Liepājas jaunekļa piezīmes turpinās: par izdzīvošanu, sabiedriskiem darbiem. Tad vasara, kad rakstāmspalva pirkstos tiek nodarbināta visai reti, un visbeidzot oktobris un bermontiešu sakaušana.

Jaunsleinis spilgti tēlo arī liepājnieku sociālā protesta garu.

Aprakstā nav minēts, taču nomanāma spriedze sakarā ar Priekules, Vaiņodes un visas Dienvidkurzemes pusē augošo vācu karavīru skaita pieaugumu un vācu spiegu klātbūtni tepat pilsētā. Novembrī monarhistu un baronu rokas ķersies klāt latviešu Liepājai.

Oktobrī Jaunsleini atzīst par nederīgu karadienestam. Rīgai uzbrūk bermontieši. Un tad – ekstra telegramma: ienaidnieks pilnīgi sakauts.

(Gunārs Silakaktiņš ) 

1919. pada 10. jūlijs.
Šodien Liepājas darba ļaudīm sēras. Bārenbuša kapos tiek apbedīts Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas loceklis Fricis Kļava. Viņš, izlaists no cietuma, miris, salauzts no drausmīgā režīma. Pie Siena tirgus es arī pievienojos lielajai ļaužu masai, kura pavada strādniecības cīnītāju. Zārku nes biedri uz pleciem, sarkanā karogā ietītu. Skan Internacionāle un sēru gājiens lēni tuvojas kapsētai.

1919.gada 30. septembris.
Visu vasaru nevedu gandrīz nekādas piezīmes. Dzīve bija tik vienmuļa un dienas šķita tik līdzīgas viena otrai, ka nekādas intereses ņemt rokā piezīmju burtnīciņu (nebija).

Kā pavadīju šos trīs mēnešus? Nu, pa lielākai daļai atkal bumbulējot bez darba. Dažas nedēļas gan nostrādāju sabiedriskos darbos pie jaunās Centrālkapsētas būves. Atalgojumu saņēmu 6 rubļus un 40 kapeikas par dienu, šie bada graši deva iespēju izvilkt vienīgi kailo dzīvību. Par dzīves citu prasību apmierināšanu nevarēja būt ne runas. Kā mums maksāja, tā arī strādājēm. Lēnā tempā, prātīgi savstarpēji sarunādamies, vilkām garus atpūtas brīžus. Neļāvām ne par matu sevi izdzīt. Daži elementi bija pastāvīgā "kara stāvoklī" ar darba vadītājiem desmitniekiem. Kādam jaunpieņemtam desmitniekam, kurš, neizprazdams mūsu noskaņojumu, gribēja savu uzdevumu veikt "dedzīgāki", izgāja plāni – pats "apdedzinājās". Izcēlās ar jau zināmiem elementiem ass konflikts. Atskanēja no pūļa sauciens: "Maisu galvā! Maisu galvā šādam kundziņam un "izķerrāt!"*

"Zaļajam" desmitniekam nekas cits neatlikās, kā piekāpties un palikt rāmam. Bet nebija viņam, cilvēkam, vairs "gaisa". Sāka viņu bieži paķert uz "spici", nācās aiziet no sabiedriskiem darbiem.

*Izķerrāšana. Kopš 19. gadsimta beigām populāra strādnieku demonstrāciju un nemieru forma, kad nīstamu fabrikas meistaru vai arteļa desmitnieku vardarbīgi iesēdina ķarrā (tačkā) un par izsmieklu izstumj pa vārtiem.     

1919. gada 1. oktobris.
Pirmā mobilizācijas diena Liepājā. Bariem plūst jauni vīrieši uz iesaucamo komisiju – uz Alejas laukuma kazarmām.*

*Tagad Liepājas Mākslas, mūzikas un dizaina vidusskola, kā arī 10. vidusskola pie  Čakstes laukuma.

1919. gada 2. oktobris.
Braši dzied mobilizētie, maršēdami pa Suvorova* ielu uz Kara ostu. Pa trotuāriem seko līdzi daudz pavadītāja. Arī es ar Ernestu esam to barā.

* Suvorova iela – tagad Raiņa iela.

1919. gada 3. oktobris.
Esmu nozīmēts no biržas uz Kara ostas darbnīcām. Šodien iesāku tur strādāt. Esmu piedalīts kādā grupā, kura tiek nodarbināta pie vācu krastmalā gulošu kuģu vraku saārdīšanas. Darba rīki – miesele un āmurs.

1919. gada 4. oktobris.
Šodien mobilizēti tiek laucinieki. Pievakarē lauku puiši dodas uz Kara ostu. Tos izvadīt līdzi iebraukušas daudz lauku "zeltenīšu". Tās māj ar lakatiņiem saviem "bāleliņiem'' un nobirdina pa asarai.

1919. gada 7. oktobris.
Pienākusi man kārta ierasties mobilizācijas punktā. Maisā salieku veļu, vēl šādus tādus sīkumus un dodos uz komisiju. Vecā krievu laiku koka kazarme Alejas laukumā jau pilna puišiem manos gados. Stāvam rindā pie reģistrācijas galda. Tad izsauc mūs pa vārdiem un pa pieciem reizē ielaiž komisijas zālē.

Tur mūs pilnīgi kailus ņem rokās vairāki "firsti” un pārbauda veselības stāvokli. Mani komisija "izbrāķē", respektīvi, atzīst par nederīgu karadienestam. Saņēmu arī atpakaļ savu pasi ar atzīmi, ka atzīts par nederīgu karadienestam uz "Valdības Vēstnesī" izsludināto slimības saraksta 55. paragrāfa pamata. Neesmu ne priecīgs, ne arī bēdīgs. Ar gluži vienaldzīga sajūtu stiepu savu maisu atpakaļ uz māju. Draugu Andreju D., ar kuru reizē aizgāju, atzina par derīgu. Tanī pašā vakarā viņš līdz ar citiem aizsoļoja uz Kara ostu.

1919. gada 9. oktobris.
Esmu caur Darba biržu nozīmēts darbā Dzelzceļa darbnīcās.

1919. gada 10. oktobrī.
Laikraksti ziņo, ka vācu un krievu pulki aizvakar uzsākuši uzbrukumu Rīgai.

1919. gada 11. oktobris.
Ekstra telegramma vēsta, ka uzbrukums gan apturēts, bet Rīga, sevišķi Daugavmalas rajons, stipri cieš no vācu artilērijas uguns.

1919. gada 14. oktobrī.
Sešas dienas Bermonta bandas ved stipri attaku pret Rīgu, bet tiek no mūsējiem atsisti.

1919. gada 19. oktobris.
Ekstra telegramma: stāvoklis vēl joprojām kritisks. Ienaidnieks stipri apšauda Daugavmalu. No vācu granātām stipri cietuši vairāki nami, krituši arī civiliedzīvotāji. Garastāvoklis tomēr galvaspilsētā možs. Cīņās ņem dalību arī vairākas studentu un skolnieku brīvprātīgo vienības.

1919. gada 24. oktobris.
Ekstra telegramma: mūsējie pāriet uzbrukumā. Atbalstīti no sabiedroto kuģu artilērijas aizsargu uguns, mūsējie naktī forsēja Daugavu pie Bolderājas.

1919. gada 25. oktobris.
Ekstra telegramma: ienaidnieks pilnīgi sakauts. Mūsējie ieņēma Torņkalnu. Iegūts daudz kara materiāla un gūstekņu. Vācu bandas nekārtībā atkāpjas Olaines virzienā.