Turpinām publicēt liepājnieka Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatu, vai, kā ievadā paskaidrojis pats autors, – "manas dzīves dienas". Galvenais temats – nav darba, drīz vairs nebūs arī zobiem darba.

Liepāja, 1918.gada decembris. Vācu okupācijas varas iestādes pakāpeniski evakuējas, turpinot uz Vāciju izvest gan pārtiku, gan fabriku darbgaldus... Bezdarbs, bada draudi un garīgā bezcerība bija visnomācošākais tā brīža raksturojums. Un tomēr – divas dienas pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas, 1918.gada 16. novembrī tika nodibināta pagaidu saimnieciskā komiteja ar 60 ievēlētiem locekļiem un padomi – A. Bērziņš, A. Birks, J. Stengrevics, F. Meijers, E. Reinbergs, P. Lejiņš, E. Baers un Dr. Nuroks.

Tomēr Liepājas strādniecībā, aptuveni desmit tūkstošos liepājnieku, it populāri bija lielinieku lozungi, par ko tik spilgti apraksta astoņpadsmit gadus vecais J. Jaunsleinis no Mēmeles, tagad Klaipēdas ielas 1918.gada decembrī.

1918.gada 1.decembris.
Vēlu vakarā pilsētā izplatās vēsts, ka reidā iebraukusi angļu kara flote.

1918.gada 2.decembris.
Darba vietā lielas valodas par negaidītiem ciemiņiem. Citi teicās bijuši nakti jūrmalā, apakš Ziemeļa kapiem, un redzējuši daudz uguņu reidā. Cik kuģu? Visādi spriedelē, bet neviens nekā noteikti nezin.

Dabūjuši zināt, ka darba šodien nebūs, daudzi no maniem biedriem jož kājas uz Sahalīnu*, lai savām acīm redzētu pasaules uzvarētājus.

*Sahalīna. Kuģu piestātne un pasažieru ostas stacijas ēka pie Ziemeļu kapsētas. Nosaukums radies tās attāluma dēļ – ostas vistālākās ziemeļu daļas.

1913.gada 3.decembris.
Tāpat kā vakar, brīvs.

1918.gada 4.decembris.
Dod darbu pie sasodītām dzeloņdrātīm muitas dārzā. Vācietis grib beidzamos mēslus no šejienes aizvest...

1918.gada 5.decembris.
 Brīvs.

1918.gada 6.decembris.
Ievērojama diena manā mūžā. Atnācis darba vietā, redzu, ka strādnieki, sadalījušies pūlīšos, ļoti dzīvi par kaut ko spriež, un čaloņa tāda, kā vēl nevienā rītā. Mani tūliņ informē draugs (Pirtnieks), kurš ieradies agrāki. Vīri runājot, ka šodien nolemts streikot un iziet ielas demonstrācijā. Neviens iekšā pa vārtiem neiešot. Drīzi būšot arī runātāji...

Pulkstens astoņi. Auksts. Pelēka rudens diena.

Mazais trijstūra laukumiņš iepretim "Zelta enkurim”* ļaužu pilns. Sākas mītiņš. Uz pleciem tika pacelts runātājs, jauneklis pelēkā krievu kareivju mēteli. Īsos vārdos runātājs apgaismo pašreizējos ārkārtīgos, smagos saimnieciskos apstākļus priekš Liepājas strādniecības. Lai protestētu pret okupācija varas nelietībām, respektīvi, pret pārtikas līdzekļu un fabriku mašīnu aizvešanu uz Vāciju, Liepājas strādniecība iziet vienas dienas protesta streikā un ielas demonstrācijā. Uzaicinādams visus klātesošos šīs dienas cīņā ņemt aktīvu dalību, jauneklis nobeidz savu runu.

Pēc tam uzstājas ar runu kāds pavecāks vīrs. Daži zin teikt, ka tas – "vecais" Tode no pilsētas pļavām, 1905.gada revolucionārs.

Tode runā asi, un viņa balsij ķērkstoša pieskaņa: "Biedri, stāvokļa nopietnība no mums prasa apzinību vairāk kā jebkad. Būsim disciplinēti, neļausim izprovocēties no huligānu nelietībām, lai tīšā prātā neuzskrietu vācu durkļiem!... Biedri, tātad stāsimies rindās zem sarkanā cīņas karoga un demonstrēsim par šās dienas prasībām!"

Tode nedabūja nobeigt savu runu, kad pēkšņi atskan zem sapulcējušos kājām vairāki sprādzieni. Pūli uztraukums...

Izrādās, ka daži neapzinīgi zeņķi dzen muļķīgus jokus ar petardēm, mezdami tās drūzmā ļaudīm zem kājām. Šādi huligāniski triki rada masā sašutumu. Atskan balsis: “Netaupiet provokatorus! Sist nost huligānus!" Tas līdz. Zeņķi no strādnieku draudiem sabīstas, nozūd, un sprādzieni vairs neatkārtojas.

"Biedri, slēgsimies rindās un uzsāksim gājienu!" – skaļā balsī uzsauc nepazīstamais jauneklis krievu šinelī un paceļ sarkanu karogu.

Uz šaurās Kaiju ielas pie Zelta enkura" grupējas mūsu rindas. Daži bailīgāki večuki izlieto ''momentu", aizšļūkdami "pa diegu". Kāds no mūsējiem saķer vienu «bēgli» aiz apkakles, iestiepj rindās. "Skaties, kāds zaķu pastala! Vai maz zilpelēkais ar buļļu "diņķi" tev mugurā zvēlēja?!" uzsauc dūšīgais gūstītājs, kāds sarkanmatains plecīgs puisis. Gājiens sāka virzīties pa Kaiju ielu uz tiltu. Pie Vakzāles ielas mums piebiedrojās vēl strādnieku grupa, nākdama no Vecliepājas.

Annas tirgus laukums ļaužu pilns. Nāk arvien vēl klāt jaunas strādnieku grupas. Impozants skats! Vairāk kā desmit tūkstošas galvas ieslēdz runātājus plašā četrstūrī. Pakāpies uz kādas zemnieces malkas vezuma, nepazīstamais cilvēks, platā mētelī un žokejcepurē, iesāk runu.

"Biedri, griežos pie jums Liepājas Strādnieku Deputātu padomes mazinieku frakcijas vārdā un uzaicinu izsacīt okupācijas varai vislielāko protestu par Liepājas uzņēmumu un noliktavu izlaupīšanu. Ir pēdējais laiks parādīt okupantiem Liepājas strādniecības aktivitāti savu interešu aizstāvēšanā. Ja fabriku un uzņēmumu mašīnas mēs nepratīsim nosargāt, mūsu rūpniecība būs sagrauta uz gadu desmitiem. Vairākkārt Strādnieku deputātu padomes locekļi ir griezušies pie okupācijas varas pārstāvjiem ar prasību neiznīcināt mūsu ražošanas uzņēmumus un neatstāt pilsētas iedzīvotājus badā, izvedot pēdējos pārtikas krājumus. Ir doti solījumi, bet tomēr tos netur. Mēs neatrodam citas izejas, kā mierīgi griezties pie jums, pie masu organizētā spēka".

Ar mums solidarizējas arī vācu Zaldātu un matrožu padomes. Viņi atbalstīs mūsu taisnīgās prasības. Būsim vienoti! Lai dzīvo strādnieku šķiras aktivitāte! Lai dzīvo viņas nākotnes spēks – sociālisms!" Runātājs beidza. "Rudevics", dzirdēju pūlī kādu čukstam. Un vēlāki dabūju zināt, ka viņš Piektā gada revolucionārs, partijas aģitators un mūrnieks pēc amata. Pēc Rudevica uzstājas kāds Fricis Kļava lielinieku frakcijas vārdā. Un tad sākās mūsu gājiens.

Plandās sarkanie karogi, skan revolucionāro dziesmu motīvi.

Gājiens izstiepās vairāku kilometru garumā un lēni virzījās uz pilsētas centru. Uz karogiem uzraksti: "Nost okupācijas varu!", "Lai dzīvo sociālisms!", "Visu varu strādnieku padomēm! " u.t.t.

Lielā iela. Ļaudis ziņkārīgi vēro pirmo strādnieku gājienu pēc ilgiem gadiem. Labāko aprindu dāmiņas sarauca degunu, redzot skrandainos stāvus un badā novārgušas sejas.

Lūk, resnvēderains tips uz bulvāra stūra, mums nākot, pagriezās un īgni nospļāvās. Vai mūsu koceņu vienmuļīgā dimdoņa un cīņas dziesmu drūmi baigie motīvi viņu uztrauca?

Jeb mūsu skrandas viņu biedēja un ļāva uzpeldēt atmiņā kaut kur lasītam par sankilotiem Parīzes vētrainās dienās? Kas to lai zin?

Tuvojamies Kūrmājas prospektam. Uz stūra, trotuāra malā, rēgojas ložbēru stobri. Bruņoti ar rokas granātām, stāv vairāki kareivji.

Viss sagatavots, lai mūs iebiedētu. Priekšējās rindas satrūkstas, mazliet atkāpjas atpakaļ. Pakaļējie spiežas virsū. Atskan balsis: "Nebaidieties! Uz priekšu, biedri!"

Pie komandantūras bruņotā sardze mūs aptur. Deputātu padomes locekļi kopā ar "Soldaten Ratt"** pārstāvjiem iegriežas pie komandanta.

Paiet dažas minūtes. Delegāti atgriežas Turpinām gājienu tāļāki bez kādiem traucējumiem. Acīmredzot, zoldatenraat ir noteicošā vara, jo augstie kara kungi no viņas bīstas.

Vēlā pēcpusdienā gājiens izbeidzas ar mītiņu Raiņa parkā.

Pārnākot mājās, māte mani sagaida ar pārmetumiem. "Vai tu arī biji tai "plikadīdu barā? Zociāļi, saules brāļi, strādāt nevīžo, bet vazāties pa ielām gan! "

Šādiem un tamlīdzīgiem "komplimentiem" tieku apveltīts par piedalīšanos gājienā. Gribu aizstāvēties, aizrādot, ka tas ir mans un visas Liepājas strādnieku ļaužu pienākums paklausīt organizāciju aicinājumam iziet protestā mūsu prasību aizstāvēšanā pret vāciešu laupīšanām. Mātei to iestāstīt nevaru. Viņa paliek pie sava vecās pasaules uzskata: strādā un klausi kungus.

*Zelta enkurs, populārs ostas traktieris Kaiju un Sarkanās ielās stūrī, sagrauts 1941.gada jūnijā.

**Soldaten ratt – 1918.gada novembrī pēc Krievijas boļševiku piemēra dibināta lielinieciska vācu zaldātu un matrožu deputātu padome.

1918.gada 7.decembris.
Saņemu algu par pēdējām 6 dienām – 19 rubļus – un darba grāmatiņu. Nu esmu bezdarbnieks! Sākas jauns posms manā dzīvē.

1918.gada 9.decembris.
Sāk salt. Darba nav, un zobiem drīz nebūs, ko grauzt. Bēdīgi!

1918.gada 12.decembris.
Pilsētā klīst baumas par asiņaino sadursmi aizvakar vakarā Kroņa ielā*. Bijusi masu sapulce. Uzstājušies runātāji no lielnieciskā spārna. Sapulces telpās iebrukuši vairāki vācu virsnieki un sākuši publikā šaut. Izcēlusies neaprakstāma panika. Ļaudis spiedušies uz izejām. Apgāzti soli, un burzmā vairākiem saplēstas drēbes. Nevarēdami izkļūt cauri, lekuši ārā pa logiem pagalmā. Sapulču telpas no ārpuses ielenktas no kareivjiem. Aplēģerētas ari visas apkārtājās ielas, no telpām iznākuši, daudzi tikuši izkratīti un aizvesti uz komandantūru nopratināšanai. Cik nošauto un ievainoto, vēl neviens noteikti nezin pasacīt.

*Lietuviešu biedrība, tagad Kroņu un Rīgas ielu stūrī.

1918.gada 14.decembris.
Visu nedēļu nekur neizeju. Lasu grāmatas un, ja iepatīkas, uzmetu pa kādam zīmējumam. Veltas pūles būtu tagad kaut kur atrast darbu. Okupācijas Varas pārvaldēm reevakuējoties, uzņēmumi izbeidz darbu. Bezdarbnieki drīz būs visi Liepājas strādnieki.

Pilsētā arī uzzināju, ka lielinieku sasauktā masu sapulcē nošauti divi cilvēki. Ievainoti gan vairāki. Uz nopratināšanu aizvesti 138 cilvēki, pēc tam atbrīvoti. Apcietinājumā paturēti biedri Kļava un Ulriķis.

1918.gada 17.decembris.
Pilsētas vācu "hauptmaņa" vairs nav. Tā vietu tagad ieņem Saimnieciskā padome. Tā sastādās no 60 locekļiem. Uz vienošanās pamata puse viņā strādnieku, puse – pilsoņu. Saimniecības padomei pašreizējos apstākļos jāpārvar milzu grūtības, apgādājot iedzīvotājus ar pārtikas līdzekļiem. Vācieši vēl joprojām izved miltus un visu citu, ko tikai spēj pievākt. Izvēlētie Strādnieku Deputātu padomes Pārstāvji – kontrolieri gan mēģina aizturēt, bet grūti viņiem ko iesākt pret bruņotiem laupītājiem.

Vairākas reizes, neskatoties uz lielu bezdarbu, kāds pašreiz valda Liepāja, strādnieki atteicās iekraut kuģos un vagonos preces, ja tās tiek sūtītas uz Vāciju. Konflikti notiek ik dienas stacijās, bet, pateicoties "Soldaten Ratt” iejaukšanai, līdz asins izliešanai nenonāk. Neskatoties uz visu to, jaunie pilsētas saimnieki līdzšinējo bada normu (1/2 mārc. dienā uz personu) paaugstina, jo strādnieku vēders jau visus šos četrus gadus ir cietis, atrazdamies pastāvīgi pusbadā. Pilsētā slimo ļoti daudz bērnu aiz nepietiekošas barības normas. Ik dienas uz ielām var sastapt šās nelaimīgās, bālās, izvārgušās sejiņas, dziļi iekritušas acis, kuras liecina, ka ne mazums būs briesmīgās slimības TBC (tuberkulozes) kandidāti.

Pārtikas produktus laucinieki pēc "šoseju laupītāju ligzdu" likvidēšanas gan sāk ievest arvienu vairāk uz tirgiem, bet strādniekiem pašreiz nekā nav, lai tos varētu pirkt.

Lai kaut cik remdinātu šausmīgo postu, Saimniecības padome drīzumā ierīkos bezmaksas zupas punktu bezdarbniekiem. Un visi pārējie pilsoņi saņems palielinātu maizes rāciju – 1 mārciņas uz personu dienā.

Neskatoties uz trūkumu un badu, kurš mācas arvien vairāk, visur politiskā dzīve sit augstus viļņus. Ik dienas dzimst jaunas gan politiskas, gan saimnieciskas organizācijas. Iznāk jau divi vietējie laikraksti latviešu valodā: pilsoniskais "Kurzemes Vārds" un strādnieciskais Strādnieku Deputātu Padomes centrālorgāns ''Ziņotājs", kurš ietur maziniecisku virzienu.

Šovakar tiek sasaukta masu sapulce Kūrmājas prospektā 34. Ziņojumā teikts, ka tikšot organizēta sociāldemokrātiska Darba jaunatnes savienība. Būs jāaizkāpj painteresēties, kas tur notiek.

1918.gada 18.decembris.
Vakar vakarā biju ar savu draugu Andreju D. masu sapulcē. Ieejоt zālē, atradām tur tikai nedaudz jaunus cilvēkus. Man un tāpat Andrejam, sēžot tukšā zālē, ir pavisam neērti un neomulīgi ap "dūšu". Gribam "diegt" ārā, jo esam šādā sapulcē tik pirmo reizi savā mūžā. Tātad pavisam, kā teikt, "zaļi".

No organizāciju padarīšanām mums abiem nav ne mazākas sajēgas. Tāpēc arī esam ļoti ziņkārīgi redzēt un dzirdēt, kā šeit norisināsies visas tās lietas.

Ziņkārība uzvar, mēs paliekam. Sāk zālē lasīties arvien vairāk cilvēku mūsu gados un arī pavisam vēl bērni. Sapulcei sākoties, sanākuši ir ap simts jaunieši. Ir daži pazīstami, bet lielais vairums mums svešas personas. Ar sasprindzinātu uzmanību mēs sekojam sapulces gaitai. Viss mums jauns, nekad vēl neredzēts. Sapulces vadītāju un sekretāru vēlēšanas, kandidātu nosaukšana, balsu skaitīšana – ir ko redzēt un vērot. Pēc pāris stundām, kad bija ievēlēta jauna pagaidu komiteja, sapulci slēdza. Uz sapulces vadītāja uzaicinājumu pie izejas reģistrēties jaunajā organizācijā mēs nevarējām izšķirties. Atlikām šo jautājumu uz vēlāku laiku.

1918.gada 24.decembris.
Ziemassvētku priekšvakars. Esam abi ar māti sagatavojošies rītu izbraukt uz laukiem Kazdangā pie radiem. Mūsu nolūks "apelēt" pie radu līdzjūtības, lai "iemangotu" kaut ko ēdamu. Nopirkt pilsētā nekā vairs nevaram, jo trūkst līdzekļu. Nedēļas trīs neesmu ne kapeikas nopelnījis. Māte, strādādama pie zvejniekiem, ieguvusi par darbu pāris desmit kālu strimalu. Tās aiznesam pie paziņām nokūpināt un nu rītu "transportēsim" kā "kukuli" uz laukiem. Citas izejas nav, jāgriežas pie radu palīdzības. Kā zaimi šovakar man liekas bērnībā baznīca dzirdēti vārdi: "Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!"

Ne man, ne arī mātei šovakar nepavisam nav labs prāts!

1918.gada 25.decembris.
Vēl ļoti agrs rīts, bet mazā Aizputes stacija ļaužu stāvgrūdām pilna. Biļešu gaidītāju rindas jau ārpus durvīm. Vairāki vācu zaldāti–policisti uztur kārtību. Ļaužu drūzma arvienu pieaug. Īstajai "astei" (rindai) pieaugusi tuvu blakus vēl otra "nelegālā" par spīti sīviem protestiem no īstiem rindeniekiem. Troksnis un kņada pieaug. Kuriem palaimējas saņemt biļetes, tie, laizdami elkoņus darbā, laužas caur drūzmu, lai iekļūtu vagonos. Ari mums izdodas ieņemt "pozīcijas" kādā pārpildītā vāģī un palikt ar visām paunām, celiņā stāvot.

Braucot iesākas parastā čala, strīdi un diskusijas par dažādiem tematiem. Publika raiba. Vairums gan mazturīgu aprindu ļautiņi, kuri izmanto svētkus, lai paciemotos pie radiem un šo to iepirktu pārtikai. Vagonā atradās daži bezbiļetnieki kara gūstekņi, kuri atgriežas no Vācijas uz savām atstātām dzīves vietām Aizputes apkārtnes pagastos. Noskranduši, bālām, bada izmocītām sejām tie klusēdami meta skatus pa logi, lai atkal pēc vairākiem gadiem skatītu dzimtenes āres.

Ko domā viņi, šie drausmīgā kara upuri? Vai par tuviniekiem, atstātām mājām jeb par jaunām cīņām, kuras dzimtenē viņus sagaida? Kas to lai zin!... Laiks velkas pārāk gausi. Nolietotā "tējmašīna" neganti šņāc un sprauslo. Kā ute tā velkas pret kalnu, līdz beidzot apstājas pavisam. Tikai pusceļš nobrauks, vēl priekšā Dunalka. Publika daudz neuztraucas, jo viņa jau pietiekoši pa šiem gadiem pieradusi pie šādas braukšanas. Daži izkāpj un piepalīdz ar stumšanu "bānītim* rāpties kalnā...

Vēlā pēcpusdienā vilciens ieripo Aizputē. Uzmeklējam muižas kalpu ērberģī iedzīvojošo priekšstrādnieku (kurš mātei bija attāls rads) un pie viņa palūdzam naktsmājas.

1918. gada 26.decembris.
Pelēks ziemas rīts. Pilsētiņa, miegā guloša, paliek mums aiz muguras. Kuļamies, apkrāvušies ar saviem nesamiem, pa dziļu sniegu. Tikko saskatāma Kazdangas–Valtaiķu augstiene. Visapkārt plaši, sniega klāti klajumi. Uz lielceļa ne braucēja, ne kājnieka. Paejam garām Rokaižu muižas liepu gatvei. Atmiņā uzpeld bērnībā dzirdētais par pakārto skolotāju gatves galā. Ejam klusēdami. Kam lai ko prasu?

Māte, noslēgusies pelēkās ikdienas likstās, runā maz. Netikās viņai ari uzbāzties ar jautājumiem, to bieži traucējot.
Tuvojamies "slavenā" barona Kārļa Manteifeļa rezidencei Kazdangai, pa kādu taisnāku lauku celiņu iedami, esam pienākuši pie muižas laidariem. Tur pāris muižas dienderu acis (šķiet, vācu kolonistu) ar izbrīnu noraugās uz mums, agrā rīta gājējiem.

Piesniguši kupli parka koki mums pa labi un kreisi. Tievas dūmu strūklas paceļas gaisā no daudzajiem muižas saimniecības ēku skursteņiem. Acīm patīkama ainava pelēcīgajā ziemas rītā.

Pati pils ir stalta trīsstāvu mūru ēka, uz kuras rēgojas uzraksts: "Anno 1908. Karl Manteifel"!

Tas liek atmiņā izsaukt agrus bērnības gadus. Ir 1906. gads, vasara. Mani, piecus gadus vecu puišeli ved uz mātes brāļa "Kalna Beltes" mājām. Sēžu ratos. Ceļš iet caur muižas parku. Lielie runā par nodedzināto pili, par dīķi, kurš pielaists ar brūža spirtu un par citām lietām, no kurām es nekā vēl nesaprotu. Es uzmanīgi klausos un bailīgi skatos, kur starp kokiem rēgojas apdegušas mūra drupas. Tā – pagājušo ruden nodedzināta pils.

Tālās bērnības atmiņas ātri gaist. Tā, kas pašreiz mūsu priekšā, ir celta nodedzinātās vietā. Bet jaunā pils ilgi stāvēja pusgatava, ar dēļiem aiznaglotiem logiem, ļaudis melsa, ka baronam aptrūcis naudas, kuru plaši izsviedis kolonistu apmetināšanai savās muižās. Kas to lai zin, cik tur patiesības bija, bet līdz pasaules karam stāvēja ļaužu acīs kā baigs rēgs pusgatavā pils.

Muižai cauri izgājuši, vēl mērojam divus kilometrus, līdz sasniedzam ceļa mērķi – Kazdangas "Tīdu" mājas. Saimnieks, mātes brālēns, mūs uzņēma kā jau ilgi neredzētus rada "gabalus". Un laipnā saimniece tūliņ mūs aicināja pie galda, pacienādama ar svētku pīrādziņiem,

Pēc ieturētās pusdienas gāju mātei līdzi apskatīt kādreizējās bērnības tekas – "Kalna Beltes". Ar skumjām mēs skatām senās vietas, kuras kādreiz bija tik tuvas un pie kurām saistījās tik jaukas bērnības atmiņas. Tagad tur viss svešs, atstāts. Svešu ļaužu skati mūs pavada. Lai mūsu staigāšana rastu tagadējo saimnieku acīs attaisnojumu, tad kā iemeslu uzdevām vēlēšanos iegūt dažus litrus zirņu. Tukša kulīte manās rokās bija tam "lieciniece". Saņēmuši noraidošu atbildi, gājām pa otru ceļu atpakaļ.

1918.gada 27.decembris
"Tīdi" ir vidēja lieluma saimnieku mājas, astoņdesmitos gados celtas. Manas mātes vectēvs viņās bijis par saimnieku. Tad vēlāki caur "iegātni" mājas nonākušas tagadējā saimnieka dzimts īpašumā. Mātes tēvs turpretim jaunībā aizgājis uz Briņķiem. Vēlāki atnācis atpakaļ "Kalna Beltēs".

Vecais Tīds kādā ugunsgrēka pārdzīvojumā zaudējis acu gaismu. Saimniecību viņš jau vairākus gadus atpakaļ atdevis dēlam un tagad gaidās savu "mūža vakaru".

Mājās mēs esam daudz ļaužu. Bez mums šurp no Aizputes izbraukuši saimnieka māsas bērni, lai paciemotos pa svētkiem. Mums iet tīri labi pie bagāti klāta galda. Savās mājās mums šie "lielie prieka un miera" svētki būtu bijuši pavisam bēdīgi, jo zobiem vairs nebija darba.

1918.gada 28.decembris.
Mums ir laimējies. Esam iemangojuši" krietnu kuli ar pārtikas vielām. Ir kāds puds rudzu miltu, liels gabals cūku speķa, kukulis rupjas maizes un svētku rauši ceļam piedevai. Ar visiem šiem labumiem, saimnieka kamanās atvesti, apmetamies atkal Aizputē, lai pārnakšņotu un rītu brauktu mājās.

Kalpu ērberģī iedzīvojošais mātes rads C. ir ļoti laipns, sirsnīgs cilvēks. Viņam pa prātam mūsu ciemošanās, jo varam šo to pastāstīt par Liepājas dzīvi. Vakarā C. uzaicina mani iet līdzi uz kādu sapulci. Biju ar mieru, un ap pulksten sešiem gājām uz tuvo Jāņieliņu, kur notika sapulce.

Izgājuši cauri bufetes telpām, kur pie galdiem sēdēja vairāki vācu kareivji, atradāmies nelieli zālē. Sēdvietas jau bija aizņemtas. Palikām netāļu no durvīm, kur salasījušies stāvēja kāds pūlītis pelēkās drēbēs tērptu ļaužu – muižas kalpi. Sapulce vēl nebija atklāta. Ļaudis čaloja un savstarpēji debatēja. Pie durvīm stāvošie, daži pabailīgāki vīreļi, visādi prātoja, kar un kā briesmu brīdī vislabāki iesprukt. Daži ieteica nodrošināt zāles durvis no iekšpuses, aizliekot šķērskoku, ja nāktu zaldātu uzbrukums. Priekš gadījuma esot vēl brīvas nelielas durvtiņas ar tiešu izeju uz sētu. Vēl nesenais notikums Liepājā, Kroņu ielā 35, deva domām vaļu ari šejieniešiem, ka kaut kas tamlīdzīgs var atkārtoties Aizputē.

Sapulcē kā galvenais runātājs uzstājās kāds pajauns cilvēks gariem, tumšiem matiem. Viņš esot pēdējās dienās kā pārnācis no Krievijas. Saucoties Rūdolfs Mūriņš, vietējiem pazīstams. Tika runāts par nupat kā noorganizētās strādnieku biedrības "Vienība" iekšējiem jautājumiem. Kā viens no "smagumpunktiem" bija biedrības Jaungada sagaidīšanas vakara programma. Sevišķi asas diskusijas izcēlās, vai vakaru sarīkot ar jeb bez eglītes. Rūdolfs Muriņš sirdīgi aizstāvēja viedokli – atmest eglītes dedzināšanu kā reliģisku mānu kultivēšanas tradīciju darba ļaužu organizācijā. Tās vietā [vajagot] sagatavot un uzvest bērnu ludziņu, kurā aktīvi uzstātos biedru bērni.

"Pasaciņa par silītē dusošo "Jēzuliņu" ir šā laika proletariātam atmetama, un tur, eglītē sakārtie apzeltītie "eņģelīši" bērnu jaunām sirdīm arī nekā nedod!

Tamlīdzīgus vārdus izsacīdams, Mūriņš beidz, dodams vārdu kādam krievu armijas mētelī tērptam jauneklim, b. Venžavam. Arī tas pilnīgi piekrīt iepriekšējam runātājam, ka eglītes dedzināšana atmetama. Vēl uzstājas daži runātāji, aizstāvēdami pretēju viedokli. Bet, liekot jautājumu uz nobalsošanu, Muriņa priekšlikums iegūst sapulces vairākumu.

Pēc tam ļoti sīvas debates izceļas, apskatot pašreizējo politisko momentu. Šeit jau skaidri izvirzījās divi atsevišķi nogrupējusi – lielinieciskais un mazinieciskais. Bet, tā kā sapulces vairākumā sakarā ar pēdējo laiku notikumiem valdīja krasi revolucionārs noskaņojums, tad lielinieciskā doma, kuras cītīgs aizstāvētājs bija Muriņš, guva piekrišanu vairākumā.

Neskatoties uz to, ka blakus, bufetes telpās, bija dzirdama piedzērušu vācu kareivju ālēšanās un dziesmas "Am Heimāt, am Heimāt" motīvi, sapulce no viņiem netika traucēta. Tā nobeidzās mierīgi, un stipri vēlu izklīda viņas dalībnieki, vēl pa ceļam pārrunādami gūtos iespaidus. Ari mēs posāmies mājās, uzmanīgi līzdami (bija atkalis) pa ļoti slideno ceļu gar baznīcas kalnu uz leju, tad gar Sudmalu dīķa dzirnavām augšā, kalnā. Kad pārradāmies, mājnieki (sievišķi) jau gulēja.

1918.gada 29.decembris.
Produkti nu rokā, bet kā lai nu tos pārgādā Liepājā? Aizputes saimnieciskā pagaidu valde neizlaiž izvest no apriņķa vairāk kā divdesmit mārciņu miltu, tāpat arī pārējos produktus ar zināmu normu uz katras personas. Stacijā uzturoties padomes uzticības vīri, kas kontrolējot izbraucējus, šādu nepatīkamu vēsti mēs šodien dabūnam Aizputē dzirdēt. Māte aiziet uz pilsētas valdi izņemt attiecīgo atļauju. Bet mums mantu stipri vairāk, kā atļaujā minēts. Ko darīt, kā iekļūt vagonā? Īsi pēc pēcpusdienas stiepjam savas kules uz staciju. Uzgaidāmās telpas ļaužu pārpildītas, ļoti daudz "maišelnieku". Tas mums iedod cerību, ka mums varbūt kaut kā izdosies izkļūt sveikā.

Mums bija laime: izgājām uz perona, nevienam kontrolētājam neuzdūrušies. Sēdāmies vāģī un pulksten četros un trīsdesmit minūtēs atradāmies jau Liepājā. Ņemam atkal savus nesamos uz pleciem un priecīgi soļojam uz savu iedzīvi. Esam apmierināti: kā nekā mūsu Ziemassvētku "sirojums" noritējis zem "laimīgas zvaigznes".

Nu uz kādu laiciņu būs maize un pavalgs!!!

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.