Klajā nākusi grāmata „Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia”, kas stāsta par savulaik pazīstamo Liepājas ārstu Bertramu Rozenbergu. Grāmatas autore ir viņa jaunākā meita Rita Petričeka.

Ķirurgs Bertrams Rozenbergs (1904-1960) ir viens no tiem mediķiem, kuru uz mūsu pilsētu atvilināja Liepājas medicīnas leģenda, ķirurģijas spīdeklis, kolēģu un slimnieku mīlētais ārsts Fricis Nikolajs Zandbergs.

Uz Liepāju Rozenbergs atnāca jau kā pieredzējis speciālists. Pēc medicīnas studiju absolvēšanas 1935.gadā un specializēšanās ķirurģijā Rīgas 1.pilsētas slimnīcā, viņš bija strādājis gan Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcā, gan Tukuma slimnīcā par ķirurģijas nodaļas vadītāju un pat iestādes direktoru. Aiz muguras arī dienests latviešu leģionā, tai skaitā Kurzemes katlā, pēc tam čekas vajāšana, slēpšanās, arests un Latvijas PSR IeM karaspēka kara tribunāla spriedums: brīvības atņemšana uz 25 gadiem, tiesību atņemšana uz pieciem gadiem un mantas konfiskācija.

Šogad Latvijas Okupācijas muzejā Rīgā notika grāmatas „Bertrams Rozenbergs. Fiat justitia” atvēršana. Tās autore ir Rita Petričeka – ārsta Bertrama Rozenberga jaunākā meita. Grāmata ir kā lieliska iespēja kaut nedaudz ielūkoties šā drosmīgā un patriotiskā cilvēka dzīvē.

Betrams – dēls, brālis un tēvs
1904. gada 23. oktobrī Valmieras apriņķa Mazstraupes mācītājmuižā Pētera un Marijas Eifrozīnes ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtais dēls. Viņam sekoja vēl seši, no kuriem vistuvākās attiecības dzīves laikā B. Rozenbergam izveidojās ar māsu Adu. Tieši viņa no saviem trūcīgajiem ienākumiem brālim uz Sibīrijas soda nometnēm sūtīja paciņas; Ada šai smagajā laikā kļuva par uzticības personu, kurai vecākais brālis sūtīja vēstules, tajās pauzdams savas domas, ilgas un bažas. Kādā vēstulē Adai viņš atzīstas: „Neesmu nodomājis un negribu Tev sagādāt kādas nepatikšanas, bet nevaru arī galvot par turpmākās polītikas kursu. Ka es nezagšu, neslepkavošu un nelaupīšu, to zini labi, bet tad zini arī, ka „ozianna” es arī nesaukšu, it īpaši pēc tā, ko esmu piedzīvojis.” (65. lpp.: šeit un turpmāk citāti no grāmatas). Tas pausts vēstulē, kurā Rozenbergs māsu lūdz kļūt par savu galvotāju.

Kā students Rozenbergs vispirms izmēģināja spēkus Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, bet jau pēc gada pārgāja uz Medicīnas fakultāti. Kā aktīvas dabas cilvēks viņš jau 2. studiju semestrī iestājās studentu korporācijā „Lettonia”, kur jaunā studenta oldermanis bija Mārtiņš Bērziņš – vēlākais Liepājas apgabaltiesas priekšsēdis. Studiju gados B. Rozenbergs arī iepazinās ar atraitnēs palikušo Lidiju Krievu, ar kuru salaulājās, kļūdams par audžutēvu 12 gadus vecai meitai Lidijai un 6 gadus vecam dēlam Pēterim. Ņemot vērā, ka studiju laikā B. Rozenbergam pašam nepiederēja itin nekas, tas bija drosmīgs solis. Šai laulībā piedzima divas meitas – Ilze un Rita. Otrā pasaules kara gadi, Latvijas okupācija un Rozenberga arests viņa ģimeni izšķīra uz visiem laikiem. 1944. gadā dzīvesbiedre Lidija ar meitām devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet dakteris iestājās latviešu leģiona 19. divīzijā, kur bija galvenā pārsiešanas punkta vadītājs.

Grāmatas autore Rita Petričeka atzīst, ka tēvu redzējusi vien pirmos 10 savas dzīves gadus. Pēc soda izciešanas, tā sauktā Liepājas periodā, Rozenbergs meitām uz ASV rakstīja vēstules un sūtīja dažādas dāvaniņas. Ilze uz savām kāzām no tēva saņēmusi skaistu koka pūra lādi ar tautiskiem rakstiem, bet Rita – lielisku ādas mapi, arī ar tautiskiem rakstiem. Rozenbergs ar saviem bērniem ļoti lepojās, taču dziļi sirdī visu laiku kremta, ka pats nespēj būt pie meitām un nav redzējis viņas izaugam. Kādā vēstulē abām māsiņām dakteris atzinies: „Vispār pasaulē vairāk ir muļķu nekā gudru, bet es esmu pārliecināts, ka manas meitas pie pirmējiem nepieder. Esmu un palikšu uz tām lepns.” (91. lpp.)

Dieva kalps Bertrams
Ja vēlētos raksturot Rozenbergu kā cilvēku, pirmkārt, jāmin viņa reliģiozitāte, nesatricināmā ticība Dievam. Kad Ilze un Rita vēl bija mazas, viņš retajos vaļas brīžos meitām lasījis priekšā Jauno Derību, līdz tikuši līdz beidzamajai lappusei. Pamanīdams, ka bērni spēlē kariņu, Rozenbergs spēli momentā pārtraucis, teikdams, ka tā darīt nedrīkst. Lielākais pārkāpums un netikums, pēc daktera uzskata, bija melošana. Tas bija vienīgais, par ko viņš pret saviem bērniem varēja pacelt roku. Grāmatā atainota neparasta epizode: reiz Ilze un Rita nav gribējušas iet uz skolu, tāpēc teikušas, ka abām sāpot vēders. Vispirms tas dakteri ļoti satraucis, taču tad viņš sapratis, ka meitas tikai izliekas slimas. Tā kā skolā bija vajadzīga kavējumu attaisnojoša zīme, Rozenbergs klases audzinātājai uzrakstījis, ka meitas simulējušas slimību, tāpēc skolā nav bijušas.

Arī praktizēdams Liepājā, Rozenbergs nav atteicis uzrakstīt slimības lapu, ja pacients viņu palūdza, pat tad, ja darbā neiešanas patiesais iemesls bija paģiras. Savukārt, ja kāds dakterim centās ko slēpt vai slimību simulēt, viņš kļuva nikns un izpalīdzēt atteica. Daudzus savus pacientus kā privātārsts Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Rozenbergs ārstējis par velti. Jāmaksā nebija ne viņa draugiem un to ģimenes locekļiem, ne karavīriem un to ģimenēm, ne arī lauciniekiem, kuri bieži dakterim atveda dažādus lauku labumus.
    
Ticība Dievam ne par mata nekļuva mazāka un nesagrīļojās arī Rozenbergam visdrūmākajā laikā, kad viņš sešus ar pusi gadus pavadīja apcietinājumā. Vēstulē māsai Adai dakteris raksta: „Novēlu Dieva palīgu un svētību. Ceru, ka nākamā gadā redzēsimies. Par mani esiet bez rūpēm, jo Dievs svētī. Dziesmu grāmata un Jaunā Derība ļoti derīgas. Paldies.” (47. lpp.) Savukārt kādas citas vēstules, kas rakstīta 1951. gadā, noslēgumā lasāms: „[..] ieteicu nekad neizsamist un nebēdāties, jo stāv rakstīts, ka debess un zeme zudīs, bet Dieva vārds ne.” (53. lpp.)
    
Rozenbergs bija nelokāmi pārliecināts, visas lietas – arī Staļina laika šausmas – nenotiek bez Visaugstākā ziņas, bet Dieva ceļi mums, cilvēkiem, ir neizdibināmi. Arī pagājušā gadsimta 50. gadu otrajā pusē, kad dakteris strādāja Liepājā, viņš neaizmirsa ceļu uz baznīcu. Kādā privātā sarunā Rozenbergs atzinis: „Man katrs baznīcas apmeklējums nozīmē ļoti daudz.” (83. lpp.)

Iespējams, reliģiozitāte bija viens no iemesliem, kāpēc Valsts drošības komitejas pārstāvji pēc gadiem atkal sākuši interesēties par Rozenbergu. Liepājas slimnīcas vadība, šo interesi jaušot un kolēģim cenšoties palīdzēt, viņu nosūtījusi uz vairāku mēnešu kursiem uroloģijā Minskā un pēc tam Maskavā. Pēc Maskavā pavadītā laika sākusi progresēt Rozenberga aknu slimība. 1960. gada 18. februārī Dievs apžēlojies un savu uzticamo kalpu paņēmis pie sevis.

Bērēs, kas notika Meža kapos Rīgā, pēdējo godu izrādīja arī daudzi Liepājas mediķi, to skaitā ķirurgs Zandbergs, kurš pats nesen Mūžībā bija izvadījis savu dzīvesbiedri. Kā zina stāstīt kolēģi, Rozenberga bērēs Zandbergs pamatīgi saaukstējies, gandrīz vai ietiepīgi atsacījies ārstēties, līdz saslimis ar plaušu karsoni. Tas bija iemesls, kādēļ 1960. gada pavasarī nomiris arī vislielākais ķirurģijas korifejs, kāds Liepājā bijis.

Patriots Bertrams
Liepājas kolēģi, kas strādājuši kopā ar Rozenbergu, vēl tagad ar humoru atceras, ka dakteris nav ļāvis runāt žargonā, bet sarunas biedra teikto momentā izlabojis. Pats viņš runājis tīrā, labskanīgā, izkoptā latviešu valodā, perfekti pratis arī krievu un vācu valodu. Šī mazā epizode raksturo ārsta attieksmi arī pret dzimteni.

Te būtu vietā jautājums: par ko tiesāja Rozenbergu? Par to, ka šis cilvēks mīlēja dzimteni; par to, ka „nelaikā” (no 1941. līdz 1943. gadam) bija Tukuma pilsētas vecākais; par to, ka bijis leģionā; par to, ka, vāciešiem ienākot, pie slimnīcas uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu. Šādu un līdzīgu „grēku” dakterim daudz, un pēc to laiku likumiem par tiem pienācās nāvessods. Kad Rozenbergam lasīts tiesas spriedums par 25 gadiem labošanas darbu nometnēs, viņš gandrīz sācis smieties, jo tas ir termiņš, kas nav nosēžams. Dakteris bijis pārliecināts, ka brīvībā tiks ātrāk. Vēl vairāk: kad Rozenbergam tiesā dots pēdējais vārds, viņš paudis: „Es uzskatu padomju varu Latvijā par nelikumīgu, tāpēc sevi par PSRS pilsoni neuzskatīju un neuzskatu. Žēlastību no tiesas neprasu, bet prasu godāt taisnību pēc romiešu tiesībām.” (48. lpp.)

Meita Ilze savam tēvam pēc Baigā gada šausmām vairākkārt jautājusi, ko darīt, ja komunisti atkal ienāktu Latvijā. Uz to Rozenbergs viņai vienmēr atbildējis: „Viņi neienāks! Neienāks!” (38. lpp.) Šoreiz gan dakteris kļūdījās…

Uzziņa
Bertrams Rozenbergs Liepājā
•ieradās strādāt pilsētas slimnīcā 1956. gada vasarā.
•paralēli darbam slimnīcā neilgu laiku strādāja rūpnīcas „Sarkanais metalurgs” medicīnas punktā, pēc tam pilsētas poliklīnikā.
•vispirms apmetās dzīvot kādā telpā psihiatriskajā slimnīcā, jo dzīvokļa nebija; tad dabūja apdzīvojamu istabu otrajā stāvā ēkā Jūrmalas ielā 4. Tikai pēc laulībām ieguva divistabu dzīvokli šās pašas mājas pirmajā stāvā.
•1957. gada 24. augustā salaulājās ar studiju un vēlāk darba biedri Tukumā Rasmu Ozolu, kura arī dabūja darbu Liepājas slimnīcā.
•līdz jūras aizsalšanai katru rītu gājis peldēties.