Reiņa Baha vadītajā Durbes muzejā februāra nogalē notika atceres pēcpusdiena jau sen Priediena kapu kalniņā zem zilām vizbulītēm dusošajam latviešu strēlniekam Kristapam Dolmanim.

Vienam no leģendārajiem strēlniekiem visu savi dzīvi līdzi bija nesis mūža traģisku lappusi, kas pat ne visiem tuviniekiem bija zināma.

Kristaps Dolmanis, zemnieks no Tāšu pagasta "Vitkēm”, dzimis 1890.gada 8.maijā. Par strēlnieku tapis 1916.gada martā, brīvprātīgi iestājoties 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka 4.rotā un piedalījies gan Ziemassvētku, gan 1917.gada Janvāra kaujās, gan asiņainajās Mazās Juglas kaujās 1917.gada augustā.

Un te nu stāsta vistraģiskākā lappuse ne tikai K. Dolmaņa, bet visas pulka 4. rotas liktenī – 1918. gada 24.februāris. Rotas strēlnieki tajā laikā bija izvietoti Rūjienā, pildot garnizona dienestu. 18.februārī vācu karaspēks,  uzbrūkot no Igaunijas puses un cenšoties ielenkt daudzskaitlīgo, bet jau demoralizēto bijušo krievu   12.armiju, strauji virzījās uz priekšu Pleskavas virzienā. 4. rota, aptuveni 60 strēlnieki un ap 50 Rūjienas komandantūras zaldāti, tikai 19.februārī sāka atkāpšanos. Vēstures literatūrā pat teikts, ka par rotu "vienkārši aizmirsts”.

24.februāra rītā pēc vairāku stundu kaujas, kad bija izšauta munīcija un nošauti rotas vezumnieku zirgi,  strēlnieki padevās uzvarētājiem. Starp vācu virsniekiem bija ne mazums Vidzemes un Igaunijas baronu, kuriem nupat kā, draudot ar strēlnieku durkļiem, vietējie sarkano Revkomu* vīri bija konfiscējuši muižas. Sākās nežēlīga sišana, durstīšana ar durkļiem, ņirgāšanās par latviešu „bauriem”. Gūstekņus aizveda uz tuvējām grantsbedrēm nošaušanai, bet... lielajā salā atteica darboties  ložmetējs. Pēcpusdienā strēlniekus pajūgos nogādāja Tartu. Kā atmiņās raksta dzīvs palikušais strēlnieks E. Krausksts: "tur ilgi stāvējām sniegā Tartu rātūža priekšā, līdz iznāca virsnieks, Rūjienas barons Vulfs, un paziņoja, ka par pretošanos vācu armijai mums tiekot piespriesta nāve.”

Nolemtos veda uz Mērtaines (Emajagi) krastu un pie kāda kokzāģētavas žoga atskanēja zalves. Kad slepkavas pārlādēja šautenes, žogu pārlēkt izdevās četriem strēlniekiem. Tie bija apakšvirsnieks Kristaps Dolmanis, rotas rakstvedis Johans Eduards Krausks un strēlnieki Jānis Vierpe un Jānis Škapars. Pārējie, aptuveni 40 – 50 strēlnieki tika nošauti, un viņu līķi samesti Mērtraines āliņģos.

Krisptaps Dolmanis vēlāk dienēja Latvijas armijas Siguldas pulkā, bet pēc demobilizācijas nopirka mājiņu Durbē, Akmeņu ielā 7.

Jānis Vierpe kā bijušais strēlnieks 1926.gadā saņēma zemi Medzes pagastā un uzcēla jaunsaimniecību "Plūdoņi”. Diemžēl manas pūles ko sīkāt noskaidrot par no nāves izglābušos medzenieku man nav vainagojušās panākumiem.
Jāņa Škapara pēdas izzudušas kopš 1918. gada 2.marta, kad, atvaļināts no pulka Novgorodā, tas ievietots lazaretē. J. Škapars pēc izglābšanās bija kājām šķērsojis Peipusa ezeru un, uzmeklējis pulka biedrus, ziņojis komandierim A. Mangulim par 4.rotas traģisko likteni.

Rotas rakstvedis, apakšvirsnieks  Johans Eduards Krausksts, dz. 1896. gada 16. septembrī Džūkstes pagastā, vēlāk ilgus gadus dzīvoja Jūrmalā, Dzintaros, Avotu ielā 4. Taču paša izglābšanās no drošas nāves ļoti kremta bijušo strēlnieku it kā parāda apziņā par savu biedru likteni un piemiņu. Viņš bija tas, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados klauvēja pie padomju un kompartijas funkcionāru durvīm un rakstīja, rakstīja... J.E. Krausksts kā jau labs rakstiskās birokrātijas pazinējs brauca uz Maskavu, PSRS Armijas ģenerālštābu, Tartu Izpildu komiteju, rakstīja avīžu redakcijām  un visbeidzot uz Bauskas Izpildu komiteju par strēlnieku likteni un viņu piemiņu. Kopā ar durbenieku  Kristapu Dolmani un medzenieku Jāni Vierpi viņi lūdza Bauskas varai atļauju organizēt strēlnieku kaulu pārapbedīšanu no Igaunijas Bauskas Brāļu kapos. „Esot vajadzīgas tikai divas kravas mašīnas un kādi desmit racēji”. Bet...lai arī bijušā rotas rakstveža lūgumraksti bija "izpiparoti” ar Ļeņina citātiem un Internacionāles vārsmu rindām, vecajam vīram neizdevās Igaunijā nošauto strēlnieku piemiņas lietu kaut cik iekustināt.

Paradokss turpinās arī šodien, pēc 98. gadiem. Jo igauņi arī tagad neļautu novietot kaut pieticīgu piemiņas zīmi Tartu, bijušo Štabeļnaja un Ribackaja ielu krustojumā, traģēdijas vietā, kur nošauti Igaunijas Republikas ienaidnieki. Nekad neviens arī tagad neuzņemtos pārvest latviešu strēlnieku kaulus no Igaunijas Republikas zemes uz mūsu Brāļu kapiem: 1918. gada 24. februārī  strēlnieki bija jau "sarkanie”, kas atradās ceļā uz plašo Krievzemi ar saviem durkļiem balstīt Ļeņinu.

Tādēļ atliek vien atcerēties un pieminēt mūsu vietējos no Durbes vai Medzes, kas kādreiz dzīvoja mūsu vidū.   

*Revolucionārā Kara Komiteja – boļševiku dibināta vietējās varas struktūra ar ārkārtējām, bieži vien represīvām  varas pilnvarām.