 34 gadus.

Liepājas slimnīcas galvenā ārsta amatā: no 1959.gada 25.decembra līdz 1986.gada 1.februārim.

Bijis ne vien slimnīcas galvenais ārsts, bet arī pilsētas Veselības aizsardzības nodaļas vadītājs.

Strādājot atbildīgajā amatā, lielu uzmanību veltījis ķirurģiskā darba organizācijai, dažādu konferenču rīkošanai un ķirurgu kvalifikācijas celšanai.

Liepājas Reģionālajā slimnīcā nostrādājis no tās uzcelšanas brīža līdz 1991.gadam.

Gunāra Valtera pēdās devusies viņa meita Andra Valtere, kura strādā par ārsti endokrinoloģi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas sastāvā ietilpstošajā stacionārā „Gaiļezers”.

Liepājas slimnīcas galvenā ārsta Gunāra Valtera vietnieki:
Gunārs Ozollapa – galvenā ārsta vietnieks darba ekspertīzes lietās;
Zigrīda Rudzīte – galvenā ārsta vietniece medicīnas jautājumos;
Zoja Geraskina – galvenā ārsta vietniece organizatoriski metodiskajā darbā;
Irina Streņģe – galvenā ārsta vietniece bērnu saslimšanas jautājumos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.