Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, šodien Liepāja vārda dienu svin 146 Egitas, 146 Emīli un 4 Monvīdi.

Šodien vārda dienā sveicam "Willow Farm" mūziķi Emīlu Dreiblatu.

Varbūt varat vairāk pastāstīt par aktualitātēm, kas jauns pašlaik notiek grupā ''Willow Farm''?

Pēc raibās aizvadītā gada nogales, kad klajā nāca "Willow Farm" albums "Tev par to nekas nav jāzin'", ziemā nedaudz atpūtāmies. Pavasarī atsākām strādāt pie jaunām dziesmām, un jau drīzumā radiostacijās varētu nonākt kāds jauns mūsu skaņdarbs. Pašlaik strādājam uzreiz pie vairākiem, dziesmas top gan mājās, gan mēģinājumos, gan ierakstu studijā. Vasara tāda radoši ražīga padevusies, tādēļ nav ko sveci turēt zem pūra.

No kādām mūzikas grupām vai stiliem grupa ietekmējas?
Mēs katrs [dalībnieks] klausāmies ļoti dažādu mūziku, tādēļ par kaut kādām konkrētām ietekmēm runāt ir grūti. Drīzāk var teikt tā, ka katrs grupas dalībnieks ietekmē ansambļa skanējumu ar savu devumu. Domāju, ka daudz lielāka ietekme uz mūsu mūziku ir tam, kas ar mums notiek, kā dzīvojam, domājam un jūtamies. Jā, un to savukārt ietekmē un papildina tas, ko mēs katrs klausāmies.

Kādi kuriozi bijuši grupas vēsturē?
Vai nu visus tagad uzskaitīsi! Lielākoties tie saistās ar dažādiem braucieniem ārpus Liepājas, piemēram, reiz ziemā, sniegputenī, braucot pa Rīgas apvedceļu, nepamanījām norādi uz Rīgas HES un vienā mierā aizbraucām līdz Ķegumam. Nācās izmest piespiedu līkumu. Vispār jau kuriozs ir fakts, ka "Willow Farm" pastāv jau vairāk kā 18 gadus…

Interesantākā vieta, kur esat spēlējuši?
Visas vietas interesantas. Emocionāli spēcīgi bija uzstāties Daugavas malā Rīgas astoņsimtgades svinībās. Savulaik mums tāda pastāvīga rezidence bija Vecrīgas īru krogos, tur allaž bija interesanta atmosfēra un publika. Tur esmu spēlējis un dziedājis arī guļot uz galdiņa. Pagājušajā vasarā trīs interesantas dienas pavadījām Latvijas 1.rokkafejnīcā Jūrmalā, spēlējam divatā ar ģitāristu Sašu Krasavinu. Pārsimts metru tālāk pludmale un „Jaunais vilnis”. Konkursa dalībnieki vakaros nāca ciemos pie mums muzicēt. Arī viņiem tā sterilā šova vide negāja pie sirds.

Kādas ieceres vēlaties realizēt tuvākajā laikā?
Kā jau minēju, ir labs radošais pacēlums un tas jāizmanto, rakstot jaunas dziesmas. Līdz rudenim vajadzētu sastrādāt muzikālo materiālu, tad varbūt varētu sākt arī domāt par tā apkopošanu kādā izdevumā. Nesolu, ka tas viss jau drīzumā materializēsies albumā, bet gribētos. Pašlaik svarīgi būtu nezaudēt dzīvās spēlēšanas sajūtu; koncertu mums gan ir pamaz, pārsvarā strādājam studijā, bet dzīvajām spēlēm ir savs, neatņemams šarms.

Kā pavadāt brīvo laiku?
Man ir brīvs pilnīgi viss laiks, un tātad brīvā laika nav vispār. Es daru darbu, kas man patīk, bet tajā laikā, kad neesmu piesiets kādai konkrētai darbvietai, domāju par un strādāju ar mūziku. To es varu darīt arī, ejot pa ielu, mājās, studijā. Labi, protams, man ir mīļi un tuvi cilvēki, draugi, ar kuriem es esmu kopā brīvajā laikā. Sports, teātris, kino, literatūra – tās ir tās lietas, kas man ir svarīgas ārpus mūzikas. Cilvēki. Tie daži, kurus varu saukt par saviem draugiem.

Kā izvairīties no rutīnas?
Rutīna... Varbūt nemaz nevajag izvairīties? Nu, labi, ja sāk riebties, tas ko dari, tad kaut kas ir jāmaina. Bet citādi – dzīve tāpat ik dienas piespēlē tik daudzas dažādas lietas, ka neredzu iemeslu meklēt laiku rutīnai.

Smieklīgākais, ko esat par sevi dzirdējis?
Daudz dažādu pērļu ir nācies padzirdēt. Smieklīgākais ir nevis kāds konkrēts gadījums vai piekārtā birka, bet gan fakts, ka daudz vienkāršāk daudz lietas būtu man pajautāt pašam, nevis tērēt savu laiku fantāzijās par to, kāds es esmu vai varētu būt. Visvairāk nesaprašanos un konfliktu, manuprāt, rada tieši komunikācijas trūkums. Un tad dažkārt ir tik smieklīgi, ka beigās nemaz vairs nav smieklīgi.

Kādu dāvanu gribētu saņemt šajā dienā?
Drīkst, šoreiz es to paturēšu pie sevis? Reizēm man ir bail no paša skaļi izteiktām vēlmēm...