Kā teikts Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, pirms 45 gadiem Francijā miris diplomāts, rakstnieks, viens no Latvijas  valsts dibinātājiem Miķelis Valters.

Diplomāts, rakstnieks, valstsvīrs Miķelis Valters (literārais pseidonīms Andrejs Paparde) dzimis 1874.gada 7.maijā Liepājā strādnieka ģimenē. Bērnību un skolas gadus pavadījis Liepājā. Mācījies Liepājas Annas baznīcas elementārskolā, Liepājas pilsētas skolā, Nikolaja ģimnāzijā (ar krievu mācību valodu), kur viņa skolas biedri bija J.Jansons, E.Rolavs, F.Roziņš un citi. 90.gadu sākumā spēlējis Liepājas latviešu amatieru teātra trupā, skatuves vārds Tāluvietis. Piedalījies Jaunajā strāvā, laikraksta "Dienas Lapa" līdzstrādnieks. 1897.gadā, kad notika "Jaunās strāvas" sagrāve, uz 15 mēnešiem ieslodzīts Liepājas cietumā, izsūtīts uz Daugavpili, kur strādāja par privātskolotāju. 1899.gadā izceļoja uz Vāciju, Šveici. No 1899.līdz 1904.gadam studēja Bernē, beidzis Cīrihes Universitātes Valsts zinību nodaļu ar doktora grādu. 1903.gadā Šveicē kopā ar E.Rolavu un E. Skubiķi dibinājis Latvijas sociālistiskās savienību (latviešu eseri) un bija viens no tās galvenajiem ideologiem.

1905.gadā atgriezās Latvijā, tautas sapulcēs turpināja prasīt latviešiem nacionālo un politisko neatkarību. 1906.gadā atkal trimdā, dzīvoja Somijā, Šveicē. 1909./1910.g. studējis Sorbonas Universitātē Parīzē. Sarakstījis brošūru "Mūsu tautības jautājums", 1913.gadā Helsinkos, kur pirmais ar iespiesto vārdu izteica prasību: “Brīvu, neatkarīgu Latviju!". 1917.gadā atgriezās Latvijā, piedalījies Zemnieku savienības dibināšanā, spilgts Zemnieku savienības idejiskais vadonis. Kopā ar K.Ulmani politiski cīnījās par Latvijas  patstāvību.

Viens no Latvijas  valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembra akta galvenajiem autoriem. No 1918.gada novembra līdz 1919.gada decembrim pirmais Latvijas  iekšlietu ministrs. K.Ulmaņa prombūtnes laikā faktiskais Latvijas  valdības vadītājs. Piedalījies Latvijas aizsargu organizāciju dibināšanā. No 1920. līdz 1940.gadam sūtnis Romā, Parīzē, Varšavā, Briselē, Luksemburgā. Pēc 1940.gada dzīvoja Šveicē un Francijā. Asi kritizēja K.Ulmaņa 1934.15.maija apvērsumu. Ulmanis, apskauzdams Valteru kā talantīgu sāncensi, liedza viņam iespēju aktīvi darboties Latvijas  politikā.

No 1894.gada darbojies literatūrā. Sarakstījis tēlojumus, ceļojumu aprakstus, 2 drāmas, izdoti viņa 3 dzejoļu krājumi. Kultūrvēsturiska nozīme ir Valtera grāmatām "Mana sarakste ar K.Ulmani un V.Munteru" (1957.) un "Atmiņas un sapņi" (1969.). Rakstījis franču un vācu presē. Apbalvots ar Triju

Zvaigžņu ordeni (1927.) un ārzemju ordeņiem. Ietverts laikraksta “Kurzemes Vārds" atlasē “20. gadsimta pamanāmākie Liepājas sabiedriski politiskie darbinieki". Miris 1968.gada 27.martā Nicā, Francijā, turpat apbedīts.