Liepājas Zaļā centra valdes priekšsēdētāja Inese Eistere pēc portāla lūguma dalās atmiņās par laiku, kad viņa, 9.klases skolniece, slēpās nu jau nojauktajā ēkā Valdemāra ielā 32.

Iepriekš par ēkas Krišjāņa Valdemāra ielā 32 interesanto vēsturi, kas saistīta ar nesenā Polijas prezidenta Broņislava Komorovska dzimtu, portālā jau stāstīja poļu vēsturnieks un agrākais Polijas vēstniecības Latvijā konsulārās daļas 1.sekretārs Mareks Gluško (sk. šeit).

Tagad vārds Inesei Eisterei.

Bērnības un jaunības gadi var būt dažādi. Mūsdienu jaunatnei grūti iedomāties, kādi tie bija toreiz, padomju laikā. Stāsts būs par to. Par manu jaunību.

Ar Krišjāņa Valdemāra 32. namu mana dzīve bija saistīta nepilnu gadu, no 1950.gada decembra līdz 1951.gada jūnijam. Nams, pareizāk namā dzīvojošie cilvēki, sniedza patvērumu 9.klases skolniecei, kas slēpās no čekas (saīsinājums no PSRS Valsts drošības komitejas, VDK, nosaukuma krievu valodā) garajām rokām.

Nē, neko prettiesisku nebiju nodarījusi, vienkārši VDK vīri mani meklēja, lai izsūtītu uz Sibīriju otro reizi, jo reiz tur jau kā bērns biju bijusi.

Faktiski nebija iemesla mani atkal sūtīt atpakaļ, jo izsūtītos Sibīrijas bērnus, ieskaitot mani, 1946.gadā oficiāli repatriēja atpakaļ uz Latviju. Un tomēr pēc dažiem mierīgiem gadiem tas notika. Tas notika arī pēc 1949.gada izvešanām, kad mēs Imanta Sudmaļa pamatskolā stundā pa logu vērojām, kā no skolas izved atsevišķus bērnus, iesēdina kravas mašīnās un aizved. Mūsu klasi, kurā mācījās divas meitenes no iepriekš izsūtītajām ģimenēm, toreiz atstāja mierā. Jāatceras, ka tie bija Staļina laiki, kad cilvēkus bezjēdzīgi tvarstīja. Tikai pēc Staļina nāves viss apstājās.

Meklēja mani divreiz, bet pirmajā reizē, 1950.gada 29.novembrī, liepājnieki, īpaši Mūzikas skolas ļaudis, man palīdzēja izmukt.

Mani saņēma ciet 1952.gada 3.martā no 1.vidusskolas 10.klases. Tad Staļins vēl bija dzīvs. Stundā klasē ienāca skolas direktors (togad tas bija Alfreds Eidiņš), lika man sakrāmēt somu un iet viņam līdzi uz skolotāju istabu. Momentā sapratu, ko tas nozīmē. Arī klase saprata, ka redz mani pēdējo reizi. Manā klasē bija vēl viena izsūtītā meitene, Brigita Krieva. Viņu neaiztika, jo viņas māti Sibīrijā kāds bija nosūdzējis par mutes palaišanu, un viņa bija notiesāta un ievietota lēģerī. Mana mamma bija nometinājumā, un mani bija kurp sūtīt. Kaut gan biju adoptēta un man, lai pasargātu no atkārtotas izvešanas, bija mainīts uzvārds – Vecvagare. Kā redzams, tas nelīdzēja, VDK viss bija zināms.

Čeka droši vien pildīja plānu – tik un tik cilvēku mēnesī/gadā jāizsūta. Citu iemeslu nevaru iedomāties.

Šoreiz iespēja izsprukt nepastāvēja – Skolotāju istabā mani gaidīja čekists, pie skolas stāvēja mašīna, kas mani aizveda tieši uz cietumu Suvorova (tagad Ganību) ielā. Ievietoja vieninieku kamerā.

Nākamā dienā kopā ar citiem ieslodzītajiem mani aiztransportēja uz Rīgu un ievietoja pārsūtīšanas cietumā blakus Centrālcietumam.

Rīgā jau bija vieglāk, kamerā biju kopā ar vēl vienu ģimeni, nebiju viena. Sabiju tur pāris nedēļas. Iemācījos Morzes ābeci, sazinājāmies ar blakus kamerām, uzzinājām nometnes jaunumus, kas tieši vai pastarpināti attiecās uz mums, izdevās pārsūtīt un saņemt dažas vēstulītes no pretī esošās ēkas, kas bija pieblīvēta ar notiesātiem vīriešiem. Sāku rakstīt piezīmes par apkārt notiekošo (to nedrīkstēja darīt), ko turpināju ar pārtraukumiem visu pārsūtīšanas laiku.

Tālāk sekoja vairāk nekā divus mēnešus ilgais ceļš pa etapu. Veda mūs arestantu vagonā, visi ieslodzītie – politiskie, notiesātie, vēl netiesātie, zagļi un pārsūtamie – bija sajaukti kopā. Izkāpjot no vilciena, bruņots konvojs ar suņiem mūs pavadīja līdz tā sauktajai "peresilkai" (pārsūtīšanas cietums). "Peresilkā" dzīvojām no dažām dienām līdz nedēļām.

Sabijām kādās piecās sešās "peresilkās" – Smoļenskā, Staļingradā (tagad Volgograda), Čeļabinskā, Novosibirskā, Krasnojarskā, un es – jau atsevišķi – Kanskā, lai nokļūtu līdz galamērķim Tasējevā.

Tur nokļuvu maija vidū vai beigās, kad skolās mācību process jau bija galā. Zaudēju gadu. Un iepazinu dzīvi no citas puses, par ko Liepājā esot, nebija ne jausmas. Arī vairums tā laika sabiedrības par šīm izsūtīšanām nezināja neko. Masveida izsūtīšanas bija beigušās, 1941. un 1949.gads pagājis. Taču process turpinājās, tikai citādi organizēts un slēpts. Savāca pa vienam, koncentrēja un visus kopā izsūtīja "po naznačeņiju" (pēc nozīmējuma). Etapa laikā pāris reižu satiku notiesātos vīriešus no Rīgas "peresilkas", kad mūs barā kaut kur konvojēja (atpazinu dažu sejas).

Bet kā nokļuvu mājā Valdemāra ielā 32, mājā, kuras vairs nav? Kā čeka mani meklēja un kā daudzi cilvēki palīdzēja izsprukt no VDK ķetnām?

Bija 29.novembra pēcpusdiena. Stundas skolā bija beigušās, sēdējām zālē kora nodarbībā. Kādā brīdī zālē ienāca mana klavieru spēles skolotāja Velta Kļaviņa no blakus esošās Mūzikas vidusskolas, sameklēja mani, iedeva zīmīti un aizgāja. Uz tās bija rakstīts, lai mājās neeju, jo mani meklē. Izlasot, biju neziņā, ko tālāk darīt, kurp iet. Aizgāju uz blakus esošo Mūzikas skolu, cerībā ar kādu aprunāties.

Skolas foajē satiku Valdi Vikmani, skolas direktoru. Pārmijām dažus vārdus, pēkšņi direktors saka: "Turies, Inese!". Viņš bija pamanījis nākam manu audžu mammu, skolotāju Ernu Vecvagari, kopā ar kādu formā tērptu vīrieti. Turpinājām sarunāties, kamēr abi pagāja mums garām. Kad skolotāja un formā tērptais izgāja no skolas, tad gan man kājas saļodzījās, nobijos.

VDK vīriem nebija priekšstata par manu izskatu, tāpēc tas izdevās.

Erna Vecvagare staigāja ar čekistu pa visu Mūzikas skolu, demonstratīvi virināja visu telpu durvis un jautāja, vai te nav manīta Inese, tā pievēršot uzmanību. Rezultātā visa skola, pedagogi un audzēkņi saprata, ka mani meklē un man jāpalīdz.

Kā tante bija paspējusi nokārtot visu pārējo – kurp mani vest un kur slēpt – man nav zināms, jo radu vai paziņu man tuvumā nebija ne tovakar, ne arī visu turpmāko gadu. Tālāko atceros kā pa miglu. Devos uz staciju kopā ar skolas audzēkni Janševsku. Bija jau satumsis un man katrā pretimnākošajā vīrieti rēgojās sekotājs. Pirmo nakti pavadīju pie radiem Liepājas pievārtē laukos pie Grobiņas.

Pēc dažām dienām pa dzelzceļu aizbraucu tālāk pie citiem radiem, kur sabiju apmēram nedēļu vai divas. Pēc tam atgriezos Liepājā un apmetos Valdemāra ielas 32. nama otrā stāva dzīvoklī Mālāju ģimenē. Nodzīvoju līdz jūnijam, ārā devos ļoti reti, ar savējiem nesatikos. Vasarā kā eksterns nokārtoju eksāmenus par 9.klasi, un septembrī atgriezos skolā savā klasē turpināt mācības.

Taču nolemtības sajūta, ka mani meklēs atkal, nepameta.