Turpinām publicēt materiālu par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķu zvaigznāju, šoreiz stāsts par ķirurgu Maksimu Ziku.

(8.turpinājums)

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un arī pēckara gados Liepājas slimnīcā, neskaitot Frici Nikolaju Zandbergu, strādāja vēl viens ne mazāk talantīgs ķirurgs – Maksims Ziks, par kuru liepājnieki zina stāstīt gluži vai ģeniālus atgadījumus. Profesionālis, sava darba fanātiķis, ārsts ar Dieva dotu talantu, kā arī nepārspējams jokdaris – šādi viņu raksturo Liepājas mediķi, kuriem bijusi laime ar Maksimu Ziku kopā strādāt.

Arī šis ķirurgs lieliski pārzinājis vairākas medicīnas disciplīnas. Pēc kolēģa Friča Nikolaja Zandberga aiziešanas Mūžībā Maksims Ziks pārņēma 3.Ķirurģijas nodaļas vadību, kā arī bijis Asins pārliešanas nodaļas galvenais ārsts, kas šajā laikā tika uzskatīta par vienu no labākajām republikā.

Viņš bija ārsts, kurš, neskatoties ne uz profesionālajiem panākumiem, ne apbalvojumiem, vienmēr bijis vienkāršs, atsaucīgs, izpalīdzīgs un sirsnīgs gan pret kolēģiem, gan slimniekiem. Par Maksimu Ziku atmiņās dalījās viņa atraitne Longina Zika, kuras nu jau arī diemžēl vairs nav mūsu vidū, un meita Džanna Krūmiņa – medicīnas zinātņu doktore un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente.

Liepājā atgriežas Zandberga dēļ
Maksims Ziks ir dzimis liepājnieks, un savai pilsētai palicis uzticīgs visu mūžu, kaut arī saņēmis ne vienu vien vilinošu piedāvājumu strādāt citur. Tikai studiju gadus un kara laiku viņam nācās pavadīt ārpus Latvijas. 1941.gadā ārstu represēja, viņš bijis Liepājas un Rīgas geto, kā arī Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Kad beidzās Otrais pasaules karš, Maksims Ziks brīdi svārstījies – pieņemt darba piedāvājumu ārzemēs vai atgriezties dzimtajā pilsētā. Iespējams, viņu baidīja tas, ka atgriežoties vairs nesastaps nevienu kolēģi un tuvinieku, jo kara laikā saņemt ziņas par radiniekiem nebija iespējams. Varbūt ķirurgs aizdomājās, ka, iespējams, visi viņa radi un draugi ir vai nu gājuši bojā, vai arī devušies uz citām valstīm.

Taču drīz vien Ziks nejauši uzzinājis, ka Liepājā vēl aizvien strādā ķirurgs Fricis Nikolajs Zandbergs jeb, kā kolēģi viņu sauca, – „šefs”. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Maksims Ziks nekavējoties nolēma atgriezties.

Longina Zika kādā mūsu sarunā atcerējās, ka pirmā abu ķirurgu sastapšanās pēc kara bijusi ļoti saviļņojoša – Zandbergs no aizkustinājuma izplūdis asarās. Kopš tā laika līdz mūža pēdējai dienai cienījamā mediķa darbavieta bija Liepājas slimnīca. Turklāt tieši viņu var uzskatīt par Friča Nikolaja Zandberga mantinieku  Maksims Ziks no vecākā kolēģa pārņēma ne vien pieredzi un zināšanas, bet arī 3.Ķirurģijas nodaļas vadības grožus un pilsētas galvenā ķirurga amatu.

Savukārt ārsta Maksima Zika nopelns ir tas, ka viņš izaudzinājis un profesijā ievadījis daudzus Liepājas ķirurgus: Bruno Grasi, Teodoru Eniņu, Birutu Liedi, Māri Blūmu un citus.

Neirologs, pēdējais „vecās” slimnīcas galvenais ārsts Eglons Auders pagājušā gadsimta 80.gados kādā intervijā ķirurgu raksturojis kā atklātu, vienkāršu, pretimnākošu cilvēku, kuram brīnišķīgi padevusies jauno mediķu ievadīšana nebūt ne vieglajā darbā.

Maksims Ziks medicīnai veltījis visu dzīvi, kas savā ziņā ir pat likumsakarīgi – viņa dzimtā mediķi bijuši jau trīs paaudzēs. Abi ar dzīvesbiedri Longinu reiz izskaitījuši, ka Ziku dzimtā ar šo nozari saistīti 12 vai 13 cilvēki. Ķirurga tēvs pēc studijām Tērbatas un Maskavas universitātēs strādājis aptiekā par provizoru jeb farmaceitu. Arī viņa meita Džanna Krūmiņa ir saistīta ar medicīnu.
    
Ja dzirdu Listu, zinu – šodien veiksies!
Maksima Zika lielākā aizraušanās bez medicīnas bija mūzika. To viņš ar prieku klausījies kopš bērnības. Ģimenē bieži tika spēlētas klavieres un vijole – to pratis gan dakteris pats, gan viņa māsa Paula. Turklāt muzicējuši ne tikai mājās, bet arī ārsta Roberta Mauriņa doktorātā Grobiņā, jo Paulas draudzene bijusi rakstniece Zenta Mauriņa.

Arī vēlākos gadus Maksims Ziks labprāt klausījies klasisko mūziku, īpaši Frederika Šopēna un Ferenca Lista skaņdarbus gan savās mājās, gan koncertzālēs, gan ciemos pie Friča Nikolaja Zandberga, kur klavieres viesiem par prieku spēlējusi „šefa” dzīvesbiedre Nadežda. Reiz kādās viesībās Maksims Ziks atzinies: “Māņticīgs es neesmu, bet, ja no rīta pa radio dzirdu skanam Lista Otro ungāru rapsodiju, zinu – šodien man veiksies!”

Jāpiebilst, ka pagājušā gadsimta 80.gados bijusi doma par ķirurgu uzņemt dokumentālu īsfilmu. Scenārijā bija ierakstīts, ka fonā visu laiku jāskan Ferenca Lista skaņdarba akordiem. Diemžēl filma netika uzņemta. Taču arī šī Maksima Zika aizraušanās dzimtā tiek turpināta – klavieres spēlē viņa mazmeita Beata Krūmiņa.

Es vispār esmu jautrs zēns!
Tā savā 80.gadu dzimšanas dienā cienījamais ķirurgs atzinies kādam žurnālistam. Maksima Zika dzīvi un profesionālo darbību apvij leģendas. Latvijā tik dzīvespriecīgu un asprātīgu ārstu laikam nav daudz. Gan kolēģi, gan slimnieki viņa izstrādātos jokus atceras vēl aizvien. Piemēram, lai ekonomētu laiku, ķirurgs no viena slimnīcas korpusa uz otru braucis ar motociklu. “Viņš brauca ne tikai pa pagalmu, bet arī pa slimnīcas garajiem koridoriem,” mūsu sarunā atcerējās Džanna Krūmiņa.

“Terapeiti arvien žēlojušies, kur tie ķirurgi paliek, laikā viņus vispār nav iespējams sagaidīt! Tēvs savukārt pretī  ja vajag ātrāk, aizbraukšu ar motociklu!” Un šiem vārdiem sekojusi rīcība.

Longina Zika vīra izdarības allaž esot uzskatījusi par huligāniski labdabīgām; to mērķis nekad nav bijis kaitēt, bet gan izjokot.

Asprātība un atjautība Maksimam Zikam piemitusi jau skolas laikā, neskatoties uz to, ka par skolotāju strādājusi arī viņa māte. Ja vajadzējis kādam palīdzēt vai kādu paglābt no nepatikšanām, Maksims Ziks vienmēr kaut ko izdomājis. Piemēram, lai iegūtu savai klasei svarīgas ziņas, kas tiek pārrunātas pedagogu sapulcēs, viņš pirms kādas pedagoģiskās padomes sēdes ietinies ģeogrāfijas kartē un tādā veidā noklausījies skolotāju sarunas. Vai arī – lai paglābtu sevi un citus no algebras kontroldarbā iespējamās sliktās atzīmes, Maksims Ziks ar klasesbiedriem ieradies šī priekšmeta skolotāja mājās, ar viltu izvilinājis mājkalpotāju ārā no istabas un no flīģeļa, kur pedagogs bija paslēpis pārbaudījuma uzdevumus, tos izvilcis un aiznesis. Diemžēl abos gadījumos nedarbi tikuši atklāti.

Strādā līdz pēdējai dienai
Galvenokārt slimnieku mīlestību un kolēģu apbrīnu Maksims Ziks ieguva savas erudīcijas un lielo darba spēju dēļ. Longina Zika kādā sarunā stāstīja, ka viņas dzīvesbiedram „slimnīcas dzīve” turpinājusies pēc darba dienas beigām. Kolēģi zināja, ka grūtā brīdī viņam vienmēr var zvanīt uz māju un izsaukt uz dežūru katrā brīdī, arī naktī.

“Mēs „vecajai” slimnīcai dzīvojām ļoti tuvu, tādēļ kolēģi bieži nāca ciemos, kopā dzērām kafiju un pārrunājām tur notikušo,” viņa atcerējās. “Vieni vienīgi dakteri jau pie mums ciemojās kā ikdienā, tā svētku reizēs.”

Šodien liktos neiespējami, ka tāds ārsts kā Maksims Ziks var dzīvot komunālajā dzīvoklī vai slimnīcas centrālās ēkas otrajā stāvā, kur faktiski atpūsties nav bijis iespējams. “Kad dzīvojām ambulances augšstāvā, visu laiku staigājām kā apdulluši, jo pa nakti izgulēties nebija iespējams. Ik pa brīdim piebrauca ātrās palīdzības mašīna ar ieslēgtām bākugunīm un kaucošām sirēnām, ik pa brīdim viņš skrēja lejā skatīties, kas noticis.”

Taču arī pie šiem apstākļiem ģimene pierada. Mediķa atraitne stāstīja arī, ka nereti ambulances dzīvokļa virtuvē kopā ar kolēģiem viņi esot cepuši omletes. Reiz Maksimam Zikam kāds slimnieks atnesis 100 olu, bet tādu daudzumu ģimene nebija spējīga apēst.

Tad vēl cits gadījums – kādu vakaru ciemos pie Maksima Zika uz komunālo dzīvokli atnācis Fricis Nikolajs Zandbergs, bet tumšajā koridorā, nepamanīdams, ka kaimiņi tur izbēruši kartupeļus, paklupis. Tā bijusi viena no ļoti retām reizēm, kad „šefs” no sirds pārskaities un skaļi lādējies. Pie normāla dzīvokļa Virsnieku ielā 13 Maksims Ziks ticis tikai mūža otrajā pusē.

Lai kādi būtu apstākļi un grūtības, ķirurgs, spēkus nežēlodams, ārstēja sasirgušos liepājniekus. Neskaidros gadījumos viņš pāris minūšu mēdzis sēdēt pie slimnieka gultas un turēt roku sirdzēja pulsa. Tas bijis Maksima Zika iecienīts paņēmiens, kā apkopot domas, jo “singulare sentitur, universale intellegitur”*. Longina Zika atcerējās arī sava dzīvesbiedra pēdējo darba dienu 83 gadu vecumā.

“Vīrs bija ļoti slims, viņu lejā gaidīja ātrās palīdzības mašīna, lai vestu uz slimnīcu. Te pēkšņi zvana telefons un viņš tiek lūgts steidzami nākt uz nodaļu. “Šoreiz gan man jāatsaka, mani pašu lejā gaida,” bija viņa atbilde.”” Tas bija vienīgais Maksima Zika atteikums, turklāt dienā, kad viņš aizgāja Mūžībā.

Fakti no Maksima Zika biogrāfijas
•Maksims Ziks dzimis 1904.gada 16.jūnijā Liepājā.
•Medicīnu studējis Leipcigas un Tērbatas universitātēs. Ārsta diplomu ieguvis 1929.gadā.
•Strādājis arī pedagoģisku darbu – topošajām medicīnas māsām pasniedzis ķirurģiju.
•Perfekti pratis latviešu, krievu, vācu, igauņu un latīņu valodu.
•Brīvajā laikā ļoti paticis braukt ar mašīnu – iecienītākais maršruts bija Igaunija, kur par mediķi strādāja Maksima Zika māsa.
•Saņēmis vairākus augstus apbalvojumus, tai skaitā Nopelniem bagātā ārsta nosaukumu 1963.gadā.
•Apglabāts 1986.gadā Meža kapos Rīgā.

*) atsevišķais tiek uztverts ar sajūtām, kopējais – ar zināšanām (no latīņu val.)

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.