Šogad Liepājā notiek vērienīgi ielu infrastruktūras uzlabošanas darbi, taču Liepājas pilsētas centrs jau ir piedzīvojis tikpat lielas pārmaiņas 20. gadsimta 50. gados.


Otrā pasaules kara laikā Liepājas centrs smagi cieta. Kara beigu izskaņā liepājnieki novāca drupās pārvērstās ēkas, starp kuram bija ne viena vien kultūrvēsturiska arhitektūras pērle. Laukumā starp Lielo ielu, Skolas ielu un Veco ostmalu iekārtoja jaunu zālienu. Pēc ēku gruvešu novākšanas starp Lielo ielu un Jūras ielu, tika paredzēts to paplašināt. No drupām atbrīvoja arī Vītolu ielu. Liepāja kļuva arvien zaļāka. Tūkstošiem koku, krūmu un ziedu dēsti tika stādīti visur tur, kur tika aizvāktas drupas un aizbērtas tranšejas.  


"Mūsu pilsēta gadu no gada top daiļāka, tīrāka. Gruvešu vietās iz-veidoti krāšņi ar puķēm un košuma krūmiem apdēstīti laukumi. Izlabots daudz ielu, ietņu un parka celiņu," 1950. gada 29. augustā rakstīja pilsētas laikraksts "Komunists".


Pēc Otrā pasaules kara Liepājā apgriezienus uzņēma Padomju Savienības plāni, kurus Latvijas padomju valdība saskaņoja ar Maskavu, un pārvērtību mērķis ir viegli nojaušams no tā laika propagandas – izdzēst Liepājas "buržuāzisko" vēsturi. Tika būvēti jauni mikrorajoni, jauni kombināti tautsaimniecības plānu izpildei. Padomju varas laikā, 1950. gada augustā, Karostu pasludināja par slēgtu teritoriju un tirdzniecības ostu turpmāk izmantoja tikai militārām vajadzībām.  Liepāja līdzīgi daudzām citām pilsētām tika izplānota atbilstoši padomju celtniecības normām un pilsētbūvniecības noteikumiem.


Pirmo pēckara Liepājas pilsētplānošanas dokumentu ar nosaukumu "Celtniecības izvietošanas shēma 1946-1950" izstrādāja Vitālijs Ivanovs. Par arhitekta tā laika uzdevumu uzskatīja "ne tikai vienkārši atjaunot sagrautās pilsētas, bet arī pārvarēt daudzus, pagātnē, pirms revolūcijas, stihiski veidojušos pilsētu plānošanas un apbūves defektus." Pie tiem varēja pieskaitīt Liepājas īpatnības – noslēgtas ielu perspektīvas, šķietami nejaušus ielu pagriezienus to sateces vietās, paplašinājumus un sašaurinājumus, pat nelielus laukumus, kas ir senāku pilsētas elementu, piemēram, leģendārās zudušās Līvas upes "nospiedumi".  Vecliepājas ielu tīkla audums  nepavisam nelīdzinājās padomju pilsētbūvniecības paraugu regularitātei un simetrijai.


Civilā celtniecība Liepājā attīstījās lēni, jo prioritāti piešķīra rūpniecības uzņēmumiem, un tikai pēc tam sekoja dzīvojamās ēkas. Tika celtas tikai pašas nepieciešamākās sabiedriskās ēkas – skolas, pirts, autoosta un kinoteātris.


1952. gada augustā uzsāka rakt būvbedri komunistiskās partijas Liepājas apgabala izpildkomitejas jeb oblispolkoma ēkai, kuras projekts tika savlaicīgi pasūtīts arhitektam Andrejam Aivaram. Oblispolkoma jeb apgabala izpildkomitejas ēku projektēja kā padomju režīma simbolu atbilstoši Staļina laikmeta arhitektūras kanoniem. Arī ēkas klasiskais kolonnu portiks kā tipoloģisks kanons ir vadmotīvs 50.-to gadu padomju arhitektūrai, tā sauktā Staļina baroka periodā. Ēkas raksturu vēl lielākā mērā nosaka tās spēcīgā dzega, kurā izmantots latviskais ornaments un tautas mākslas dekoratīvās formas. Formu izteiksmē var rast līdzību ar Ulmaņa režīma laika arhitektūru. Pēc Staļina nāves jaunbūve tika pārveidota par Pedagoģisko institūtu, un pašlaik tajā mājo Liepājas Universitāte.


Oblispolkoma (tagad Liepājas Universitāte) būvniecība. 1952.gads. Foto: Liepājas muzejs


Vladimira Kruglova projektētais Pilsētas laukums jeb tagadējais Rožu laukums nebija raksturīgs Liepājai, bet tas atbilda klasicisma laikmeta garam tā staļiniskajā interpretācijā kā vairums trafareto risinājumu, ko padomju arhitekti piedāvāja okupēto valstu pilsētām. Tā laika projektā tika norādīts, ka apgabala izpildkomitejas ēkai pretī jābūvē sabiedriska ēka, kuras funkcija tad vēl netika noteikta. Mūsdienās tas ir tirdzniecības centrs "Kurzeme", kas tika uzbūvēts tam paredzētajā vietā, taču jau 60. gadu padomju modernisma stilā.


Pārmaiņas pēc Otrā pasaules kara ir skārušas pilsētas vēsturiskā centra apbūvi, daļa ēku tika novāktas, kaut arī bija atjaunojamā stāvoklī, taču tā bija apzināta padomju varas rīcība, lai liepājnieku ikdienas panorāmā iespējami pamatīgāk izdzēstu pirmskara dzīves liecības. Daļa ēku tika arī atjaunotas, taču nepilnīgi, piemēram, jūgendstila ēkai Peldu ielas un Alejas ielas stūrī nav atjaunots tornītis, bet uz ēkas frontona figurē skaitlis "1947", nevis tās būvniecības gads.


Liepāja šodien piedzīvo pilsētas vēsturē vērienīgākos infrastruktūras atjaunošanas darbus tieši vēsturiskajā centrā, kas nebūtu iespējams, ja nebūtu pieejams ES fondu finansējums. Šodienas pārmaiņas var raksturot kā Liepājas iespēju atgūst vēsturisko krāšņumu, vienlaikus ņemot vērā mūsdienu pilsētvides prasības. Jau ir uzlabota pilsētas centra infrastruktūra un mobilitātes iespējas pilsētas iedzīvotājiem un viesiem. Liepājas vēsture atkārtojas, kaut arī citā veidolā, atbilstoši laikmetīgas pilsētvides prasībām. Savelkot paralēles ar laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Liepāja tika pārvērsta drupās, jāteic, ka šodienas pilsētvide ir brīva no svešas ideoloģijas, ir daudz demokrātiskāka un praktiskāka.