Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem Liepājā vārda dienu svin 102 Staņislavi, 26 Staņislavas un 5 Stefānijas. Dzimšanas dienā sveicam Lienīti Lazdupi.

Pastāstiet nedaudz par sevi!
Šis ir ļoti saspringts laiks. Es studēju universitātē, apgūstu Rīgā Montesori pedagoģiju un esmu divu pulciņu skolotāja – apģērba dizainam un leļļu pulciņam.

Pastāstiet vairāk par pulciņiem!
Tas ir apģērbu dizains Bērnu un jaunatnes centrā "Spārni" un leļļu darbnīca mazajiem, kur mācāmies, ka visu var pārtaisīt par lelli. Uz katru pulciņu es domāju idejas. Gads iet uz beigām, liekas – ārprāts, vajag idejas. Visu laiku ir sevi jātur līmenī, lai varētu pasniegt, jo mūsu bērni ir prasīgi.

Kā jūs nonācāt līdz strādāšanai ar lellēm?
Es esmu šuvēja jau diezgan ilgi. Mamma sāka šūt, un es pārņemu viņas darbu. Dzīvojot padomju laikā, neko nevarēja dabūt, gribējās pucēties un tad es sāku sev šūt. Pāršuvu mammas kleitas. Un lelles… Kaut kādā vienā brīdī gribējās kaut ko maziņu taisīt.

Cik veci ir bērni, kas iet uz pulciņiem?
Var iet līdz 25 gadiem, es brīžiem vienkārši universitātē pielieku sludinājumu. Lielie dažreiz nesaprot, ka arī viņi var iet uz pulciņiem, ja ir iespēja sev uzšūt kleitu. Meitenes apģērbu dizainā pamatā ir no 12 līdz 16 gadiem.. Mazie lellītēs ir no pirmās līdz ceturtajai klasei.

Ir kādas tendences, ko pamanāt, vadot pulciņus?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Labi, lielajām meitenēm jā, viņas zina ko grib, viņas atnāk ar audumiem un saka, gribu tādus un tādus svārkus. Bet maziem bērniem ir tas, ka viņi vienmēr gaida, ka skolotājs pateiks viņiem priekšā, un tā īstenībā ir mūsu pedagoģijas lielākā problēma, ka netiek veidotas radošas personības. Ja es bērnam pasaku: re, kur ir papīrs, diegs, audums – izveidojiet lelli, ņemot idejas, no jau mācītā un gatavotā.! Viņi nespēj izveidot no tā, ko es viņiem piedāvāju. Bērnudārzā un skolā viņiem iedot uzzīmētu bildi un tāda pati jums ir jāuzzīmē. Ja bērns uzzīmēs, piemēram, sarkanu aci, tad skolotāja pienāks un teiks: kur tu esi redzējis sarkanu aci? Bet varbūt tā ir bērna fantāzija, kas tiek apgriezta jau saknē un tas mani visvairāk tracina, arī ejot praksē, jo es nevaru neko mainīt. Man ir jādara tā, kā to dara. Protams, es savas idejas varu likt iekšā savā nākotnē. Tagad es arī mācos Rīgā Montesori pedagoģiju, tā ir alternatīvā pedagoģija. Gribu, lai bērni paši vēlas izzināt, nevis tikai atstrādā vecākiem un skolotājiem. Protams, es arī tajā sistēmā esmu dzīvojusi, un tāpēc man vienmēr skolā ir ļoti grūti gājis. Jo vairāk no manis pieprasa, jo lielāka ir pretreakcija – es nedarīšu vispār neko. Tāds kašķītis manī iekšā, es vēlētos to mainīt. Protams, nav manos spēkos izmainīt visu sistēmu.

Kā jums izdodas visu savienot – Rīga un Montesori, Liepāja un universitāte?
Grūti. Sākumā, kad uz to iet, liekas – ārprāts. Tad, kad tu esi procesā iekšā, tad tas nav nemaz tik grūti. Es esmu diezgan skrejošs cilvēks, es nevaru bez darba. Mēs ar mazāko puiku lasījām grāmatu, Imanta Ziedoņa "Skrejpasaku". Vispār Imants Ziedonis… kad lasīju bērnībā, tad tā nelikās, bet tagad dziļu filozofiju viņa darbos saskatu. "Skrejpasakā", visi skrien, un kur mēs skrienam? Lai pulkstenis neapstātos. Man liekas, ka man ir tas pats – es vienkārši skrienu. Es nevaru nosēsties, paņemt un sēdēt, neko nedarīt. Man patīk darbība. Ja es sēžu, man vajag kaut ko redzēt vai darīt. Man patīk iet uz teātri, uz kino Citreiz gan es skatos klubu dzīvi kā teātri – mēģinu saskatīt cilvēku raksturus, viņu darbību.

Vai jūs atceraties kādu apģērbu vai lelli, ko pati esat veidojusi un kas ir ļoti palikusi prātā?
Ļoti daudz ir tādu lietu. Ja runā par pēdējo (tas ļoti ir palicis atmiņā)… Ejot uz pulciņu, man nebija sagatavota ideja. Es braucu no prakses, man ir īss laiciņš, nepilna stundiņa, no vienas vietas uz otru. Braucot pa ceļu ar riteni domāju – ko es viņiem došu darīt. Ideja ir, māmiņdiena nāk! Puķe ir jātaisa, bet līdzīgu lellei. Es to procesu daru reizē ar bērniem, lai viņi redz, ka arī es strādāju, nevis tikai nolieku priekšā to lietu, kas jāizdara un tagad stāvēšu kā bubulis. Mēs radam kopā.

Kura ir jūsu mīļākā izrāde vai kas pēdējā laikā ir paticis?
Es biju uz "Stavangeru". Tāds "uhh!", izsita ārā visu. Viens no skatītājiem pēc tam piecēlās un teica, ka šī izrāde sadala Liepājas teātra publiku divās daļās. Man ļoti patika.

Kur jūs gūstat iedvesmu?
Bērni. Es esmu ļoti atvērta, un mēs pulciņā ar bērniem runājama arī par dzīvi, darba procesā. Un tad arī viņi man dod iedvesmu un jaunās idejas. Viņi kaut ko pasviež, es to noķeru gaisā un iedodu bērniem atpakaļ. Mums ir tāda komunikācija, ka mēs viens otru papildinām. Tas ir liels prieks. Manas meitenes arī tikko dabūja otro vietu modes skatē, mēs pēc tam braucām uz Talsiem, atrādīt tālāk Kurzemē. Otrā vieta – tas mums bija daudz, jo konkurence bija liela. Tas ir ļoti patīkami, ka mēs saņemam kaut ko atpakaļ, ka mans un meiteņu darbs nav veltīgi izdarīts.

Ko meitenes bija izveidojušas?
Mūsu tēma bija Francija. Stils bija beretītes, kupli svārki un strīpaini krekli – franču klasika. Un man šķiet, ka tas arī žūriju paņēma. Skan franču mūzika un visi kūst.

Kā vislabāk var iesākt dienu un kā – pabeigt?
No rīta man pirmais ir jāiedzer kafija. Bet kafiju man gribās izdzert mierīgi, sēžot. Man nepatīk troksnis, es nekad neslēdzu mājās mūziku. Man patīk klusums, un ja man gribās kādu mūziku, es uzlieku tieši vienu konkrētu gabalu, noklausos, un tas ir viss. Fona mūzika man traucē, jo man gribās dzirdēt savas domas. No rīta sēžu klusumā, izdzeru kafiju un atmostos. Tad man arī puika savā istabā atmostas pa savam un mēs viens otru netraucējam. Man ļoti nepatīk rīta steiga. Ja ir jāiet uz universitāti astoņos no rīta, tad ir tāds rāviens, skrējiens un tu visu dienu esi nekāds.
Varbūt tas nav pareizi, bet man patīk dienas nobeigumā skatīties televizoru. Tas atslābina.

Jūsu novēlējums šodienas gaviļniekiem!
Auklēt savus sapnīšus un domāt par viņiem! Ja tu esi kaut ko iedomājies, tad tu varu to paveikt!