Šo skaistās ebreju jaunkundzes zīmējumu ovālā ierāmējumā man uzdāvināja kāds mākslas kolekcionārs pirms gadiem trīsdesmit, tā teikt "aiz patikšanas".  Protams, ka par burvīgo būtni un viņas dzīves stāstu man toreiz nebija ne miņas. Tikai tagad izdevies nedaudz pacelt noslēpumainības aizkaru un šo to, bet ne visu, izzināt.

Stāstu varētu sākt ar 1919. gada 4. novembri, kad aukstā rudens naktī bermontiešu zaldāti, aizsalušo Tosmares ezeru pārgājuši, mēģināja pārraut Latvijas armijas pozīcijas un ieņemt Kara ostu. Vēlāk militārie vēsturnieki lēsa, ka uzbrucēju bijis aptuveni bataljons, kuri nakts kaujā cerējuši pārsteigt latviešus un pa Šķēdes tiltu uz pilsētu virzīt savu vezumnieku kolonu.

Par laimi Liepājas aizstāvji uzbrukumu atvairīja, un no rīta izsūtītās patruļas kaujas laukā atrada pamestus ieročus un asiņainus pārsējus.  Dažus uzbrucējus sagūstīja, to starpā divas jaunas sievietes, ko karavīri uzgāja slēpjoties zem tilta. 


Dāmas esot bijušas visai plāni ģērbtas un tik pārsalušas, ka "zobi klabējuši kā drēbnieka šujmašīna".

Vienu no atrastajām, gados jaunāko, vaņģenieci novietojuši daktera Alkšņa privātklīnikā. Jaunā sieviete neko neesot kreņķējusies par savu likteni un čakli kopusi slimnīcas pacientus, tos uzrunājot vāciskā un franču mēlē.

Nav zināms, vai Milas vārds tai bijis īstais, taču pēc kara jaunkundze esot palikusi Liepājā un īrējusi pieticīgi iekārtotu istabiņu pie Siena tirgus un pelnījusies ar vācu un franču valodas privātstundām. Tas gan nav bijis vienīgais Milas ienākumu avots. Manīts, ka tā bieži esot bijusi kā modelis Liepājas mākslinieku darbnīcās. "Liepājas Aizkulises" šad tad "Lokales" rubrikā rakstīja, ka


īpaši Milu cienījuši mākslinieki – vecāki vīri, kas smalkāki pratuši novērtēt Milosas Venēras nemirstīgās formas.

Ap 1926. gadu skaisto Milu varēts satikt sestdienu pēcpusdienās Meijera Blumberga II šķiras restorānā sēžam pie dzērienu letes Jēkaba ielā 5. Restorāna, patiesībā diezgan necila ēdienu veikala, klienti bārdāmu bija iedēvējuši par "lokāla freileni." Blumberga restorānā pie bāra sēžot, viņai arī bijis paradums pastāvīgi pār kreiso plecu atpapakļ skatā kontrolēt, vai viņas zīda zeķu vīle nav sagriezusies šķībi.

1926. gada novembrī no Mēmeles, tagad Klaipēdas, ieradās dāma gados. Pilsētas valdē viņa nokārtoja papīrus un nolīgtie strādnieki dienvidu kanāla malā pret Redānu izraka 1919. gada novembrī nošauta bermontieša ģindeni. Tas bijis kundzes vīrs, uzvārdā Beretti, kurš  pasaules karā pēc ievainojuma Rietumu frontē dienējis par policistu  Aizputē. Tad nu atklājies, ka Aizputē šis vāciešu policists dzīvojis grēkā ar savu karalauka sievu – jā jā, tieši Milu, un liktenīgajā novembrī to saucis līdzi uz Liepāju.

Nelaiķi, bijušo Bermonta armijas karotāju un Aizputes policistu, cinkota bleķa šķirstā uz Mēmeli aizveda likumīgā atraitne,

bet Mila, grūtsirdības mocīta, saslima ar ziedošo diloni un nomira 1929. gadā. Iknedēļas "Mazās Liepājas Aizkulises" redaktors Ernests Maltaunieks  Milas aiziešanai veltījis tikai dažas rindkopas: "Šajā mēnesī aukstais kaps paņēma vēl vienu  dvēseli. Jaunā sirds – pasaules nesaprasta un svešumā nīkstoša,  bija apmaldījusies pasaules kara vētrās un ļaužu vienaldzības nepaijāta".  

Nenoliedzami talantīgā autora paraksts lasāms zīmējuma apakšējā labajā stūrī. Ļoti iespējams, ka tā autorība pieder bijušajam Liepājas – Glūdas dzelzceļa celtniecības kantora tehniķim Alfrēdam Valteram, kas vairākus gadus bija arī Liepājas šaha kluba vadītājs. Valters profesionāli pratis lasīt tehniskus rasējumus un arī pats bieži esot portretējis liepājnieku tipus. Ļoti iespējams, kāda liepājnieka dzīvoklī vēl šobrīd pie sienas ir līdzīgs zīmējums.