22.martā Vidusjūras Universitātes centrā Nicā, Francijā, notiks konference "La Lettonie en Europe célébrant son centenaire" (Latvija Eiropā svin savu simtgadi).

Konferences tēma ir Latvijas vieta Eiropā, akcentējot tieši Francijas lomu Latvijas Valsts dibināšanā, kā arī Liepājā dzimušo valstsvīru Miķeli Valteru (1874 – 1968) kā vienu no pirmajiem, kurš pauda ideju par Latvijas Valsti.

Konferencē referēs bijušais Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē, vēstures zinātņu doktors, speciālists Baltijas valstu jautājumos Žuljens Gelēns, kā arī Latvijas vēstnieks Francijā Imants Lieģis.

Vēsturnieks Edgars Andersons par Miķeli Valteru rakstījis: "Dr. Miķelis Valters ir viena no ievērojamākām un īpatnējākām personībām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Viņš nav bijis partiju un grupu priekšgalā, nav arī iecelts vadītājos posteņos, bet viņa vārds neizdzēšami saistīts ar latviešu kultūras vēsturi un nacionālpolītiskām cīņām. Viņš arī bijis pirmais, kas atklāti pieprasījis Latvijas valsts neatkarību sen pirms Latvijas proklamēšanas, vēl pirms 1905. gada revolūcijas. Mag. iur. Ādolfs Šilde savā piemiņas rakstā Valteru apzīmējis par vientuļo cīnītāju, kas liekas piemērotākais apzīmējums lielajam ideologam, cīnītājam par latviešu tautas brīvību un sociālo taisnību, kultūras darbiniekam un diplomātam.

Dr. Valters dzimis 1874. gada 25. aprīlī Liepājā strādnieku ģimenē. Vārds un izskats nelatvisks, neparasts arī daudzveidīgais, šķautnainais raksturs, filozofiskā ievirze un plašais interešu ieloks, tomēr Valters liecina, ka esot latviskas cilmes gan no tēva, gan mātes puses, un viņa dzimtas vārds sākotnēji bijis Sleinis. Šāds vārds vēl bijis viņa vectēvam. Vectēvs skaldījis akmeņus, bet tēvs bijis nastu nesējs Liepājas ostā. [..]

Pirmajos divos Latvijas valsts ministru kabinetos no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 8. decembrim, tātad valsts viskritiskākajā periodā, Dr. Miķelis Valters bija iekšlietu ministrs. [..] Viņa darba vissmagākais posms bija laikā no 1919. g. 11. janvāra līdz 2. martam, kad ārzemēs atradās gandrīz visa Latvijas valdība ar Ulmani priekšgalā un viņš bija atstāts faktiskā lielinieku un arī vācu ielenkumā Liepājā kā Pagaidu valdības galvas vietnieks.

Tā kā valsts sākuma periodā nebija iespējams atrast personu, kas uzņemtos apsardzības ministra pienākumus, Valteram līdz 1919. gada 6. decembrim bija faktiski jākārto arī šīs ministrijas funkcijas. [..] Bez izņēmuma visi tā laika novērotāji apzīmējuši Dr. Valteru kā pašu spējīgāko Latvijas ministru, dažu izpratnē pat kā vienīgo spējīgo ministru. Ar savu diplomātisko pieeju un pārāko intelliģenci viņš ļoti ietekmēja pat tādus latviešu ienaidniekus kā ģen. maj. Ridigeru fon der Golcu. [..] 1920. gada sākumā Dr. Valteru kā ievērojamu Rietumu zemju pazinēju un daudzu valodu zinātāju iecēla par Latvijas sūtni Romā un līdz ar to arī kā pārstāvi Tautu Savienībā. Viņš bija lielisks ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica palīgs. [..] Valters bija sūtnis Romā līdz 1924. gadam, pēc tam Parīzē līdz 1925. gadam. [..] Senais draugs Ulmanis gādāja, lai Valteru ieceltu sūtņa postenī Varšavā 1934. gadā, bet jau 1937. gadā to pārcēla uz maznozīmīgo sūtņa posteni Beļģijā. [..] 1940. gada maijā vācu kaŗaspēks iesoļoja Briselē, kur Latvijas sūtniecība darbojās līdz Latvijas valsts likvidēšanai jūlijā. Savā stājā Valters palika nelokāms Rietumu orientācijas pārstāvis. [..] Līdz pat nāves stundai 1968. gada 27. martā 94 gadu vecumā Dr. Valters bija ārkārtīgi aktīvs, sarakstījās ar jaunajiem latviešu zinātniekiem, projektēja jaunas publikācijas, dzīvi interesējās par pasaules notikumiem.".