Pirms septiņdesmit pieciem gadiem, 1941.gada jūnija beigās, Liepājā neviens vēl nenojauta ne savas pilsētas, ne savu personisko likteni.

Diemžēl kara sākumam – 22.jūnijam – sekojošās nedēļas notikumi liecināja, ka liepājniekus sagaida asiņaini, traģiski un pilsētu iznīcinoši notikumi. Naida liesmās un barbarisma konvulsijās pazuda skaistākie Liepājas nami ap Rožu laukumu, pelnos un krāsmatās dvašoja Vītolu iela un Graudu iela, tāpat apbūve gar Tirdzniecības kanālu Vecliepājas pusē, bet Aspāzijas birzī, tagad Zaļajā birzī, koki izskatījās kā vecajā fotogrāfijā ar Ložmetējkalna ainavu 1917.gadā.

1941.gada 28.jūnija vakarā gāja bojā liepājnieku jaunākais lepnums – Armijas ekonomiskais veikals. Tā pagrabos, kas bija izsludināti kā gāzu drošas un modernas patvertnes, glābiņu no aviācijas bumbām un apšaudēm meklēja paši veikala darbinieki un viņu piederīgie, kā arī vairāki desmiti nejaušu garāmgājēju. Pēc aptuvenām ziņām – 77 personas.

Visa Vecliepājas kanāla mala liesmoja. Vācu artilērija no Jaunliepājas puses mērķu izvēlē vairs neceremonējās, bet, sastopot atsevišķu gvardistu, miliču un kara jūrnieku šauteņu šķidro uguni, "zvetēja" gan pa Lielās ielas māju jumtiem, gan visgarām ielai līdz pat skaidri saredzamajam veikala siluetam. 

Veikalam trāpīja vairākas granātas, tas sāka degt. Lai gan veikala pagrabu logi papildus bija aizkrauti ar miltu maisiem, acīmredzot granātas caursita arī cokolu un eksplodēja pašā patvertnē.

Tā  vācu tērauda nāvējošās šķembas pirms 75 gadiem nāves pļaujā paņēma daudzu liepājnieku dzīvības, un karš iznīcināja pašu veikala ēku.

Kopš traģēdijas pirmajām dienām Armijas ekonomiskā veikala krāsmatu upuru likteņi apauguši ar baumu, leģendu, apzinātu, pat fantastisku un muļķīgu izdomājumu miglu: dažas dienas pēc traģēdijas atjaunotais „Kurzemes Vārds” pēc nacistu spiediena arvien noteiktāk paudis, ka tas bijis komunistu, žīdu komisāru un čekistu rokasgranātu darbs. Ap 1943. gadu nacistu propaganda šo versiju sāka skaidrot kā vienīgo patiesību.  Pamats, lai tam ticētu, ir, bet tikpat labi dzīvotspējīgas ir arī citas versijas.

Bojā gājušos un atpazītos Armijas ekonomiskā veikala darbiniekus, kopskaitā 14, 6.jūlijā pulksten 15 apbedīja Ziemeļu kapsētā, Brāļu kapu rietumu malā kopējā kapā. Patvertnē sakropļotos, apdegušos un neatpazītos upurus tajā pašā laikā apbedīja blakus, Ziemeļu kapsētas pareizticīgo sektorā. Bēres pulcēja vairākus tūkstošus liepājnieku, baltie upuru zārki bija pārsegti ar Latvijas nacionālajiem karogiem un uz  lielās kapa kopas gūla atvadu ziedu kalni. Izvadīja Jaunliepājas Lutera draudzes mācītājs J. Siliņš. Pār pavadītāju pulku trīs reizes skanēja orķestra "Dievs, svētī Latviju" skaņas, kas nebija dzirdētas kopš sarkano okupantu gada sākuma.

Armijas ekonomiskā veikala darbinieku un citu tur bojā gājušo precīzs saraksts nekad nav pētīts un publicēts, tomēr uzdrošinos iepazīstināt, ar, manuprāt pilnīgāko 1941.gada 28.jūnija upuru uzvārdu uzskaiti:

Ziemeļu kapsētā:
Speķis Anna,
Rasiņš Oskars,
Vecbaštiks Zelma,
Pimbers Irēna,
Bezroģins Aleksandrs,
Pakulis Žanis,
Mežs Oskars,
Truše Rasma,
Teteris Katrīna,
Ermansons Lība,
Strautkalns Zelma,
Strautkalns Visvaldis, trīsarpus gadi,
Krūms Fridrihs,
Neimanis Kārlis.

Citās kapsētās:
Kristaps Kadiķis ar meitu Valdu, apbedīti 6. jūlijā Ķīšu kapos,
Toms Eglītis, Centrālkapi, apbedīts 2. jūlijā,

P.S.
Pēc manām domām, šo cilvēku piemiņa būtu jāgodina kādā  zīmē arī tagadējā TN "Kurzeme", kas atjaunots uz bijušā Armijas ekonomiskā veikala veco pagrabu pamatiem.