Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas rindas par notikumiem, kad izšķīrās ne tikai latviskās Liepājas turpmākais liktenis, manuprāt, ir visvērtākais laika tiešā aculiecinieka vēstījums.

Pie Ziemeļu forta, Redāna, Vidusforta vai Saulesmuižas laukos (tagad Autobusu parks) izšķīrās visas Latvijas liktenis. Jaunsleiņa vērojumos par 14. novembri nav panikas vai tuvojošās zaudējuma sajūtas. Kareivji dodas pretim ienaidniekam, pēc ievainotajiem drāžas pajūgi... Uzvara gūta pār "melno bruņinieku". Taču... par to maksāta asiņu cena.

Gunārs Silakaktiņš

1919. gada 2. novembris.   
Tieku nozīmēts caur Darba biržu Kara ostas komandantūras rīcībā.

1919. gada 5. novembris.
Saulains, bet vēss rudeņa rīts. Pūš ass Ziemeļaustrenis. Moļa akmeņi stipri apledoti. Nesdami plankas, mēs bieži klūpam. Vieglais sals "kutina", ausis un ķeras arī pie pirkstiem. Neliela grupa strādnieku darba vadītāja seržanta vadībā dodamies uz pašu moļa galu. Tur mums jāsaved kārtībā atrodošās vārtu uguns būda. Tajā uzturēsies angļu flotes signālists dežurants. Pa kreisi reidā netālu no moļa guļ noenkurojušies vairāki angļu kara kuģi. Moļu vārtu būda ar sauszemi tiks savienota ar telefona vadu. Būdā dežurējošais angļu signālists ar flagu palīdzību sazināsies ar kuģiem, šādus paskaidrojumus saņēmām no darba vadītāja.

Kuru katru brīdi varot sagaidīt Bermonta bandu uzbrukumu Liepājai. Mājās ejot, dabonam jau zināt, ka vācieši tuvojoties Grobiņai. Var sadzirdēt arī dažus lielgabalu šāvienus.

1919. gada 4. novembris.
Trīs vīri sēžam komandantūras saimnieciskās daļas darba ratos un braucam pie laboratorijas. Tur, vācu dzelzs atkritumu kaudzē sameklējuši dažas skārda caurules, vedam tās uz Šķēdes tilta pozīcijām. Ziemeļforta komandanta virsleitnanta Radziņa* blindāžu savedam kārtībā. Ierīkojām tur mazu čuguna krāsnīti, pierīkojām tai attiecīgus dūmvadus no mūsu "samangotām" caurulēm.

Tikko esam beiguši savu darbu, kad nodārd pirmie lielgabalu šāvieni. Angļi tēmē uz vācu pozīcijām pie Krustojuma. Gaiss ļoti dzidrs. Skaidri dziržam ložberu tarkšķi dienvidaustrumu virzienā. Manāms uztraukums jaušams kareivjos. Pagājušā nakts, pirmā nakts pozīcijās, pārlaista mierīgi. Šonakt – kas var zināt? Varbūt sāksies kauja?

*Roberts Radziņš – 1880.30.08. – 1919.14.11., virsleitnants, Kara ostas komandants. Nāvīgi ievainots 14. Novembra kaujā pie Redāna. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni pēc nāves.

1919. gada 5. novembris.
Ap piecdesmit vīru raujas melnās miesās. Steigšus jāuzceļ vairākas zemnīcas. Tam nolūkam vajadzīgs koku materiāls. To sagādā, uz ātru roku noārdot turpat tuvumā esošu vecu ēku. Darbs norit lielā steigā, līdz tumsai kaut kā tiekam galā ar trim jaunām zemnīcām. Viņās jau šonakt pavadīs mūsu kareivji.

Pulkstens sešos, darbu nobeiguši, nākam visi barā pa Šķēdes šoseju uz pilsētu. Esam jau pie Kalpaka tilta, kad ļoti spēcīgi sāk darboties atrilērija. Šoreiz – vācu. Apšauda mūsu pozīcijas pie Dienvidus (droši vien domāti Ziemeļu vai Vidusforta) forti.

1919. gada 6. novembris.
Ar lāpstām, stangām, cirvjiem un zāģiem "bruņojušies", dodamies atkal no komandantūras uz Šķēdes tilta pozīcijām. Ceļa līkumā pie mazās katedrāles* satiekam vedam pirmos gūstekņus – bermontiešus. Tie iet drūmi, nolaistām acīm, nezinādami par sava likteni.

Kāds mūsējais tos skaļi apsveic: "Nu, Fric, wollen du am Libau Kafe trinkt!?"

Uzrunātie paskatās uz mums, bet ko lai gūsteknis atbild? Varbūt tuvākā priedē viņus sagaida nāve. Viņiem taču iestāstīts, ka latvieši ir boļševiki, un tādu rokās krist nav joki. Nožēlojami ir šie jaunie baronu aģentu apmuļķotie cilvēki, kuri labprātīgi ir nākuši mūsu zemi iekarot. Viņiem apsolīts ir viss: i zeme, i pavalstniecība. Vairāki desmit tūkstoši šādi jauni, bezdarbā esoši zeņķi uzķērušies uz veikli izmestas makšķeres baronu kolonizācijas mērķu labā.

Kad ieradāmies pie Šķēdes tilta** vakardienas  darba vietā, no liela bara atdalīja mūs, desmit puišus. Kāds apakšvirsnieks mūs paveda dažus desmit soļus no ceļa un lika rakt palielu bedri. Tūliņ visi sapratām, kas par lietu: raksim kapu kritušiem. Iesākam strādāt, bet vēl nezinām, vai guldīti bedrē tiks mūsējie jeb "friči". Pa nakti esot notikuse šeit, Ziemeļfortos, pirmā uguns ''kristība". Ap pulksten četriem no rīta vācieši nākuši pa plašo Šķēdes poligonu uzbrukumā uz fortiem. Daži pat pārkļuvuši kanālim un ielēkuši mūsu tranšejās. Tomēr mūsējie saņēmušies un vāciešus atsituši – šādas vēstis mums atnesa kāds kareivis, kurš kādam racējam bija paziņa, un pastāstīja, ka bedri rokam priekš "fričiem". Daži [no] kritušiem esot uzieti, ievainotos paņēmuši līdzi atkāpjoties. Dzīvi saņemti ap desmit cilvēku un nedaudz munīcijas.

Esam priecīgi par šādām ziņām. Tās mums dubulto spēkus, un nepaiet ne pilna stunda, kad bedre jau vajadzīgā lielumā izrakta.

Pie bedres atnesa un nolika zemē divus "fričus", vēl gluži jaunus zēnus ar caururbtām pierēm. Tos iemetām bedrē bez kādām ceremonijām. Vienā apakšveļā un kailām kājām. Darbojoties mums ap kritušiem, īsā laikā ap bedri sadrūzmējās daudz ziņkārīgo: kareivji, strādnieki. Sākām jau bedri aizbērt, kad pēdējo momenta vēl izmantoja divi mūsu puikas kareivji, novilkdami no friču pirkstiem zelta riņķus. Kapu vietu nolīdzinājām un uz Radziņa pavēli vēl uzgāzām virsū izgāztus priežu celmus, tā maskēdami aprakšanas vietu.

Ap pusdienas laiku, noplēšot pāri kanālim vedošu tiltu, mūsu strādnieki uzgāja patiltē paslēpošos vācu kareivi. Nelaimīgais, kad uzgāja, bija tā pārbijies, ka nevarēja izrunāt ne vārda. Viņu ieveda nopratināt komandanta Radziņa blindāžā. Radziņš viņu krietni sabāra un lika nobažījušos zeņķi, "karotāju", aizvest uz štābu.

Šodien līdz vakaram paspējām ierīkot vēl divas zemnīcas.

*Mazā katedrāle – tagad Viestura ielas posms pret bijušās Infantērijas virsnieku sapulces ēkas drupām. Pareizticīgo koka baznīca, kas nojaukta divdesmitajos gados.

**Šķēdes koka tilts pāri Šķēdes upītei. Atradies ap 100 m jūras virzienā no tagadējās caurtekas. J. J. šo vietu sauc arī par kanālu.

1919. gada 7. novembris.
Ārkārtīgā steigā tiek rīkots drāšu aizžogojums viņpus kanāla. Strādājam ap simts vīru. Daži dzen mietus, citi velk drāšu staipules. Darbs iet uz priekšu. Salst. Kanālis pārvilcies ar pabiezu ledus kārtu. Vietām ledu izzāģē. Kuru katru brīdi sagaidāms jauns vācu uzbrukums.

No kareivjiem  dabonam zināt, ka mūsējie pagājušo nakti gājuši izlūkos. Izlūki aizkļuvuši nepamanīti gandrīz līdz Šķēdes skolas namam. Kādā namelī, kur pamanījuši "fričus", iesvieduši pa skursteni rokas granātu. Pamatīti. Bijuši spiesti ņemt kājas plecos. Apšaudoties četri no izlūkiem ievainoti, bet visi pārnākuši atpakaļ.

Līdz pussešiem vakarā strādājam, tad tumsas dēļ pārtraucam, lai turpinātu atkal rītu.

1919. gada 8. novembris.
Turpinājām tāļāki savu darbu. Strādājam ar zināmu uztrauktību, jo atrodamies ienaidnieka "pusē" – pāri kanālam. Mūsu priekšā izstiepjas plašs līdzenums, tā sauktais, agrākais krievu šaušanas laukums jeb poligons. Tālāki klajumā redzami krūmu puduri, aiz tiem – Krama valguma* zvejnieku nabadzīgās būdiņas. Šodien apbrīnojams klusums. Pat ložberu trakšķēšana, kas visas dienas bija uz dienvidpusi dzirdama, aprimuse. Šodien darbu nobeidzām jau pulksten trijos. Komandantūrā mums, "tranšejniekiem", tiek izmaksāta nedēļas alga – 43 rubļi un 40 kapeiku.

*Krama valgums – jūras piekraste un zvejas vietas ziemeļu virzienā, tagad Grobiņas novads.  

1919. gada 9. novembris.
Svētdiena. Uz vakaru aizejam pie paziņām. Ātri nāku mājās, jo pēc pulksten deviņiem bez atsevišķām apliecībām nevar vairs rādīties [uz ielām]. Pilsētā jau nedēļu atpakaļ izsludināts aplenkuma stāvoklis. Pa naktīm iet ielu apgaitā no civiliedzīvotājiem sastādītas miliču patruļas.

1919. gada 10. novembris.
Darba šonedēļ nav. Aizejmu pie darba biedriem aprunāties. Frontē šodien kusums.

1919. gada 11. novembris.
Biju Darba biržā. Mani nozīmēja atkal jaunā "šeftē" – Kara ostas darbnīcās.

1919. gada 12. novembris.
Ieronos jaunā darba vietā. Tieku iedalīts sētas strādniekos zem desmitnieka Klaviera vadības.

1919. gada 13. novembris.
Darba vietā šodien dzirdēju runājam, ka drīzumā sagaidāms jauns bermontiešu uzbrukums. Pašreiz, rakstot šīs rindiņas, ienāk kāds paziņa un arī pastāsta, ka šonakt vajadzēšot kaut kam notikt. Vācieši visu laiku gatavojuši, pieveduši jaunus spēkus un izlielījušies apkārtnes lauciniekiem, ka Liepājas "liktens" esot jau izšķirts.

1919. gada 14. novembris.
Pamožos no savāda trokšņa. Tūliņ nojaušu, ka tā ir lielgabalu dunoņa. Steigšus apģērbies, dodos laukā. Viss gaiss trīc un dreb no spēcīgas artilērijas darbības. Tātad paredzētais "friču" uzbrukums Liepājai šodien sācies!

Esmu nemierīgs, gribu tuvāki zināt īstenību. Ir agrs rīts, stundenis rāda piecus. Septiņos man jāiet Kara ostā darbā. Ātri iekožu maizi un, paņēmis gabaliņu līdzi, metos ārā pa durvīm, lai steigtos uz Kara ostu. Uz ielas sastopu draugu Ernestu Pirtnieku, kurš nācis pie manis, lai kopīgi turpinātu ceļu. Divatā pošamies prom. Ir gabaliņš, ko iet. Kilometri seši, ja ne vairāk.

Kad esam pārgājuši tiltu un iegriezušies Aleksandra ielā (tagadējā Brīvības iela), novērojam savādu neparastu dzīvību, ļaudis sastājušies pūlīšos runā, daži skrien no pilsētas Drāšu fabrikas virzienā, citi atkal atpakaļ.

Lielgabalu grāvieni drebina gaisu. Skaidri sadzirdami atsevišķi ložberu tarkšķi kaut kur ezermalā. Esam pagājuši garām parkam [Raiņa] un tuvojamies Drāšu fabrikas vārtiem, kad pēkšņi mūs pārsteidz apdullinošs sprādziens. Ļaudis kliegdami klīst uz visām pusēm. Neesam aptvēruši vēl, kas par lietu, kad vēl pamatīgāks grāviens mūs pārsteidz jau itin tuvu. Instinktīvi dodam kājām vaļu un, pārskrējuši Aleksandra ielai pāri apstājamies Parku ielas galā. Tagad mums lieta skaidra: bermontiešu lādiņi krīt mūsu degunu galā, jālasās pa "diegu" no apdraudētā rajona. "Atkāpamies" jau mierīgākā "kārtībā" līdz Vakzāles (Rīgas) ielai un tur paliekam nogaidīt turpmāko.

Uz Aleksandra ielas valda neaprakstāma panika. Kliedz sievas, raud bērni, iztraucēti no miega, un viss iet kā pa "elli". Daži nes savas mantas un, nevarēdami tālāki stiept, noliek parka alejās.

Aizelsušies, nosvīduši, ārkārtīgi uztraukti un bez šautenēm atskrien pie parka daži mūsu zēni un kliedz, ka "friči" esot jau tepat, aiz "Vezuva".

Atkal apdullinošs grāviens taisni virs mūsu galvām. Ļaužu pūlītis, kas salasījies pie tramvaja piestātnes, izklīst kā cāļu bars, vanagu ieraudzījis. Arī mēs, divi bēdu brāļi, esam spiesti "atkāpties" drošākās "pozīcijās". Esam pie saucamā "Leišu plača", kad pa Aleksandra ielu no tilta puses pilnā kaujas bruņojumā un ātrā steigā dodas bars mūsu kareivju (zemitānieši) uz pozīcijām.

Vācu bombardēšana apklust, bet angļu smagie "čemodāni", šķiet, vēl niknāki kauc, laizdamies pāri, drebina gaisu un eksplodē kaut kur pāri ezeram. Spēcīgi "ierejas" ložmetējs. Tas – mūsējs. Daži zin stāstīt, ka tas esot uz Zirgu salas, un tēmējot pa ezeru.

Arvienu vairāk pieaug kustība uz ielas.

Drāžas vairāki pajūgi pēc ievainotiem. Dabonam zināt arī lietas apstākļus. Naktī stipras vācu kolonas, atbalstītas no artilērijas, devušās uzbrukumā pret mūsu fronti. Pateicoties mūsu kareivju vājam apbruņojumam un apjukumam, vāciem vairāk vietās izdevās pārraut mūsējo ķēdes un iespiesties aizmugurē. Palīgs viskritiskākajā brīdī mūsējiem rodas angļu spēcīgā jūras artilērija. Tā radīja uzbrūkošās,apdzirdītās vācu kareivju masās pēkšņu sajukumu. Briesmīgie lādiņi, izraudami no viņu rindām krietnus robus, iedvesa balles. Uzbrūkošās kolonas neizturēja, sākās panika. To izmantojot, mūsējie saveda kārtībā savas izklīdušās daļas un, pienākot vēl svaigiem spēkiem, pārgāja uzbrukumā.

Aust gaisma. Uz Kara ostu mums nelon vairs iet. Tur šodien tik un tā strādāšana nebūs. Saku savam draugam: "Kā būtu, Ernest, ja tev būtu "pagale"* pie rokas. Ko tu pašreiz darītu?"

Ernests P. ar savu parasto smaida atbild: "Ko darītu? Liktu ārā pa šoseju "fricim" pakaļ. Nav ko vairs bēdāt! Angļi mūs izglābuši."

Ejam abi uz iedzīvi, lai ar ievāktām ziņām informētu mājiniekus. Pēcpusdienā norunājam atkal iziet pilsētā "pabumbulēt".

*Pagale – žargonvārds, domāta šautene.

1919. gada 15. novembris.
Darba vietā šorīt neparasta dzīvība. Visi strādnieki lieliski sajūsmināti par mūsu zēnu vakardienas uzvaru. Sastājušies pūlīšos runā. Daži zin daudz ko pastāstīt. Vislielāko numuru iztaisījis mūsu "staršis" (staršijs) – vecais Klaviers*.
Bermontieši jau bijuši aizkūlušies līdz Kara ostas žogam, priedienē bijusi dzirdami viņu komandas saucieni. Mūsu zēni, izsisti no pozīcijām, izklaidus bēguši cauri priedienam kur kurais. Vecais Klāviers ar šauteni plecos atturējis dažas bēgļas.
Un, sarodoties vairākiem, "sadūšojis" zēnus griezties atpakaļ un izdzīt "fričus" no priediena. Uzsāktā "akcija" izdevusies lieliski.

Komiskā, bet neapskaužamā stāvoklī vakarrīt bija nonākuši divi darbnīcas amatnieki, večuki jau gados. Tie atnākuši darbnīcās, kaujas troksnim pieņemoties, likušies uz vēdera un palīduši zem skrūvbeņķa."Friču" lodes svilpojušas pa pagalmu. Dažas iemaldījušās pa logiem darbnīcās. Šādā neērtā stāvoklī abiem nācies pabūt ilgāku laiku. Šodien tie ar lielu bravūru stāsta par savu "varoņdarbu" ādas glābšanā.

Pienāk ziņas, ka mūsējie šorīt ap desmitiem iegājuši Grobiņā. Bermontieši atkāpušies Dubeņu virziena. Saņemti gūstekņi. Iegūti arī daži lielgabali.

*Jēkabs Klaviers, 1865. –1937., Kara ostas darbnīcu dokmeistars. Par varonību, no bermontiešiem atkarojot Ziemeļu fortu, apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.

1919. gada 17. novembris.
Laikraksti ziņo, ka aizvakardienas kaujās mūsējiem kritušo ap trīsdesmit, ievainoti pāri sešdesmit cilvēku. Arī bez vēsts daži pazuduši. Ienaidnieku zaudējumus vēl nav iespējams noskaidrot. Bet mūsējie pie Dubeņu stacijas ieguvuši četrus lauku lielgabalus un citu kara trofeju, starp tiem arī vācu gūstekņus.

1919. gada 18. novembris.
Valsts proklamēšanas svētki paiet sajūsmā. Uzvara gūta pār vecveco mūsu tautas visniknāko ienaidnieku – "melno bruņinieku". "Kaut šis lietuvēns būta nu reiz iznicināts uz visiem laikiem", [tāda ir] latviešu cilvēka viskarstākā vēlēšanās.

1919. gada 21. novembris.
Stāvam abi divi ar Ernestu uz Lielās ielas ziņkārīgo ļaužu špalierā* un noskatāmies, kā mūsu kareivju apsardzībā dzen desmit nožēlojama izskata sagūstītos bermontiešus un piedevām vēl divus meitiešus. Ļaudis tos apvelti treknām piezīmēm.

*Špaliers – militārs ierindas veids – ierinda vai kolonā.
 
1919. gada 22. novembris.
Ziemeļu kapsētā apbedīs pēdējās kaujās kritušos karavīrus.