Slimnīcas stāstus turpinot, piedāvājam Lāsmas Ģibietes rakstu par slimnīcas Traumatoloģijas–ortopēdijas nodaļas ilggadējo vadītāju, ķirurgu traumatologu Teodoru Eniņu.

(15.turpinājums)

Ikviens, kuram ir bijusi darīšana ar Liepājas pilsētas slimnīcas Traumatoloģijas–ortopēdijas nodaļu, noteikti atcerēsies tās ilggadējo vadītāju, ķirurgu traumatologu Teodoru Eniņu. Pēc Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātes absolvēšanas 1960. gadā mediķis nokļuva tieši Liepājas slimnīcā, jo pats to bija ļoti vēlējies, lai gan talanta dēļ būtu varējis palikt galvaspilsētā. Savas spējas un prasmes viņš 30 darba gados ne reizi vien pierādīja ne tikai kā izcils ķirurgs traumatologs, bet arī kā neiroķirurgs. Šī ārsta vārds ir nozīmīgs un īpašs visas Latvijas medicīnas vēsturē, jo Teodors Eniņš ir magnētisko impulsu terapijas izgudrotājs. Smagas slimības pieveikts, izcilais ārsts 2008.gadā aizgāja Mūžībā.

Zāļu pudelīšu vilinājums
Jautāts, kāpēc izvēlējies tieši ārsta atbildīgo profesiju, nevis, piemēram, mūziķa karjeru, Teodors Eniņš kādā sarunā pirms vairākiem gadiem, brītiņu apdomājies, man atbildēja: “To, ka būšu dakteris, zināju jau sešu gadu vecumā. Iemesls tāds, ka man ļoti patika pieņemšana pie ārsta, medikamentu un zāļu pudelīšu smarža, kas manās bērnu dienās aptiekās bija īpaši lielā koncentrācijā.”

Mācoties Nīcas pamatskolā, nākamajam Traumatologijas–ortopēdijas nodaļas vadītājam bija vēl kāda ideja, proti, Deivida Livingstona romāna “Ceļojums pa Āfriku” iespaidā viņš vēlējies kļūt par misionāru, lai līdzīgi slavenajam ceļotājam varētu nokļūt karstajā kontinentā. “Bet runājot par mūziku, kas arī ir mana stihija, jāatzīst, ka vēl studiju gados pūtu trombonu Rīgas Medicīnas institūta ansamblī. Tikai vēlāk, kad piedzima dēls Dzintars, trombonu pārdevu, lai varētu viņam nopirkt gultiņu,” šīs pašas sarunas laikā dakteris atcerējās.

Varbūt nedaudz naivi, bet šķiet, ka pats liktenis vēlējies, lai Teodors Eniņš varētu praktizēt tieši ārsta profesijā un sava mūža lielāko daļu veltīt slimniekiem. Mediķis savas darbošanās laikā bijis atvērts arī visam jaunajam, ar prieku apguvis jaunas metodes, turklāt kopā ar kolēģiem vairākus no saviem paša jaunievedumiem sekmīgi ieviesis praksē.

Stāstot par to, kā iekļuvis Rīgas Medicīnas institūta studentu pulkā, kas bija prestiža augstskola ar astoņiem reflektantiem uz vienu studiju vietu, gribot negribot jāsecina, ka tas patiesi bijis „zvaigznēs rakstīts”. “Man krievu valodas skolotāja pareģoja, ka nekad neiegūšu augstāko izglītību, jo viņas priekšmetu vienkārši ignorēju. Iestājoties institūtā, krievu valodas eksāmenā blakus sēdēja tāda smalka auguma meitiņa, kura, skatoties man pār plecu, nočukstēja: “Šausmas, puis, kas tev tur kļūdu!” Viņa zibenīgi darbus samainīja, manējo izlaboja un atdeva atpakaļ, tādēļ eksāmenu nokārtoju uz četri. Nākamais bija fizikas eksāmens, šis priekšmets bija mans „jājamzirdziņš”. Sagatavoju atbildi uz biļetē prasīto jautājumu, bet pamanu, ka netālu no manis sēž viena meitene un raud. Ieskatos, tā taču tā pati! Kamēr vēl bija laiks, „izručīju” arī viņu. Institūtā uzņēma mūs abus, bet iepazīties tā arī nesanāca.” Jāpiebilst, ka iestājeksāmenos no 20 iespējamajiem punktiem Teodors

Eniņš ieguvis 18, tāpēc studentu pulkā ticis bez aizķeršanās.

Seko daktera Zandberga aicinājumam Traumatologs, jau būdams pelnītā atpūtā, atzina, ka īstā skola viņam sākusies tikai pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas, kad atnācis strādāt uz Liepājas pilsētas slimnīcu. Arī skolotāji bijuši izcili – Maksims Ziks, Helmuts Klēšmits un Bruno Grasis. Diemžēl trešais ķirurģijas korifejs Fricis Nikolajs Zandbergs jauno kolēģi vairs nesagaidīja, taču tieši viņš bijis tas, kurš Teodoru Eniņu aicinājis strādāt Liepājā: “Nāc, nāc, dēliņ, pie mums, mēs tev visu parādīsim, pamācīsim!” Taču tad, kad „dēliņš” atnācis, Fricis Nikolajs Zandbergs jau bija miris. “Slimnīcā papildus ķirurģijas ābecei apguvu arī medicīnas ētiku. Ja kolēģis tevi sauc nakts vidū palīgā, tad nevarēja nenākt. Ja naktī vajadzēja piecus ķirurgus, visi pieci bija klāt kā likts!” Vairākus knifus Teodors Eniņš iemācījies no operāciju māsas Irmas Geisleres, kura tos savukārt noskatījusies no Friča Nikolaja Zandberga. Piemēram, dziļiem un smagiem apdegumiem der 7% tanīna spirta pārsējs jeb “uguns pret uguni”. Viņas iemācīta bijusi arī attieksme pret slimnieku – sēdi pats visu laiku klāt un nekad neuzskati slimnieku par peļņas avotu! “Ja būs tāda attieksme, nekas nesanāks!” strikti uzskatīja Teodors Eniņš. „Mums bijis daudz slimnieku, kur liekas, ka nekas vairs nav glābjams, bet viņi ir izdzīvojuši un daļa dzīvo vēl tagad! Reiz mani 8.martā izsauca uz slimnīcu. Atvests jauns puisis ar neirotraumu, ko guvis nelaimes gadījumā. Vienkārši sakot, vilciens viņam bija sadragājis galvu. Domāju, ko darīt, galvaskausu neviens vēl nav reponējis, tur iznākums var būt tikai viens  letāls. „Uzstūmu” to virsū un jau nākamajā dienā mans puisis sēž uz palodzes. Izdzīvoja un ar galvu arī viss kārtībā! Ņemot palīgā medicīnisko loģiku, tas nav izskaidrojams.”

Varbūt šis, bet varbūt arī kāds cits gadījums Teodoru Eniņu savulaik mudinājis specializēties arī neiroķirurģijā, jo, ja slimniekam piecas, sešas stundas jāgaida neiroķirurgs no Rīgas, parasti rezultāts ir letāls. „Ikviens ārsts taču zina likumsakarību “periculum in mora!” (no latīņu: Kavēšanās slēpj briesmas). Palīdzība jāsniedz nekavējoties, nedrīkst gaidīt nevienu minūti, kur nu vēl stundu! Tāpat ir ar gūžas kaula kakliņa mediālo lūzumu. Tādēļ agrāk tik daudzi mira, jo pēc aizvešanas uz slimnīcu cilvēkus vēl nez cik ilgi gatavoja operācijai!” Lai slimniekiem palīdzētu pēc iespējas efektīvāk un ātrāk, Teodors Eniņš zinības apguvis arī Kaulu fizioloģijas pētniecības institūtā. No tā laika viņam mājās bija apraksti doktora disertācijas vērtībā.

Līdzīgi kā Teodoru Eniņu apmācīja vecākie slimnīcas kolēģi, arī viņš bija skolotājs ķirurgiem Vilnim Vigulim, Leonam Stankēvicam, Uldim Ķesterim. Savukārt visvairāk darba stundu pavadīts kopā ar ķirurgu traumatologu Egilu Deksni, par kuru Teodors Eniņš kādā sarunā pauda: “Viņš man bija labs palīgs, godprātīgs puika!

Deksni mācīju un bīdīju, kā vien pratu!” Ļoti daudz darba stundu kopā pavadīts arī ar medicīnas māsām Ausmu Blikerti un Silviju Ruicēnu, kura par Traumatoloģijas–ortopēdijas nodaļas vecāko māsu strādā no 1972. gada.

Skatieties zvaigznēs!
Pēc studijām paralēli darbam slimnīcā Teodors Eniņš strādāja par pedagogu Liepājas medicīnas skolā un pēcāk arī Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. “Ārsta alga par slodzi tolaik bija 72 rubļi 50 kapeikas, tādēļ lielākā daļa kolēģu strādāja pusotru, divas slodzes, vai arī vēl citā darba vietā,” atcerējās traumatologs. Slimnīcas galveno ārstu, ķirurgu Gunāru Valteru Teodora Eniņa vadītajā nodaļā joka pēc pat iesaukuši par „dakteri uz pusslodzi”, jo pat viņš papildus piestrādājis.

“Sākot ģimenes dzīvi, mums bija matracis uz četriem klučiem, vairāk nekā. Tādēļ es pieņēmu piedāvājumu un medicīnas skolā pusastoņos no rīta lasīju lekcijas anatomijā un ķirurģijā.” Teodors Eniņš pats sevi raksturoja kā stingru un prasīgu pasniedzēju, jo anatomiju nākamajām māsām mācījis ar visiem latīņu terminiem, kā tas darīts Rīgas Medicīnas institūtā. Vairākas cienījamā ārsta audzēknes, kuras pēc medicīnas skolas absolvēšanas devās studēt medicīnu uz Rīgu, pēc tam bijušas pateicīgas par pamatīgajām zināšanām. Viena no viņām ir hematoloģe Maija Skrodele.

Pēc nodarbībām medicīnas skolā un garajām stundām slimnīcā Teodors Eniņš vēl devies uz Liepājas Pedagoģijas akadēmiju pasniegt lekcijas ķirurģijā. Lai padomju laikos absolvētu augstākās izglītības iestādi, studentēm bija jāiziet tā saucamā kara lauka medicīnas apmācība. Jau tolaik ārsts sapratis, ka no topošajām skolotājām kara lauka mediķes diezin vai sanāks, tādēļ lekcijās viņš šad tad atļāvies pievērsties arī kādam citam jautājumam. Reiz dakteris jautājis, lai studentes nosauc visus latviešu komponistus, un bijis šokā, ka meitenes varējušas nosaukt vienīgi Raimonda Paula vārdu. Citā reizē jautājis, kad viņas pēdējoreiz skatījušās zvaigznēs. Atkal neliels šoks, jo izrādās, ka bez Teodora Eniņa, kurš bija pārliecināts, ka mums katram ir sava nolemtība un liktenis, zvaigznēs neviens neskatās. “Tā pedagoģija bija tikai „piešprice” pie visa pārējā, jo no kaut kā vajadzēja dzīvot. Ja toreiz nebūtu tik spiedīgu apstākļu, varbūt skolās nekad nebūtu strādājis.”

Viena lieta ir mācīt svešus bērnus, bet pavisam kas cits, ja jāmāca pašam savs. Par spīti Teodora Eniņa lielajai aizņemtībai, smagajam darbam slimnīcā, par ārsti savulaik vēlējās kļūt arī viņa meita Dace. Toreiz, mūsu sarunas laikā, mediķis atcerējās: “Kad Dace izteica tādu vēlēšanos, atbildēju, ka medicīna nesmaržo pēc rozēm, drīzāk pēc kaut kā cita, stipri prozaiskāka. Ja vēlies, vari nākt man līdzi uz slimnīcu, darboties operāciju zālē, kur viss – asinis, strutas, izkārnījumi – ir īpaši lielā koncentrācijā. Viņa arī nāca, strādāja sanitāres darbu un pierādīja, ka to spēj izturēt!”

Tagad Dace Andersone ir Liepājā populāra mediķe. Lai gan viņa ir ģimenes ārste, pašlaik specializējusies osteoporozes diagonostikā un praktizē Metalurgu slimnīcā. Tātad turpinājums seko.

Fakti no Teodora Eniņa biogrāfijas:
– Teodors Eniņš dzimis 1934.gada 6.decembrī būvtehniķa un mājsaimnieces ģimenē.
– No 1950.gada mācījies Liepājas 1. vidusskolā un Mūzikas vidusskolā pūšamo instrumentu klasē.
– No 1971. līdz 1990.gadam Traumatoloģijas–ortopēdijas nodaļas vadītājs Liepājas pilsētas slimnīcā.
– 1988.gadā aktīvi iesaistījies Latvijas Tautas frontes Liepājas nodaļas dibināšanas kustībā.
– No 1989. līdz 1990.gadam LTF Liepājas nodaļas priekšsēdētājs.
– Ar Latvijas Augstākās padomes lēmumu 1991.gadā nozīmēts par Labklājības ministru. Šajā amatā darbojies divus gadus.
– No 1994. līdz 1997.gadam Liepājas pilsētas Domes priekšsēdētājs.
– Par nopelniem Latvijas labā iecelts par Triju zvaigžņu ordeņa komandieri.
– Pelnītā atpūtā jeb pensijā no 1997.gada.
– Brīvos brīžos saimniekoja nelielā zemnieku saimniecībā „Ramati” Rudbāržu pagastā.
– Teodors Eniņš miris 2008.gada 25. septembrī, apglabāts Rudbāržu pagasta Sprīžu kapos.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.