Turpinot tematisko rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja, – 5. un 6.nodaļa jeb kara un pēckara laiks.

(6.turpinājums)

5. Dziednīcas "asiņainie" gadi
Kādā sarunā Liepājas Reģionālās slimnīcas ārsts ķirurgs Viesturs Rozītis atzina, ka viņš visā Latvijā nezinot nevienas citas ārstniecības iestādes, kuru Otrais pasaules karš būtu skāris tik smagi kā Liepājas "veco” slimnīcu. "Reti kurai slimnīcai kara laikā nogalināti divi vadošie ārsti, turklāt vienu nošāva vācu armija, bet otru – krievu. Tēlaini izsakoties, slimnīcas vēsture ir "rakstīta asinīm”,” pauda ķirurgs.

Otrais pasaules karš Liepājas slimnīcas darbinieku rindas „izretināja” ļoti spēcīgi. Kara gados bez Teodora Volframa un Jāņa Kosas noslepkavoti otorinolaringologs Bērs Deslers, sieviešu slimību ārsti Simons Plockins un Izaks Barons, ārsti Hozioskis, Vainers, Zuds, Fogels, Fetcs, Ickina, Aizikmane, Icigsons, saimniecības daļas vadītājs Petrēvics, dziednīcas filiāles vecākā māsa Mirjama Klass. Kuldīgas slimnīcas pagalmā tika nošauts tās direktors, arī bijušais Liepājas slimnīcas ārsts ķirurgs Aleksandrs Švangeradze, jo viņš vēlējies palīdzēt aizbēgt kādam padomju armijas virsniekam, taču nodoms ticis atklāts.

Vēl nogalināti šādi Liepājas ārsti: Fains, Traubs, Pragers, Mozus un Samuēls Tāli, Rubinšteins, Jakubovičs, bērnu ārsti Heimanis Rabinovičs un Jozefs Fridbergs, Rotšteins, Minkovskis, Falks, Švābs, Mihelsons, Rostovskis, Kaštedts, Hercbergs, Mansfelds. Lielākā daļa mediķu nogalināti uz aizdomu pamata, pat neizvirzot apsūdzību. Tikai ķirurgam Maksimam Zikam un ādas un venērisko slimību ārstam Morducham Veinreiham, kurus ieslodzīja geto, pēc kara bija iespēja atgriezties Liepājā un turpināt darbu slimnīcā un poliklīnikā.

1940.gads dziednīcai nesa lielas pārmaiņas. Tai tika pievienotas citas pilsētas slimnīcas, no kā lielākā daļa Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija piederējušas privātpersonām. Ārstniecības iestāde tika apvienota ar Sarkanā Krusta slimnīcu, kas atradās Sporta ielā, ebreju slimnīcu „Linas Hacedek”, kas atradās Bāriņu ielā, Oskara Brēma klīniku, kas atradās Uliha ielā 39/41. Šīs klīnikas telpās tika izvietotas slimnīcas Iekšķīgo slimību un Ginekoloģijas nodaļas. Taču tā kā kara pirmajās dienās Uliha ielas apkārtni un arī Brēma klīniku spēcīgi bombardēja, abas nodaļas steidzami pārcēla atpakaļ uz Liepājas slimnīcas telpām. Drīz pēc tam klīnika nodega pilnībā.

Kara laikā pilsētas labākie ķirurgi un medicīnas māsas papildus strādāja Karostas lazaretē, uz kuru nepārtraukti tika transportēti cietušie, taču arī Liepājas slimnīca bija pilna ar ievainotajiem – gan uzlidojumos cietušajiem civiliedzīvotājiem, gan karavīriem. Kara laikā Liepājas Veselības aizsardzības nodaļas vadītājs, kā jau tika minēts iepriekš, bija otolaringologs Jānis Kosa, kuru vācu okupācijas laikā apcietināja un nogalināja. Šis ārsts 1926.gadā pabeidzis Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, un Liepājas slimnīcā no 1932.gada bijis jaunatvērtās Ausu, kakla un deguna slimību nodaļas vadītājs. Lai arī dokumentālu pierādījumu nav, Jāņa Kosas nāvi saista ar ķirurga Teodora Volframa nāvi.

Uzreiz pēc Otrā pasaules kara Liepājas slimnīcā iedzīvotājiem palīdzību sniedza tās galvenā ārste Marija Makovčika, kura šai amatā ar nelielu starplaiku bija divas reizes, ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs, sieviešu slimību ārste un arī bērnu ķirurģe Emīlija Cena un trīs medicīnas studenti – Ludvigs Paškēvičs, Ernests Gaudiņš un E. Beirlis.
 
6. Slimnīca un tās ārsti pēc Otrā pasaules kara
Pēc Otrā pasaules kara Liepājas slimnīca atkopās ļoti lēni. Trūka itin viss, taču īpaši smagi kara sekas izjuta tie iedzīvotāji, kuriem bija vajadzīga medicīniskā palīdzība. Genocīda, padomju terora un dažādu nodevību rezultātā 1945.gadā pilsētā kopumā vairs bija tikai 18 ārstu, bet slimnīcā praktizēja trīs. Pakāpeniski ārstu skaits palielinājās: vairāki no dziednīcā agrāk strādājušajiem atgriezās, taču lielākā daļa mediķu, kas tur ieradās praktizēt pēc kara, nebija latvieši. Liepājas slimnīcas galvenais ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs ar savu neatlaidību panāca, ka pilsētā pēc kara palika strādāt ķirurgs Dimitrijs Kozlovs un dermatologs Gundarins.

Jāpiebilst, ka milzu nopelni bija medicīnas māsām, kuru zināšanas un pieredze, īpaši laikā, kad bija tik liels ārstu trūkums, lieti noderēja. Pēckara gados liels ārstniecības iestādes balsts bija māsas Irma Geislere, Alma Blūma, Margarita Vasara, Marija Gruze, Ausma Blikerte, bakterioloģiskās laboratorijas laborante Alise Treigūte–Ziemele, kā arī virtuves pavāre Elza Alksne. Visas minētās darbinieces slimnīcā nostrādāja ilgus gadu desmitus, dažas no viņām pat vairāk nekā 50 gadus.

No 1928.gada līdz aiziešanai pensijā 1973.gadā ārstniecības iestādē nostrādājis Patoloģiskās anatomijas nodaļas sanitārs Fricis Eņķuzis (liepājnieki viņu dēvēja par „līķu Frici”), kurš dzīvoja privātmājā blakus nodaļai un kuru savā laikā pazina vai visi pilsētas iedzīvotāji.

Liepājas slimnīcas dzīvē sākās jauns posms. Pēckara gados ārstniecības iestādes galvenā ārsta posteni ieņēma vairāki krievu tautības mediķi. Savukārt slimnīcas personāls, kā vēl šodien atceras vairākas vecākās paaudzes medicīnas māsas, uzreiz pēc kara tika sadalīts it kā divās nometnēs. Lai arī grūtību pēckara gados nebija mazums, dziednīcā atkal sāka valdīt ierastais darba ritms un arī turpmāk par galveno tur tika uzskatīts slimnieks.

Kad kara sekas bija kaut nedaudz novērstas un atsākās normāla dzīve, vairāki slimnīcas galvenie ārsti sāka plānot ārstniecības iestādes paplašināšanu, lai kaut minimāli uzlabotu darba apstākļus. Taču pārmaiņas noritēja ļoti gausi.

Tikai 20.gadsimta 60.gados Ķirurģijas nodaļai uzcēla piebūvi ar divām operāciju zālēm plānveida un akūtām operācijām ar pārsiešanas istabu. Pirms tam nodaļā bija divas operāciju zāles: viena zāle bija paredzēta aseptisko operāciju veikšanai, bet otra – septiskajām operācijām. Blakus zālēm atradās pārsiešanas istabas, kur ilgus gadus strādāja māsas Katrīna Raiskuma un Austra Valtere.

Savukārt Patoloģiskās anatomijas un tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļu paplašināja tikai 20.gadsimta 70. un 80.gadu mijā, uzceļot piebūvi. Tajā iekārtoja atsevišķus kabinetus ārstiem un histoloģiskās laboratorijas laborantam.

Liepājas slimnīcā dažādos laika posmos strādājuši vairāki ļoti talantīgi mediķi, kuri bija plaši pazīstami ne tikai pilsētas, bet visas valsts mērogā. Turklāt viņi visi bez izņēmuma dēvējami arī par Skolotājiem, kuri savas zināšanas ar lielu uzcītību tālāk nodeva jaunajiem kolēģiem un arī vidējam medicīniskajam personālam. Lielākā daļa no viņiem paralēli darbam dziednīcā strādāja arī medicīnas skolā par pasniedzējiem.

Šajā nodaļā turpmāk tiks aplūkoti 10 mediķu dzīvesstāsti un viņu nopelni. Tas gan nebūt nenozīmē, ka Liepājas „vecajā” slimnīcā vairāk labu un pat izcilu ārstu nebija. Šos 10 mediķus varētu dēvēt par „zvaigžņu plejādi” un paraugiem, kam līdzināties. Bez viņu pieminēšanas visas Latvijas medicīnas vēsture nebūtu pilnīga.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.