Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu atzīmē 26 Vēsmas un 6 Fanijas. Vārda dienā sveicam žurnālisti Vēsmu Lēvaldi.

Pastāstiet mazliet par sevi! Vai esat liepājniece?
Dzimusi esmu Aizputē. Mans tēvs bija pašdarbības aktieris, un, kad režisors Nikolajs Mūrnieks viņu uzaicināja uz Liepājas teātri, visa ģimene pārcēlāmies uz Liepāju. Man toreiz bija tikai gadiņš, tāpēc izjūtu sevi kā īstenu liepājnieci. Arī Aizpute man ir mīļa, jo vairākus gadus tur pavadīju vasaras pie brīnišķīgiem cilvēkiem – Anniņas tantes un Nikolaja onkuļa. Anniņa strādāja lielajā veikalā par apkopēju, un man tas likās ļoti iekārojams darbs, jo viņa drīkstēja iekāpt lielajos skatlogos. Bet Nikolaja onkulis, pārdzīvojis Sibīriju, kļuvis invalīds, tomēr bija jautrs, asprātīgs un allaž mani cienāja ar gogelmogeli – sakultām olām ar saldo krējumu.

Kāds ir jūsu ikdienas darbs?
Ikdienas darbs ir laikietilpīgs un ne pārāk romantisks – nu jau gandrīz 14 gadu esmu laikraksta Dienas Bizness korespondente Kurzemē. Paralēli mācos Latvijas Universitātes Filoloģijas doktora studiju programmā un pētu Oļģerta Krodera klasikas iestudējumu teksta interpretāciju.

Kas jums savā darbā patīk visvairāk?
Lielākā priekšrocība un vienlaikus lielākais trūkums manā darbā ir tas, ka pārsvarā strādāju ārpus redakcijas, pati organizējot savu darbu. Tomēr dažkārt tas, ka tev nav blakus kolēģu, ar kuriem apspriesties, nomāc.

Kura Liepājas teātra izrāde patīk visvairāk? Kāpēc?
Atklāti sakot, ikviena izrāde ir tā vērta, lai noskatītos. Jo par teātri var spriest tikai tad, ja ir iepazīts pietiekami plašs spektrs. Taču galvenais kritērijs man ir viens – vai izrāde aizķēra manu dvēseli. Smiļģis esot teicis, ka laba ir tā izrāde, kurā ir ilgas. Izklausās sentimentāli, bet būtībā tā ir taisnība, jo ilgas – tas nozīmē, ka iestudējums ir ietiecies skatītāja garīgajā pasaulē, pavēris kādu esības spraudziņu, kura ikdienā mūsu prātus nenodarbina. Senie grieķi to sauca par katarsi – attīrīšanos caur līdzpārdzīvojumu. Bērnībā es neskaitāmas reizes skatījos „Princis un ubaga zēns”, un katru reizi tā mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem.

Kas noteikti ir jūsu kultūras kanonā?
Viss, kas jau ir ierakstīts Latvijas Kultūras kanonā, – tas nav apšaubāms. Taču es tur liktu klāt vēl tik daudz…. Piemēram, no lugām tur ir tikai Raiņa „Uguns un nakts” un Blaumaņa „Indrāni”. Bet visvairāk iestudētā luga Latvijā ir „Skroderdienas Silmačos”! Un kāpēc ne Raiņa „Spēlēju, dancoju!”? Bet Kultūras kanonam ir jāsākas ar to, ka latviešu valoda ir  mūsu kultūras pamats, un tikai tā tauta, kura ciena un lepojas ar savu valodu, pastāvēs un attīstīsies. Kā teica Kroders – bez kultūras nekāda ekonomika nesanāks. Jo arī grāvjus var rakt kulturāli un nekulturāli…

Ja jums būtu burvju nūjiņa, ko Liepājā gribētos mainīt?
Atzīšos, esmu par to domājusi… Šķiet, nebūs līdzēts tikai ar materiālām pārmaiņām. Tas, kas ir vajadzīgs – atgriezt cilvēkos patriotismu, iespēju lepoties ar piederību šai valstij, tautai, pilsētai. Es liktu, lai no cilvēku prātiem pazūd provinciālisms domāšanā, mantkārība, ļaunums, lai augstāk par visu tiktu vērtēts radošums, talants, inteliģence, lai pilsētu vadītu gudri un nesavtīgi cilvēki, kuri zina, ko dara, un dara to cilvēku labā.

Kur rodat prieku ikdienā?
Dzīvē! Ģimene – tas ir vislielākais prieks. Aizeju uz labu koncertu, labu izrādi, izlasu talantīgi uzrakstītu grāmatu – prieks, ka kaut ko tādu cilvēks spēj radīt! Ja novērtē manu darbu, tas, protams, arī uzlabo omu. Ja dārzā ielido kāds košāks putniņš, uzzied kāda neparastāka puķe – tas priecē, tik tiešām!

Jūsu mīļākā vieta Liepājā ir …
…terasīte manā dārzā. Jā, jā, jūra, protams arī. Un visas ielas ar apaļo bruģi, cik nu tā vēl palicis.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Lai nepietrūkst saules!