Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem šodien Liepājā vārda dienu svin 29 Henriji, 5 Jetes un 2 Henrietes. Dzimšanas dienā sveicam mākslinieku Raimondu Gabaliņu.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Kā lai pastāstu par sevi nedaudz? Es vienmēr esmu – daudz. Katrs sirmais mats manā bārdā liecina par dzīves pieredzi. Bet pieļauju, ka šim jūsu pamudinājumam ir kādi slēptie „zemūdens akmeņi”. Šeit būtu svarīgi noskaidrot, kas slēpjas aiz vārda – nedaudz. Droši vien tas ir tāpēc, ka jūsu portālā nebūs tik daudz vietas, lai ļautu man pārstāstīt savu dzīvesstāstu. Bet iespējams arī tāpēc, ka mana persona nemaz nav tik pazīstama un tie, kuri manu vārdu ierauga pirmoreiz, saprastu, par ko iet runa.

Par Raimondu mani nosauca mamma un arī uzvārdu Gabaliņš esmu mantojis no mammas tēva puses, kurš to savukārt mantojis no saviem senčiem, bet tas ir jau cits stāsts. Par visu tālāko esmu vairāk vai mazāk rūpējies pats, jo kādam ir labpaticies, ka esmu piedzimis Vērša gadā un Vērša zodiaka zīmes vislielākajā ietekmē. Ja papēta manu CV (lūdzu nejaukt ar WC), tad atklājas, ka savā līdzšinējā mūžā esmu ieguvis 13 dažādas profesijas. Varētu teikt, ka mūžīgi neapmierināts. Nu vajag man vienmēr kaut ko vēl šajā dzīvē. Esmu sasniedzis pensijas gadus, bet vēl joprojām mēģinu vienlaicīgi sēdēt uz vairākiem krēsliem.

Vai esat liepājnieks?
Liepājnieks – tas skan lepni. Nu ir jau tā lepnība katram kurzemniekam, un arī man šis netikums piemīt. Bet vai es drīkstu tāpēc vien pieskaitīt sevi pie šīs īpašās pilsētas pamatiedzīvotājiem? Esmu dzimis Liepājā. Liepājas skolās bērnībā gan neesmu gājis, bet tajā laikā esmu ceļojis pa Latvijas dažādām pilsētiņām, līdz man nesaprotamu iemeslu dēļ atkal atgriezies šajā dzimtajā vietā. Nu gluži kā gājputni, kas nezina, kāpēc, bet atgriežas vietā, kurā pirmo reizi sauli ieraudzījuši.

Kas īsti ir – liepājnieks? Vai cilvēks, kurš dzīvo šajā pilsētā, vai kas vairāk? Esmu pārliecināts, ka ir cilvēki, kuri šeit dzīvo, bet nav liepājnieki. Bet ir vēl vairāk tādu, kuri šeit nedzīvo, bet ar šo pašu kurzemniecisko lepnumu sevi ar šo smalko titulu apzīmē.

Ja mati plīvo sāļā vējā un sejā sitas slapja dzeja,
Ja mūzika svilpj manā bārdā to domu, nenosauktu vārdā,
Ja šajā krastā dzīvot prieks, tad esmu īstais – Liepājnieks.

Kāda ir jūsu ikdiena?
Lielāko daļu dienas pavadu maizes darbā uzņēmumā, kas nodarbojas ar arhitektūras un vides dizaina projektēšanu. Tajā pašā laikā Liepājas Universitātē lasu lekcijas mākslas un dizaina jomā. To, ko mēdz dēvēt par radošo darbu vizuālajā mākslā, esmu pagaidām atstājis saldajā ēdienā un tam atvēlēti vakari, brīvdienas un nakts stundas. Pēdējā gada laikā regulāri kalpoju vēl arī otrai mūzai – mūzikai. Vismaz divas ar pusi dienas nedēļā spēlēju divos džeza orķestros un vēl pavisam nesen arī Kazdangas pūtēju orķestrī. Tas ir tieši tik daudz, lai varētu teikt, ka garlaicīgi nav.

Kas jūs iedvesmo?
Šis ir jautājums, par ko es sen gribēju parunāt. Tā mūžīgi noslēpumainā un liktenīgā dāma, katra mākslinieka lielākā vēlēšanās un vienlaikus arī nelaime – Iedvesma. Vai noticēsiet, ja teikšu, ka nekādi neesmu no šīs ne savaldzināms, ne pavedināms? Ir vai nav iedvesma, tās ir tikai atrunas, lai nenosauktu vārdā savas darbības vai bezdarbības patieso cēloni. Pat bez īpašas lielīšanās gribētu sevi piedēvēt tiem profesionālajiem māksliniekiem, kuri var strādāt bez šīs Iedvesmas klātbūtnes un mēģinu to iemācīt arī tiem saviem studentiem, kuri vēlas iegūt kādu radošo profesiju. Profesionālis mākslā ne ar ko nedrīkst atšķirties no citu profesiju darbiniekiem. Ja ārsts teiks, ka viņam šodien nav iedvesmas operēt, sak’ pienāciet ar savu akūto apendicītu, kad man būs iedvesma, vai mēs to sauksim par profesionāli? Tāpat ir jābūt arī mākslā. Pie noteikuma, ja darbošanās mākslā ir profesija.

Vai jau no bērnības domājāt dzīvi saistīt ar mākslu?
Man nav bijusi laime manā bērnībā iepazīt mākslu kā profesiju, tāpēc arī nevarēju tā domāt. Bet kurš gan bērnībā domā par to, ar ko saistīt savu dzīvi? Bērnība ir tāpēc, lai cilvēks paspētu priecāties par dzīvi. Tas brīdis ātri paiet, un pienāk laiks sajust dzīves garoziņas cietumu un biezumu. Kā visi bērni, daudz zīmēju, bet ne tas orientēja mani profesijas izvēlē. Pirmā saskare ar mākslu man notika agri. Pat pārāk agri mana vecmāmiņa mani iemācīja lasīt. Stāsta, ka pirmās vēstules esot rakstījis jau četru gadu vecumā.

Kā tas ir saistīts ar mākslu? Jāatzīst, ka zem vārda māksla slēpjas ļoti daudz dažādu žanru jeb mediju. Literatūra ir tikai viena no tām. Vizuālajos izteiksmes līdzekļos sāku trenēt aci un roku, kad mācījos ceturtajā klasē. Jāatzīst, ka skolotāji mani uz to mudināja. Lika iet zīmēšanas pulciņā, pat vajadzēja man iet pie skolotājas mājās un pildīt kādus īpašus mājas darbus zīmēšanā un gleznošanā. Nevaru teikt, ka man tas nepatika. Darīju to labprāt, bet kad pienāca laiks izvēlēties mācības profesijas iegūšanai, izvēle krita uz tehniskajām zinātnēm. Iestājos tehnikumā, kur apguvu tam laikam modernu – skaitļojamo mašīnu mehāniķa – profesiju. Ko tas varēja dot vēlākajam māksliniekam? Ļoti daudz. Esmu pateicību parādā tam laikam un tiem skolotājiem.

Es šodien arī saviem studentiem mēģinu iemācīt, ka māksliniekam un arī dizainerim vissvarīgākais instruments ir tas, kas atrodas galvas iekšpusē. Proti – smadzenes. Domāšana ir tas process, kas amatnieku pārvērš par mākslinieku. Roku veiklība bez intelekta klātbūtnes ir amatniecība, priekšmetiskās vides radīšana. Māksla ir kas cits. Pēc manas teorijas – māksla ir komunikatīvais process, informācijas nodošana un saņemšana, izmantojot īpašas informācijas kodēšanas sistēmas. Bet, lai pārvaldītu šīs sistēmas, ir jāapgūst arī amatniecība.

Ko par tēlniecību ir jāzina cilvēkiem, kas vēlētos ar to nodarboties?
Tēlniecība ir trīsdimensiju mākslas izpausme. Tas nozīmē, ka topošajam tēlniekam ir jāpiemīt spējām domāt telpiski. Tēlniecība ir arī viena no smagākajām, viena no visnetīrākajām (tiešā nozīmē) profesijām. Tēlniekam jāapgūst ļoti daudz dažādu materiālu apstrādes paņēmienu. Jāpārvalda iespējami vairāk tehnoloģiju, jāprot apieties ar dažādām tehniskām un tehnoloģiskām ierīcēm. Jāiemācās pacietība un neatlaidība, jo tēlniecības darbs top lēni un smagi. Skulptūrai ir ilgāks mūžs kā citiem mākslas darbiem. Tas nozīmē, ka autoram ir jābūt gatavam uzņemties lielāku atbildību.

Daudzas jūsu radītās skulptūras ir no metāla. Kāpēc? Kā metāls atšķiras no citiem materiāliem?
Metāls ir viena no dabas stihijām. No zemes tas ir nācis un par zemi paliks, bet nācis tas ir kādas citas stihijas, uguns klātbūtnē. Tas nozīmē, ka no piecām pamatstihijām vismaz divas ir iekļautas jau tikai šajā materiālā. Tas nozīmē, ka šīs veiksmīgās savienības auglim piemīt visas to radītāju pamatīpašības, pat vairāk. Apaugļojot šādi tapušu materiālu ar savu domu enerģiju, iegūstu ārkārtīgi spēcīgu informācijas nesēju.

Kā ikdienā atrodat visam laiku?
Kurš teica, ka atrodu? Dienas kļūst ar vien īsākas un naktis arvien ātrāk paiet. No tā vienmēr kāds cieš. Ja ne es, tad kāds cits un caur to arī es. Brīžiem pat vairāk, kā citi.

Kāds notikums pēdējā laikā ir atstājis uz jums spilgtu iespaidu?
Jebkurš notikums, kura epicentrā es esmu, atstāj dziļas rētas manā garīgajā ķermenī, jo dzīvot es neprotu. Pārāk emocionāli visu uztveru. Tā ir liela māksla dzīvot tā, lai spētu un prastu nesatrauktos par lietām, kuras nevari iespaidot. Es katru dienu to vēl mācos. Diemžēl un vēl joprojām no savām paša kļūdām.
Kura ir jūsu mīļākā vieta Liepājā? Kāpēc?
Nekad neesmu domājis par Liepāju tādā aspektā. Ja man kāda vieta ir jāizceļ, tas nozīmē – citu noniecināt. Neviena Liepājas vietiņa nav pelnījusi, lai to noniecinātu.

Starp jūru un ezeru vietas nav citas,
Kur visspožākā saulīte spīd.
Te visjaukāk dzied putni, dūc bites.
Te vislabākie cilvēki mīt.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Gaviļnieks – nemaz nav nieks.
Ar gavilēm tam dzīvot prieks.
Lai ir griba, – vārēs spēt
Vēl daudzus gadus gavilēt.