Daudzi būs dzirdējuši par tā dēvētā Karostas cietuma jubileju, bet ne visi zina būtiskus Karostas Jūras virssardzes nesenās vēstures faktus.

Pirms desmit gadiem, 2002. gada 27.septembrī, toreizējie Lejaskurzemes tūrisma informācijas biroja direktors Andris Maisiņš bijušajā Karostas Jūras virssardzē bija organizējis pirmo, tagad tik populāro izrādi „Aiz restēm”.

Tas bija caurcaurēm amatiera cienīgs gājiens, ar teātra aktieru piedalīšanos, kostīmu, pareizāk sakot, uniformu un karavīru lauka virtuves meklēšanu, kā arī dažādu militārās atribūtikas kolekciju izmantošanu.

Viena no šīs pirmās skarbo situāciju izrādes patronesēm bija toreizējā viesnīcas „Amrita” darbiniece Ilana Ivanova, kas meklēja atraktīvu veidu Liepājas tūrisma popularizēšanai viesnīcas klientiem. Cik atceros, tad Virssardzes pirmie „upuri” bija igauņu, somu un zviedru tūrisma firmu operatori.
   
Pēc tam jau maisam gals bija vaļā un, lūk, – tik daudzi jau desmit gadus apmeklē Liepājas bijušo militāro eksekūciju vietu!

Bet, iededzot desmit svecītes šā populārā tūrisma objekta jubilejas tortē (sk. “Kurzemes Vārds” 26.septembra publikāciju „10 svecītes Karostas cietuma jubilejas tortē”), manuprāt, daudzi aizmirsuši Invalīdu ielas 4 nesenāko vēsturi.

Domāju, ka līdzās desmit svecītēm būtu jāiededzina vēl kāda arī par cilvēkiem, kuri šo vietu burtiski izglāba vēl ilgi pirms pieminētā 2002. gada 27. septembra.

Kā pirmo noteikti iedegtu bijušajam mēram Teodoram Eniņam. Tieši viņš jau 1996.gadā saņēma LR Jūras Spēku komandiera Gaida Zeibota vēstuli par plānoto Liepājas Virssardzes likvidēšanu un piedāvājumu pašvaldībai pārņemt ēku. Neraugoties uz toreizējās, tā sauktās dakteru domes aizņemtību ar katastrofu sološām siltuma, ūdensvada un citu Karostas tukšo māju lietām, mēram pietika izpratnes par to, ka šī vēsturiskā ēka jāsaglabā.

1997.gada oktobrī LR Jūras Spēki no Virssardzes patiešām aizgāja, un pēdējais tās komandants Aivars Feldmanis, nodevis atslēgas nu jau jaunās, Ulda Seska domes, īpašumu pārvaldes priekšniekam Kārlim Vecbrālim, bija bažu pilns par mājas tālāko likteni.

Viņa bažām bija pamatots iemesls – tā sauktajam „Liepājas apvienotajam sarakstam” maz rūpēja kaut kādi tur Karostas štrunti, jo cauri Saeimai bija jāizbīda SEZ-a likums, jāvada visāda veida privatizācijas, jāpārņem desmitiem daudz iespaidīgāku objektu un jālavierē starp „Latvijas ceļa” un uzlecošās Šķēles Tautas partijas politiskajiem aisbergiem.

Virssardze stāvēja tukša. Karostas „ķieģeļu mafija” jau bija aprēķinājusi metāla un ķieģeļu (1,5 santīmi gab. ar piegādi) daudzumu, ja Virssardzi nojauktu. Daudz netrūka (tā izpaudās toreizējo un pat tagadējo pašvaldības lielo un mazo priekšnieku vienaldzīgā attieksme un nespēja domāt kaut dažus soļus uz priekšu).

Taču radās arī glābēji. Liepājas SEZ-a Attīstības daļas vadītājs Gunārs Kazeks bija viens no viņiem. Kopā izstaigājuši cietuma koridorus, secinājām, ka vajadzīgs sargs vai pat nomnieks, kas vismaz uz laiku novērstu nojaukšanas draudus. Tāds atradās – Vjačeslavs Filatovs, maza, ne visai legāla biznesa darbonis, kam Karostas tumšo darījumu ļautiņu vidū bija autoritāte un laikam arī daža kripata no liepājnieka patriotisma. Viņš cietuma koridoros ieslodzīja no laukiem atvestos suņus un apkures radiatoru zādzības apstājās. Tiesa, bija baisi dzirdēt no Virssardzes skanošās suņu rejas...

Filatovs bija viltnieks, jo par sargāšanu prasīja honorāru. Tas bija tagadējā novērtējumā dāsns – divas uz sabrukšanas robežas esošas cara laika ēkas Līgas ielā – ar ķieģeļiem, dzelzs un ciedru sijām, pamatu akmens blokiem tika „samaksāts” par Virssardzes glābšanu.

Iededzot Virssardzes kā tūrisma objekta tortē desmit svecītes, noteikti jāpiemin arī Teodors Eniņš, Gunārs Kazeks, kuri no mākoņa maliņas noskatoties, varētu būt gandarīti par vienu izglābtu Karostas vēsturisku ēku. Būtu jāpateicas arī Kārlim Vecbrālim, Tatjanai Dzērvēnai, Kārlim Dambergam, Jānim Brizgam un citiem.