Kristīnes Kārkliņas vadītie tautas deju kolektīvi ir vieni no labākajiem Liepājā, un sarunājāmies par deju, kolektīviem un patriotismu.

Jūsu pārziņā ir trīs kolektīvi. Pastāstiet par tiem!
Sākums bija Liepājas Universitātes jauniešu deju kolektīvs "Banga". Gribējām studentu deju kolektīvu, ar īsto atmosfēru. Jauniešiem, ne īsti pieaugušajiem – dzīvespriecīgiem, harizmātiskiem, kuri ņem no dzīves visu un ir ambiciozi. Tas bija pirmsākums. Mums gribējās aizbraukt uz Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeamus", tā bija motivācija. Pagāja četri gadi, un es sapratu, ka vajadzētu domāt par pēctecību. Tā ir vidējā paaudze, kad cilvēks vairs īsti nevar dejot jauniešu kolektīvā. Sākām domāt, kur šie cilvēki var palikt dejot. Nodibināju Liepājas Universitātes vidējās paaudzes kolektīvu "Bandzenieki", lai varētu dejot arī docētāji un darbinieki. Sākotnēji tā arī bija – nāca lektori, iesaistījās, un skatītājiem koncertos arī bija interesanti skatīties, kā viņu kolēģi dejo. Līmenis auga, bija rezultāti.

Tad nāca piedāvājums pārņemt jauniešu deju kolektīvu, bet to es negribēju, jo katram kolektīvam ir savas tradīcijas, tāpēc piedāvāju, ka drīzāk varu veidot jaunu kolektīvu. Liepājas Bērnu un jaunatnes centrā nodibināju jauniešu deju kolektīvu "Spārni", kur uzņēmu jauniešus, sākot no 16 gadu vecuma, ar ideju, ka līdz Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētkiem varētu dalībniekus pilnveidot un sagatavot, lai tad jau viņi būtu dejotāji ar pieredzi.

Katrs kolektīvs ir savas kvalitātes grupas, un lielākais dejotāju skaits ir "Bangā", tie ir 13 pāri. Pārsvarā arī dejas ir 12 pāriem. Vidējā paaudze ir "D" grupā, un tur ir 8 pāri, un arī "Spārnos" ir 8 pāri.

Jo kolektīvs ir tehniski spēcīgāks un labāk sagatavots, ir mazāka sastāva mainība un lielākas iespējas būt augstākā kvalitātes grupā. Tā bija "Bangā", sastāva mainība bija maza, un mūsu virsvadītājs Jānis Purviņš ierosināja, ka vajadzētu mainīt kvalitātes grupu un izmēģināt savus spēkus "A" grupā. Pirms diviem gadiem sākām mēģināt, un tas nebija viegli. Būt kopā ar Latvijas labākajiem deju kolektīviem ir liels izaicinājums, bet mums izdevās. Vidējā paaudze sāka ar "E" grupu, bet sapratām, ka tas mums ir par vienkāršu, un pārgājām uz "D" grupu. "Spārni" arī sāka ar zemāku grupu, ar "C", jo dejotāji nāca bez pieredzes, mācīties visu no jauna. Pēc skates mums ieteica mēģināt tikt augstāk, un arī paši jaunieši to ļoti gribēja, un pagājušajā gadā kļuvām par "B" grupas kolektīvu.

Ar kolektīviem strādāju viena, esmu mākslinieciskā vadītāja, repetitore, grāmatvede, koncertmeistare, loģistikas speciāliste  – viss vienā. Mēdzu teikt, ka esmu kā mamma saviem bērniem. Tajā pašā laikā esmu arī bargā un dusmīgā skolotāja. Tomēr jau kādu laiku esmu sapratusi, ka visu viens nevar izdarīt un arī nevajag, un enerģijas līmenis arī nav neizsmeļams, tāpēc ir izveidojušās labas iestrādes pienākumu deleģēšanā kolektīvu dejotājiem, kas ir sevi pierādījuši kā ļoti uzticamus, piemēram, tautas tērpu kontrolē, tērpu noliktavas uzraudzībā, sociālo tīklu administrēšanā, jubilāru sumināšanā, ziedu sarūpēšanā uz koncertiem un daudz citās ikdienas lietās, kas saistītas ar kolektīvu sekmīgu darbību.

"Bangas" dejotāji jau nāk ar pieredzi?
Kamēr bijām "B" grupā, nāca arī bez priekšzināšanām, bet nu vairs tā nevar, jo "A" grupā ir citi tehniskās sagatavotības kritēriji, tāpēc dejotājam jau ir jānāk ar pamatprasmēm. Labi, ja potenciālais kolektīva dalībnieks nāk ar iepriekšēju dejošanas pieredzi.

Kurš ir tas brīdis, kad dejotājs pāriet uz nākamās vecuma grupas kolektīvu?
Ja oficiāli jaunietis ir no 16 līdz 25 gadiem, tad "A" grupai, manuprāt, ir citi nosacījumi. Teiksim tā – dejotājam ir vizuāli jāizskatās atbilstoši vecuma grupai, lai "neizlektu" no kopējā dalībnieku ansambļa, vizuālās kompozīcijas un tehniskās varēšanas. Dejotājam var būt 40 gadi, bet, ja viņš izskatās jauns, tad jāskatās vai viņš var izdejot konkrēto materiālu, dejas ir sarežģītas. Vai, piemēram, otrādi – dejotājs ir gados jauns, bet vizuāli izskatās vecāks, un arī fiziski nespēj izdejot. Tad ir jāiet uz vidējās paaudzes deju kolektīvu.

Vizuāli kolektīvam ir jāizskatās vienotam, lai kopiespaids būtu labs. Ja viens dejotājs būs 1,60 metrus garš, cits – 1,90 metrus garš, kopskats var izjukt. Tāpat jābūt dejas kvalitātei, ja 99 procenti dejos izcili, bet 1 procents ne tik labi, arī var sabojāt kopēju skatu. Jābūt nevis tā, ka dejo 16 vai 24 cilvēki, bet jāizskatās, ka dejo viens. Visiem viss jādara vienādi.

Dejas veidojat paši vai ir noteiktas dejas, kas jādejo?
Ir noteikta programma, šajā sezonā, piemēram, gatavojamies XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem, šo pašu svētku skatuviskās dejas lielkoncertam “Vēl simts gadu dejai" (Arēnā Rīga) un Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeamus" (Tartu, Igaunijā). Katrai kvalitātes grupai ir savas dejas, repertuārs, kas jāapgūst. Žūrija vērtē un skatās, vai kolektīvs atbilst visiem izvirzītajiem kritērijiem konkrētajā kvalitātes grupā. Gadās, ka žūrija pasaka – grupa jāmaina, jūs neesat tik spēcīgi vai tieši otrādi. Bet mazāk piesātinātās deju sezonās, protams, dejojam dejas, kuras izvēlamies paši.

Liepājas deju kolektīvi savā starpā konkurē vai tomēr sadzīvojat draudzīgi?
Es saku, ka pirmkārt mēs šeit esam viena mērķa labā. Visi nākam dejot. Mums nav ko dalīt – nav tas deķītis jāvelk katram uz savu pusi. Tas nav kā biznesā. Turklāt dejotāju vidū veidojas pāri starp kolektīviem, un dejotāji mēdz mainīt kolektīvus.

Konkurence ir, bet, piemēram, salīdzinot ar Rīgu, mums dejotāju kustība starp kolektīviem nav tik liela.

Kas motivē jauniešus nākt dejot?
Vēlme pamēģināt kaut ko jaunu.

Kad dibinājām "Spārnus", uzreiz vajadzēja domāt, kā piesaistīt puišus. Tad sazinājos ar Liepājas Jūrniecības koledžu, kur pārsvarā mācās tieši puiši, un sarīkoju informatīvo sapulci. Ieradās četri vai pieci jaunieši, kas ir diezgan daudz.

Problēma ar topošajiem jūrniekiem ir tāda, ka dejošanā sanāk pārrāvums, jo prakses ir jūrā. Puisis pusgadu padejo, un tad aizbrauc uz pusgadu jūrā. Tāpēc tas nav drošs variants kolektīvam, jo iespējams, ka prakse būs laikā, kad ir svarīgi koncerti vai skates. Ir palikuši daži dejotāji no Jūrniecības koledžas. Ir arī viena meitene no šīs skolas.

Ar motivāciju ir tā – man ir jāuzdod jautājums sev un topošajam dejotājam – kāpēc viņam to vajag. Dejojot ļoti bieži ir tā, ka cilvēks jūt, kā mainās pašapziņa. Ir interesanti vērot, kā atnāk bikls cilvēks, un kā viņš mainās, es redzu, ka uzlabojas stāja, ka cilvēks paliek drošāks. Caur skatuvisko pieredzi cilvēks iemācās sevi prezentēt lielākai auditorijai, un tas palīdz arī ārpus dejošanas.

Pēc koncertiem ir dejotāju balles – tas ir ļoti spēcīgs motivators, Ko jaunietis grib? Viņš grib balli, tas ir ļoti izteikti. Jaunieši grib draudzēties. Viņi to var darīt naktsklubā, bet var arī nākt dejot, lietderīgi pavadīt laiku, iegūt fizisko sagatavotību un komunicēt.

Vai ir daudz jauniešu, kas atnāk, paskatās un nobīstas?
Ir jābūt spēcīgam, jāspēj izturēt konkurence ar citiem dejotājiem, īpaši tas attiecas uz meitenēm, jo viņu vienkārši ir vairāk. Esam spiesti vērtēt, jo mūs vērtē skatēs. Gadās, ka saka – es vairs nenākšu. Tad es saku – ne vienmēr dzīvē viss nāk viegli. Grūtības ir tas, kas cilvēku norūda. Ar jauniešiem ir īpaši jārunā, tas ir posms, kad cilvēks mainās. Tāpat kādā brīdī viņam var šķist, ka dejošana – tas nav stilīgi, lai gan neesmu manījusi, ka viņi ļoti kaunētos no tā, ka dejo. Puišiem tas varbūt ir izteiktāk.

Vai jūsu pieredzē ir kas tāds, ko varētu saukt par ekstrēmu?
Mums priekšā ir pasākums, ko varētu saukt par ekstrēmu. Būs Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus", un tas nozīmē, ka vasaras saulgriežus mēs sagaidām Igaunijā, dejojam un svinam. Atgriežamies mājās, un atpūšamies – nosacīti, jo uzreiz ir jāsāk gatavoties XXVI Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkiem. Pirms tam Limbažos būs Danču nakts, tā ir sestdienā, un nākamajā dienā ir lielais mēģinājums "Gaudeamus". Tas nozīmē, ka dejotāji mājās netiek, var nākties gulēt autobusā, un visu svētdienu dejot kopmēģinājumā.

No trakiem gadījumiem tagad prātā nāk brauciens uz Lietuvu, tas bija diezgan sen. Pati nezinu, kāpēc, bet paņēmu uz mājām izmazgāt visu dejotāju kreklus, parasti katrs par to parūpējas pats. Aizbraucām uz Lietuvu, uz trīs dienām, un es saprotu – visi krekli palikuši mājās. Par laimi, brauca draugu kolektīvs, un viņi izlīdzēja – atveda savus kreklus.

Var gadīties, ka tērps tiek aizmirsts vai saplīst. Tad ir steidzami jādomā, ko darīt.

Vienmēr cenšamies izbraukt laicīgi, jo ir sanācis ierasties brīdī, kad jau ir jākāpj uz skatuves, un tas dejotājiem ir liels stress, jo nesanāk sagatavoties un izmēģināt.

Vai jūs saviem dejotājiem mēdzat arī ieteikt kaut ko izlasīt vai noskatīties iedvesmai?
Es mēģinu "izvilkt" īsto sajūtu no viņiem pašiem, un dažreiz arī dodu "mājasdarbu" Bija situācija, kur man vajadzēja, lai simtprocentīgi visiem dejā būtu emocijas. Tas man prasīja nervus, jo ne visi gribēja "pildīt mājasdarbu", bet zināju, ka pēc tam visiem būs rezultāts, un tā arī bija.

Kā jūs nonācāt līdz tautas dejai?
Es parasti saku – tās ir vērtības, ko ieliek bērnībā. Tad mani veda dejot, pēc tam bija posms, kad nedejoju. Līdz brīdim, kad atkal gribējās dejot. Studiju laikā vīram, toreiz vēl draugam, piedāvāja dejot, un mēs sākām. Tad es sapratu – tā sēkliņa, kas ir iesēta bērnībā, kādā brīdī izdīgst.

Kas šodien ir latviskums un patriotisms? Kās jūs to redzat sevī un dejotājos?
Palikt savā zemē, kopt tradīcijas un nodot tās tālāk saviem bērniem, un viena no spēcīgākajām tradīcijām ir latviešu tautas deja. Koristiem tā ir dziesma.

Būt Dziesmu un Deju svētku kustībā un, ja nav simtprocentīga mīlestība pret zemi, to pēc svētkiem iegūt.

Protams, apstākļi ir dažādi, bet, ja mēs paliksim Latvijā un darīsim visu, lai tā pastāvētu, veidosim nākotni, pēctecību, tad Latvija būs! Tas ir patriotisms.

Uzvilkt tautastērpu, pacelt galvu un lepoties ar to, kas mēs esam, un varam būt paši savā valstī un savā zemē. Tas ir mans stāsts.

Kuri ir jūsu mīļākie svētki?
Vasaras saulgrieži. Vasarā visur ir enerģija.

Kas jauniešiem varētu palīdzēt palikt šeit?
Man tās ir vērtības – palikt savā zemē! Šīs vērtības caur mūsu kopējo sirdsprieku es cenšos nodot arī viņiem. Manuprāt, ļoti svarīga ir piederības sajūtas un nepieciešamības sajūtas veidošana. Jauniešiem ir jāsajūt tas, ka viņi ir piederīgi šai zemei, valstij un arī tas, ka šai zemei ir ļoti nepieciešams jauniešu potenciāls. Darba tirgus attīstīšana un iespēju nodrošināšana šiem jauniešiem noteikti ir mūsu valdības kompetence. Man savukārt prieks, ka varu ikdienā strādāt ar emocionālās piederības sajūtas veicināšanu caur mūsu bagāto kultūru. Ir bijuši dejotāji, kuri aizbrauc prom, bet ir arī dejotāji, kas atgriežas, saprotot, ka nekur nav tik labi kā mājās.

Kādas ir latvieša pamatīpašības?
Spītība – mēs esam spēcīga tauta, un spējam piecelties, par spīti grūtībām. Lepnums. Gribasspēks un ticība.