Gandrīz pirms 110 gadiem, 1913. gada decembra sākums Liepājā bija izdevies īpaši skarbs. Pirms Ziemsvētku nedēļas pliksals uzlika ledus vāku abiem ezeriem, biezi aizsala pat Ziemas osta. Bet no otrajiem Ziemasvētkiem debesu vārtos, kas pavērās tik negaidīti, sniegs burtiski kupenās satina visu Dienvidkurzemi. Dzelzceļa vagoni Aizputes bānītim bija tā ieputināti, ka teju vai divas nedēļas no Cīravas, Dzērves, Kazdangas un Vankas muižām vezumnieki nevarēja uz Liepājas ostu izvest baronu rudzus. Klajie lauki gar dzelzceļu starp Marijas staciju un Aizputi bija kupenu nosprostoti.

Vēl vairāk baltā sniega "labuma" saņēma Liepāja, kur pat pa divi reizes dienā strādnieki atraka tramvaja sliedes uz Kara ostu. Vēl divas decembra dienas, un liepājnieki atvadīsies no, kā vēlāk izrādīsies, pēdējā miera gada bezrūpīgās dzīves – 1914. gada augustā pasaule jau būs ierauta karā.

1913. gada piektdienas, 29. decembra, vēlā vakarā virs admirāļa Lazareva ielas, tagad Oskara Kalpaka ielas 80 gruntsgabala izgaismojās sarkana blāzma. Trakojot ziemeļvakara sniegputeņa vētrai, dega tai pusē iecienītais Famīlijas dārzs (Familien Garten).

Dārza celtnes, kas sauktas arī par lokālu, bija samērā svaigas, celtas 1895. gadā un piederēja pazīstamam Karostas būvuzņēmējam Pēterim Antona dēlam Boreišam (1833.-1904.), kas kopā ar savu kompanjonu Maksimoviču kā ģenerāluzņēmēji būvēja mūsu ostu.*

Famīlijas dārza dzēšana izvērtās par cīņu ne tikai ar uguni.

No pilsētas centra ugunsdzēsēji iestiga sniega kupenās, pie Rožu laukuma tvaika pumpim nomuka ritens un pārlūza pajūga dīsele.

Ūdeni dzēšanai nācās pumpēt no Ziemas ostas, uguns draudēja aizdedzināt tagad Strazdu-Siļķu ielās esošo Semjona Kļepeņina kokzāģētavu. Aptuveni pēc stundas ar dzirksteļu un nodeguļu "lietu" pavadīts, sagāzās lokāla tornis, un uz jūru plūda nesaprotamas un neredzētas degošas strūklas. Dzēsēji liesmas mēģināja mīdīt kājām, bet to zābaki un bikšu staras uzliesmoja un glābties nācās kupenās vai pat skriet uz jūru. Vēlāk atklājās, ka pirms Jaunā gada svinībām Lokālā bija pievests vezums ar L.Nobela spīķerī no Baku ievesta sveču parafīna. Pēc tam, līdz pat karam, dzēsēji veltīgi klaušināja domei atlīdzināt par sagandētajiem zābakiem.

Tuvu pusnaktij ziemeļu vējš Velnciema būdeles līdz pat Kaiju un Suvorova, tagad Raiņa, ielai apbēra ar kvēlošām oglēm un degošām pagalēm, tomēr biezi apsnigušie jumti neļāva nevienai dzirkstelei ieperināties jumtu dziedos.

No Kara ostas atsteidzās dažu karakuģu ekipāžu matroži jaunā kapelmeistara Petrova komandēti. Tie gan visupirms mēģināja glābt orķsetra instrumentus, kas tur bija atstāti Jaunā gada balles koncertam. Taču vairumu no tiem glābēji tikai vēl vairāk sabojāja.

Famīlijas dārza degšanas iemeslu tā arī nenoskaidroja. Aizdomas krita uz kuriķi, atvaļinātu flotes II klases matrozi Aristīdu Prokopiju Vodopjanovu,

kas turpat piebūvē krāja krāšņu pelnus pārdošanai dārzniecībām. Nekāda brīnuma, ja kāda oglīte bija paslēpusies pelnu kastē.

Liesmas iznīcināja Famīlijas dārza bumbotavu (ķegļu spēle, Kegelbahn), deju zāli ar parketa grīdu, bufeti "ar visiem piederumiem", galveno fasādi un dārza balustrādes  verandu.  A. Boreiša mantinieki lokālu bija apdrošinājuši par 33 tūkstošiem rubļu, taču nenosegtie zaudējumi vēl pārsniedza 25 tūkstošus.

Famīlijas dārzu tā arī neatjaunoja. Līdz divdesmito gadu vidum laukumā ganījās Velnciema būdeļnieku kazas un auga lekni dadži. Divdesmitos gados tika novāktas drupas un gruntsgabala sadalīto īpašumu pašvaldība vairāksolīšanā realizēja.

Tā aizgāja bojā vēl viens Zudušās un Nezināmās Liepājas pieturpunkts.    

*Boreiša, poliski Borejsza. Cēlies no poļu muižnieku ģimenes Mogiļevas guberņā. Beidzis Sanktpēterburgas Civilo inženieru institūtu. Dzelzceļa līnijas Rīga – Daugavpils projekta autors, būves vadītājs. Kopā ar savu ilggadējo partneri Maksimoviču realizējis 19. gadsimta pēdējo Liepājas tirdzniecības ostas pārbūvi.  Projektējis arī jūras kanālu starp Pēterpili un Kronštati. Bez Liepājas imperatora Aleksandra III Kara ostas celtniecības vadījis arī ostu būves projektus Marijampolē un Nikolajevā un no 1903. gada toreiz krievu cietoksnī Portarturā.  

(Sk. Mareks Gluško. Poļi Liepājā – zināmā, nezināmā, aizmirstā vēsture. Varšava, 2018.)